20. gs. 70. gadu sākumā Amanda Līra bija Eiropas tabloīdu preses slavenība, kas uzmanību izpelnījās nevis profesionālu sasniegumu, bet pievilcīga izskata, sabiedrisku sakaru un dzīvesveida izraisītu baumu dēļ. Vēlāk viņa kļuva par eirodisko dziedātāju, kuras karjerā nozīmīga loma bija ne vien mūzikai, bet arī publiskajam tēlam un prasmīgai manipulācijai ar savu reputāciju. Muzikālo darbību A. Līra turpināja gandrīz piecas desmitgades, tomēr 21. gs. viņa vairāk pazīstama kā aktrise un TV raidījumu vadītāja.

A. Līra ir sarakstījusi vairākas autobiogrāfiskas grāmatas, taču vienmēr centusies saglabāt noslēpumainību un par savu izcelsmi sniegusi pretrunīgu informāciju, tikpat kā nepieminot bērnības gadus un necenšoties ievērot konsekvenci faktu izklāstā. Dažādu valstu civilstāvokļa aktos reģistrēti atšķirīgi viņas dzimšanas dati. Biežāk minētais dzimšanas datums un vieta ir 18.06.1939. Saigonā – to apstiprina Čelsijas (Londonā, Anglija) dzimtsarakstu biroja reģistra ieraksts par laulībām, kas 11.12.1965. noslēgtas starp 26 gadus veco Amandu Tapu un 20 gadus veco Lielbritānijas pilsoni Morganu Polu Līru (Morgan Paul Lear); tomēr vairāku valstu autortiesību aģentūrās kā viņas dzimšanas datums reģistrēts 18.11.1939. Savukārt pati A. Līra intervijās minējusi citus dzimšanas gadus un valstis, tikpat pretrunīgas ziņas sniedzot par saviem vecākiem; tēvam viņa piedēvējusi gan anglisku, gan francisku izcelsmi, bet māti uzdevusi gan par krievieti, gan mongolieti un francūzieti. Vairākkārt A. Līra apliecinājusi, ka dzimusi 18.11.1946., turklāt 1996. gada novembrī viņa aizvadīja 50. dzimšanas dienas koncertu Parīzē. Savukārt dziedātājas oficiālajā tīmekļa vietnē 2024. gada augustā minēts, ka viņa nākusi pasaulē 1950. gadā Vjetnamā, angļu jūras virsnieka un aziātiskas izcelsmes sievietes ģimenē, bet pēc vecāku šķiršanās augusi tēva ģimenē Anglijā un Francijā, kur apmetusies viņas māte.

Pusaudzes gados meitene izrādīja poliglotes dotības, līdzās franču un angļu valodai, apgūstot spāņu, itāļu un vācu valodu, kā arī mācījās mākslas skolā un modes demonstrētāju skolā Parīzē.

20. gs. 60. gadu vidū A. Līra uzsāka kabarē mākslinieces un modeles karjeru Londonā un Parīzē, regulāri piedaloties Karla Lāgerfelda (Karl Lagerfeld), Mērijas Kvantas (Mary Quant), Osija Klārka (Ossie Clark), Pako Rabanes (Paco Rabanne) un citu dizaineru tērpu skatēs, kā arī starptautisku modes žurnālu fotosesijās.

Pateicoties plaša kultūrkonteksta pārzināšanai, kā arī efektīgai ārienei, Londonā A. Līra ātri iekļāvās populāras kultūras vidē, daudz apgrozoties rokmūziķu un mākslinieku sabiedrībā, kas pulcējās ap grupu The Rolling Stones. Tiek uzskatīts, ka Rolling Stones sarkastiskā dziesma Miss Amanda Jones (“Amanda Džounsas jaunkundze”, 1967) radusies kā grupas reakcija uz viņas attiecībām ar tās dibinātāju Braienu Džounsu (Brian Jones). 70. gadu sākumā A. Līra uzsāka neilgu romantisku partnerību ar Roxy Music līderi Braienu Feriju (Bryan Ferry) un pozēja grupas albuma For Your Pleasure (1973) vāka attēlam.

Pašas A. Līras muzikālo potenciālu pirmais novērtēja Deivids Bovijs (David Bowie), ar kuru viņu 70. gadu pirmajā pusē tāpat saistīja romantiskas attiecības. Dziedātājs apmaksāja viņas vokālās nodarbības un 1973. gadā A. Līra bija D. Bovija muzikālā TV uzveduma “1980. stāva šovs” (The 1980 Floor Show) programmas vadītāja.

Negūdama gandarījumu modeles darbā, A. Līra meklēja muzikālas pašizpausmes iespējas un 1975. gadā ieskaņoja singlu ar Elvisa Preslija (Elvis Presley) hita Trouble franču versiju La Bagarre, ko producēja italodisko (Italo disco) novirziena pionieri, vēlāk populārā dueta La Bionda dalībnieki Karmelo La Bionda (Carmelo La Bionda) un Mikelandželo La Bionda (Michelangelo La Bionda).

Šī debija palika bez plašākas ievērības, taču 1976. gadā A. Līra noslēdza līgumu ar vācu ierakstu kompāniju Ariola Records un uzsāka ciešu sadarbību ar producentu un komponistu Antoniju Monnu (Anthony Monn), kurš sacerējis mūziku gandrīz visām viņas pazīstamākajām dziesmām (parasti ar pašas dziedātājas tekstiem): Blood and Honey; I Am a Photograph; Queen of Chinatown; Follow Me; Enigma (Give a Bit of Mmh to Me); Never Trust a Pretty Face; The Sphinx un citām.

Lielāko ievērību izpelnījās trīs pirmie albumi I Am a Photograph (1977); Sweet Revenge (1978) un Never Trust a Pretty Face (1979), kas ieturēti eirodisko stilistikā un guva panākumus Vācijā, Austrijā, Francijā un citās kontinentālās Eiropas valstīs, kā arī dažviet Latīņamerikā un Austrumāzijā, kur šajā laikā dziedātājas ieraksti regulāri ieņēma Top 10 pozīcijas singlu un albumu tabulās. Ļoti iecienīta A. Līras mūzika bija padomju laika okupētajā Latvijā, kur tās popularitāti veicināja Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) izdotā skaņuplate Πoeт Аманда Лир (1981) – tikai PSRS tirgum paredzēta izlase, kas veidota no trīs pirmo albuma dziesmām, taču neietver dažus no to lielākajiem hitiem.

Lai gan britu mediju vidē viņai bija slavenības statuss, Apvienotās Karalistes tāpat arī Ziemeļamerikas ierakstu tabulās A. Līrai apliecināties neizdevās. Mērķtiecīgākais mēģinājums angļu valodas tirgū bija daļēji Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ieskaņotais deju popa albums Secret Passions (1986), taču tā promocijas kampaņas laikā dziedātāja smagi cieta autoavārijā, un albums palika bez cerētās ievērības.

80. gados A. Līras popularitāte kritās, tomēr viņa turpināja regulāri izdot jaunus ieskaņojumus. 21. gs. lielāko ievērību izpelnījies interpretāciju albums With Love (2006) ar populārās mūzikas standartiem, kas vēsturiski visbiežāk asociēti ar Marlēni Dītrihu (Marlene Dietrich), Ninu Simoni (Nina Simone), Pegiju Lī (Peggy Lee), Dalidu (Dalida) un citām slavenām dziedātājām, E. Preslija izpildīto dziesmu kaverversiju albums My Happiness (2014) un romantisku šansonu kolekcija Tuberose (2021).

Populārās mūzikas vēsturē A. Līra visbiežāk pieminēta kā 70. gadu nogales eirodisko “karaliene”, taču viņas diskogrāfijā netrūkst žanriskas daudzveidības. Saglabājot pamatorientāciju uz hedonisku deju mūziku, dažādos periodos tajā dominējušas savdabīgā kiča estētikā stilizētas poproka, jaunā viļņa, hausmūzikas, džeza un šansona ietekmes. Nozīmīga viņas repertuāra iezīme ir ironiskie, erotiskiem zemtekstiem bagātie dziesmu teksti ar netiešām atsaucēm uz pašas dziedātājās personību un neskaidro pagātni, kā arī šim vēstījumam atbilstošs vizuālais veidols – androgīni eksotiska pavedinātāja, dekadenta liktenīgā sieviete, kura arī brieduma gados saglabājusi uzsvērti erotisku pievilcību. Šim tēlam precīzi atbilst rečitējošs dziedājums zemā balsī un suģestējuši noslēpumainā intonācijā, kas, tāpat kā viņas āriene, robežojas ar burlesku pārspīlējumu; atzīstot savu vokālo spēju ierobežotību, A. Līra komentējusi, ka viņas izpildījums drīzāk uztverams kā lomas tēlojums, nevis muzikāls priekšnesums.

1982. gadā A. Līra debitēja kā itāļu TV kanāla Canale 5 varietē programmas Premiatissima vadītāja un vairākas nākamās desmitgades bija iecienīta izklaides šovu vadītāja dažādās Itālijas un Francijas televīzijās.

Visas publiskās karjeras laikā A. Līra arī filmējusies (parasti epizodiskās lomās) TV un pilnmetrāžas filmās, bet 2009. gadā, piedaloties Žana Franko (Jean Franco) un Gijoma Melānija (Guillaume Mélanie) komēdijā “Panika ministrijā” (Panique au ministère, režisors Remons Akvaviva, Raymond Acquaviva), uzsāka veiksmīgu teātra aktrises karjeru, kuras turpinājumā saglabājusi komiķes ampluā. Starp mākslinieces spilgtākajiem skatuves darbiem ir galvenā loma “Panika ministrijā” turpinājumā “Kandidāte” (La Candidate, 2016), kurā viņas varone ir Francijas prezidenta vēlēšanu pretendente, kā arī galvenās varones atveidojums R. Akvavivas 2024. gada iestudējumā “Vecās kundzes nauda” (L’Argent de la vieille), kas ir tāda paša nosaukuma kinofilmas (rež. Luidži Komenčīni, Luigi Comencini, 1972) dramatizējums Parīzes Brīvajā teātrī (Théâtre libre).

Kaut A. Līra bieži raksturota kā “dziedātāja, kura glezno”, viņa pati uzsvērusi, ka gleznošanu uzskata par savu galveno māksliniecisko pašizpausmi, tādēļ būtu dēvējama par “gleznotāju, kura dzied”. Viņas gleznas bieži ieturētas fovisma tradīcijā un pirmoreiz publiski eksponētas 1979. gadā nelielā galerijā Parīzē, bet kopš 20. gs. nogales izstādītas daudzviet Eiropā.

Plašsaziņas līdzekļos A. Līra nereti dēvēta par spāņu mākslinieka Salvadora Dalī (Salvador Dalí) “mūzu”. Abu attiecības, ko viņa aprakstījusi grāmatā “Amandas Dalī” (Le Dalí d’Amanda, 1984), sākās 20. gs. 60. gadu vidū un turpinājās 16 gadus. Vispirms A. Līra pozēja dažām S. Dalī gleznām, bet vēlāk kļuva par mākslinieka un viņa dzīvesbiedres Galas Dalī (Gala Dalí) pastāvīgu pavadoni. Lai arī S. Dalī pret sievietēm mākslā izturējās skeptiski, A. Līra ekscentrisko gleznotāju atzinusi par savu “garīgo tēvu”, kuram bijusi svarīga loma viņas kultūrizglītībā. Turklāt tieši S. Dalī, kurš cita starpā bija pazīstams kā masu mediju manipulators, viņu pamudinājis izvēlēties intriģējoši mulsinošo publisko tēlu, nevairoties arī no provokatīvām seksualitātes izpausmēm, kas devušas iemeslu plaši izplatītām spekulācijām par viņas dzimumpiederību.

Jau 20. gs. 70. gadu sākumā A. Līras spilgtā, androgīnām iezīmēm apveltītā āriene, neparastais balss tembrs un popularitāte seksuālo minoritāšu aprindās deva iemeslu preses minējumiem, ka viņai ir veikta dzimuma maiņas operācija. Uzsākot dziedātājas karjeru, sava tēla seksuālo dualitāti akcentēja arī pati A. Līra. Piemēram, dziesmā Fabulous Lover, Love Me (1979) ir šādas rindas: “Ķirurgs mani izveidojis tik labi / Neviens nekad neuzminēs / Ka esmu bijusi kāds cits”; līdzīgi mājieni sastopami arī citās dziesmās un dziedātājas intervijās. Kā netiešs A. Līras transseksualitātes apliecinājums reizēm minēts fakts, ka viņas otrais vīrs franču aristokrāts Alēns Filips Malanjaks (Alain-Philippe Malagnac) sevi publiski pozicionēja kā biseksuāli (laulība tika noslēgta 1979. gadā Lasvegasā, ASV, un abu mītnes valstī Francijā tai nebija juridiska spēka; A. F. Malanjaks gāja bojā ģimenes īpašuma ugunsgrēkā 2000. gadā).

A. Līra dzimuma maiņu nekad nav apstiprinājusi, bet karjeras vēlākajās stadijās to kategoriski noraidīja, apgalvojot, ka seksuālā ambivalence bijusi tikai publiska poza uzmanības pievēršanai.

Francijas valdība A. Līras devumu kultūrā novērtējusi ar Mākslas un literatūras ordeni bruņinieka pakāpē (Chevalier des Arts et Lettres, 2006).

Alphabet; Blood and Honey; Blue Tango; Enigma (Give a Bit of Mmh to Me); Fabulous Lover, Love Me; Fashion Pack (Studio 54); Follow Me; I Am a Photograph; Lili Marleen; Queen of Chinatown; The Sphinx; Tomorrow

I Am a Photograph (Ariola, 1977); Sweet Revenge (Ariola, 1978); Never Trust a Pretty Face (Ariola, 1979); Diamonds for Breakfast (Ariola, 1980); Incognito (Ariola, 1981); Tam-Tam (Ariola, 1983); Secret Passion (Carrere, 1986); Uomini più uomini (Ricordi International, 1989); Cadavrexquis (Chène Music, 1993); Alter Ego (ZYX Music, 1995); Back in Your Arms (Dig It Int’l, 1998); Heart (Le Marais Prod., 2001); With Love (Dance Street, 2006); Brief Encounters (Universal, 2009); I Don’t Like Disco (Little Boom, 2012); My Happiness (Boomlover, 2014); Let Me Entertain You (Boomlover, 2016); Tuberose (Boomlover, 2021)