20. gs. 60. un 70. gados R. Robertsons bija ietekmīgās grupas The Band līderis, bet vēlāk darbojās individuāli, ieskaņojot virkni albumu, kuros amerikāņu t. s. sakņu roka (roots rock) tradīcijas apvienotas ar aktuālajām tendencēm (elektronika, triphops, pasaules mūzika).

R. Robertsona māte bija Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju rezervātā uzaugusi mohauku cilts indiāniete, bet tēvs – ebrejs no ASV, kurš neilgi pirms dēla piedzimšanas gāja bojā satiksmes negadījumā; par viņa nāvi zēns uzzināja pusaudža vecumā, līdz tam par tēvu uzskatot mātes otro vīru. Ģimene dzīvoja Toronto, taču vasaras zēns pavadīja pie mātes radiem rezervātā, kur iemācījās spēlēt ģitāru. Šīs iemaņas R. Robertsons pilnveidoja vairākās vienaudžu grupās, līdz 17 gadu vecumā kļuva par Ronija Hokinsa (Ronnie Hawkins, amerikāņu rokabilī dziedātājs, kura profesionālā darbība pārsvarā notika Kanādā) grupas The Hawks ģitāristu un dziesmu autoru; 1964. gadā Hawks sadarbību ar R. Hokinsu beidza.

1965. gadā R. Robertsons sāka muzicēt ar Bobu Dilanu (Bob Dylan), kurš tobrīd pievērsās elektriski pastiprinātam skanējumam un gatavojās pirmajai koncertturnejai ar rokgrupu – pēc R. Robertsona ieteikuma par šo grupu kļuva Hawks. Kopīgās turnejas pārtraukumos R. Robertsons piedalījās B. Dilana albuma Blonde on Blonde (1966) ieskaņošanā. Neilgi pēc tā izdošanas dziesminieks cieta motocikla avārijā un pārtrauca koncertdarbību, savukārt Hawks pieņēma jaunu nosaukumu The Band un laida klajā debijas albumu Music from Big Pink (1968); sadarbību ar B. Dilanu grupa turpināja arī vēlāk.

60. gadu nogalē un 70. gadu sākumā The Band mūzika, kurā saplūduši blūza, ritmblūza, soula, kantrī un folka elementi, veicināja roka kultūras interesi par savām saknēm, ļaujot tai kļūt par vienu no autoritatīvākām ziemeļamerikāņu grupām un sakņu roka stilistikas iedibinātājām. Savukārt tās organizatoriskais un radošais līderis šajā laikā bija R. Robertsons, kurš sacerēja vairumu grupas ievērojamāko dziesmu (The Weight; The Night They Drove Old Dixie Down; The Shape I’m In; It Makes No Difference u. c.).

The Band pastāvēja līdz 1977. gadam. 20. gs. 80. gados pārējie mūziķi grupu atjaunoja, bet R. Robertsons tajā vairs neiesaistījās. Vēlāk daži The Band dalībnieki apgalvoja, ka kopīgās darbības izbeigšana 1977. gadā bijis ģitārista vienpersonisks lēmums, ko tas uzspiedis pārējiem, kā arī pārmetuši viņam negodīgu kopīgi radītā repertuāra autortiesību sadalījumu. Īpaši nesaudzīgus pārmetumus izteica bundzinieks un vokālists Livons Helms (Levon Helm), savukārt citi The Band mūziķi ar R. Robertsonu dažādos ieskaņojumos sastrādājušies arī pēc grupas izjukšanas. Pats R. Robertsons, nenoliedzot kolēģu nopelnus un ieguldījumu kopīgajos sasniegumos, norādīja, ka pēdējos gados viņu kolektīvais potenciāls ievērojami mazinājies, grupā valdījusi alkohola un narkotiku veicināta atsvešinātība, bet viņam veltītās apsūdzības par autortiesību piesavināšanos nav pamatotas. Savu The Band vēstures redzējumu mūziķis izklāstīja autobiogrāfijā “Liecība” (Testimony, 2017) un dokumentālā filmā “Reiz mēs bijām brāļi: Robijs Robertsons un The Band” (Once We Were Brothers: Robbie Robertson and the Band, režisors Deniels Rohers, Daniel Roher, 2019).

Pēc The Band darbības beigām R. Robertsons strādāja kinoindustrijā, bet 1987. gadā uzsāka solomūziķa karjeru, laižot klajā albumu Robbie Robertson. Izrādot cieņu savam muzikālajam iedvesmotājam, tā ieskaņošanā piedalījās arī vairākas 80. gadu mūzikas slavenības (Pīters Geibriels, Peter Gabriel; Marija Makī, Maria McKee; U2), bet laikmetīgu skanējumu nodrošināja sadarbība ar vienu no desmitgades ievērojamākiem producentiem Denielu Lenuā (Daniel Lanois). Albumā dzirdamas dažas no R. Robertsona pazīstamākām dziesmām, t. sk. nesen pašnāvību izdarījušam The Band mūziķim Ričardam Manuelem (Richard Manuel) veltītā Fallen Angel; Showdown at Big Sky; Somewhere Down the Crazy River un Broken Arrow, kas 1991. gadā kļuva par hitu Roda Stjuarta (Rod Stewart) izpildījumā. Kanādas mūzikas industrijas prestižākās balvas Juno Award žūrija Robbie Robertson atzina par gada labāko albumu (Album of the Year); Juno balvu R. Robertsons saņēma arī kā labākais dziedātājs (Best Male Singer) un – kopā ar D. Lenuā – kā producents (Producer of the Year).

Nepārejošu mīlestību uz ASV mūzikas un Dienvidu reģiona vēsturi R. Robertsons apliecināja nākamajā albumā Storyville (1991), kas lielākoties tapis Ņūorleānā (Luiziānas pavalsts, ASV) un veltīts Storīvillai – šīs pilsētas rajonam, kas tiek uzskatīts par džeza dzimteni.

Nozīmīgu R. Robertsona jaunrades šķautni atklāj albums Contact from the Underworld of Redboy (1998). Roka, triphopa un elektroniskās mūzikas sajaukumu tajā papildina indiāņu folkloras motīvi un autentiski rituālie skandējumi, bet tematika skar plašu Kanādas pirmiedzīvotāju kultūras un dzīvesveida izpausmju loku (saistība ar dabu, mistiscisms, peijotkaktusu dziednieciskās īpašības, cīņa par rasu līdztiesību u. c.); skaņdarbā Sacrifice personīgu vēstījumu ierunājis odžibvu sabiedriskais aktīvists Lenards Peltjiers (Leonard Peltier), kuram 1977. gada tika piespriesti divi mūža ieslodzījuma termiņi par divu ASV Federālā Izmeklēšanas Biroja (FBI) aģentu slepkavību – pats L. Peltjiers vainu noliedza, un viņa notiesāšana arī 21. gs. regulāri piesaista cilvēktiesību organizāciju protestus. Līdzīga saturiska orientācija raksturīga arī albumam Music for The Native Americans (1994), kurā dzirdama R. Robertsona un citu ar indiāņu kultūru saistītu mūziķu projekta The Red Road Ensemble mūzika dokumentālai televīzijas filmai “Iedzimtie amerikāņi” (The Native Americans, rež. Džons Bordens, John Borden; Fils Lukass, Phil Lucas; Žoržs Burdo, George Burdeau, 1994). 2002. gadā vairāki R. Robertsona skaņdarbi tika atskaņoti Soltleiksitijas Ziemas Olimpisko spēļu (Jūtas pavalsts, ASV) atklāšanas ceremonijas uzvedumā, kas bija veltīts kontinenta vēsturei un tā pirmiedzīvotājiem.

Tradicionālāka rokmūzikas ievirze un atmosfēriski niansēts skanējums piemīt plašu ievērību guvušajam How to Become Clairvoyant (2011) un R. Robertsona pēdējam albumam Sinematic (2019). Arī šo darbu tapšanā piedalījušies dažādu paaudžu viesmūziķi: Ēriks Kleptons (Eric Clapton), Stīvs Vinvuds (Steve Winwood), Trents Reznors (Trent Reznor), Toms Morello (Toms Morello), Vens Morisons (Van Morrison), Dereks Trakss (Derek Trucks) u. c.

Arī pats R. Robertsons kā sesijģitārists piedalījies daudzu mūziķu ieskaņojumos, t. sk. Džons Hemonds (John Hammond), Ringo Stārs (Ringo Starr), Džonija Mičela (Joni Mitchell), Kārlija Saimona (Carly Simon), Ē. Kleptons, Nīls Daimonds (Neil Diamond) un Rjuiči Sakamoto (Ryuichi Sakamoto).

1976. gadā notikušajā The Band “atvadu koncertā” pēc R. Robertsona iniciatīvas tika uzņemta grupas dalībnieku komentāru papildināta koncertfilma “Pēdējais valsis” (The Last Waltz, 1978), kurai bijusi liela ietekme uz  t. s. rokumentārija attīstību (rockumentary, dokumentālā kino novirziens, ko veido rokmūzikas vēsturei veltītas filmas). Ar “Pēdējā valša” režisoru Mārtinu Skorsēzi (Martin Scorsese) R. Robertsonam izveidojās cieša draudzība un ilggadējas profesionālas attiecības.

Abu sadarbība aizsākās ar filmu “Saniknotais vērsis” (Raging Bull, 1980), kurai R. Robertsons sacerēja vairākus fona skaņdarbus, kā arī atlasīja sižetiskajam un vēsturiskajam kontekstam atbilstošas mūzikas izlasi. Turpmāk viņš kā instrumentālas mūzikas un dziesmu autors un izpildītājs, arī konsultants un producents veidojis skaņu celiņus tādām M. Skorsēzes filmām kā “Komēdijas karalis” (The King of Comedy, 1983), “Naudas krāsa” (The Colour of Money, 1986), “Kazino” (Casino, 1995), “Ņujorkas bandas” (Gangs of New York, 2002), “Atkritēji” (Departed, 2006) un “Volstrītas vilks” (The Wolf of Wall Street, 2012). Īpašu ievērību izpelnījies R. Robertsona sastādītais krimināldrāmas “Slēgtā sala” (Shutter Island, 2010) skaņu celiņš ar mūsdienu akadēmiskās mūzikas skaņdarbiem, kas precīzi akcentē filmas psiholoģiski saspringto gaisotni. Mūža nogalē R. Robertsons ar savu dēlu Sebastjanu Robertsonu (Sebastian Robertson) sacerēja mūziku M. Skorsēzes gangsterdrāmai “Īrs” (The Irishman, 2019), bet viņa pēdējais darbs bija mūzika M. Skorsēzes filmai “Ziedu mēness slepkavas” (Killers of the Flower Moon, 2023), kuras tematika saistīta ar mūziķim tuvo Ziemeļamerikas pirmiedzīvotāju vēsturisko pieredzi, saskaroties ar brutālu kapitālisma ekspansiju 20. gs. pirmajās desmitgadēs.

Atsevišķas R. Robertsona dziesmas un instrumentāli kinomūzikas skaņdarbi skanējuši arī citu režisoru filmās: Vima Vendersa (Wim Wenders) “Līdz pasaules galam” (Until the End of the World, 1991), Olivera Stouna (Oliver Stone) “Jebkura svētdiena” (Any Given Sunday, 1998) u. c.

Kā The Band dalībnieks R. Robertsons uzņemts Kanādas Mūzikas slavas zālē (Canadian Music Hall of Fame, 1989) un Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 1994). Grupai arī piešķirta Grammy balva par mūža sasniegumiem (Grammy Lifetime Achievement Award, 2008). 

R. Robertsons ir Kanādas Dziesmu autoru slavas zāles biedrs (Canadian Songwriters Hall of Fame, 2011). Albums Robbie Robertson iekļauts žurnāla Rolling Stone 100 labāko 80. gadu albumu sarakstā (100 Best Albums of the Eighties, 1989) un žurnāla aptaujātie eksperti R. Robertsonu ierindojuši starp 100 ievērojamākiem ģitāristiem (100 Greatest Guitarists, 2015).

Mūziķim piešķirts viens no Kanādas valdības augstākajiem apbalvojumiem – Kanādas Ordenis virsnieka pakāpē (Officer of the Order of Canada, 2011), bet viņa ieguldījums Kanādas pirmiedzīvotāju kultūras veicināšanā un popularizēšanā novērtēts ar dažādu sabiedriski politisku organizāciju godalgām.

Broken Arrow; Fallen Angel; Golden Feather; I Hear You Paint Houses*; Once We Were Brothers; Peyote Healing; Sacrifice; Showdown at Big Sky; Somewhere Down the Crazy River; Stomp Dance (Unity); Straight Down the Line; Sweet Fire of Love**; Take Your Partner by the Hand; The Code of Handsome Lake; When the Night Was Young

* ar V. Morisonu

** ar U2

Robbie Robertson (Geffen, 1987); Storyville (Geffen, 1991); Music for The Native Americans* (Capitol,1994); Contact from the Underworld of Redboy (Capitol, 1998); How to Become Clairvoyant (Macriobiotic, 2011); Sinematic (Macrobiotic, 2019)

* ar The Red Road Ensemble