Lielāko ievērību guvusi ar muzikālo darbību, taču pati sevi galvenokārt uzskata par rakstnieci un savas muzikālās spējas vērtē kā pieticīgas. Bieži dēvēta par pankroka krustmāti.

P. Smita piedzima un uzauga strādnieku ģimenē ar mākslinieciskām un intelektuālām interesēm. Bērnībā daudz slimoja un aizrāvās ar literatūru un mākslu. Pēc skolas īslaicīgi strādāja rotaļlietu fabrikā, pēc tam mācījās par skolotāju, taču studijas nebeidza. 1967. gadā pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja grāmatnīcā, rakstīja dzeju un nodarbojās ar tēlotāju mākslu. Šajā laikā uzsāka kopdzīvi ar vēlāk ievērojamo fotogrāfu Robertu Mepltorpu (Robert Mapplethorpe). 70. gadu sākumā abi mitinājās mākslinieku iecienītajā viesnīcā Chelsea Hotel un iekļāvās Ņujorkas radošās bohēmas aprindās, biedrojoties ar mākslinieku Endiju Vorholu (Andy Warhol), dramaturgu Semu Šepardu (Sem Shepard), dzejnieku Alenu Ginsbergu (Allen Ginsberg) u. c. ievērojamām kultūras personībām. P. Smita darbojās avangarda teātra studijā un, būdama džeza un rokmūzikas cienītāja, rakstīja mūzikas albumu recenzijas žurnāliem Creem un Rolling Stone.

1971. gadā ievērību izpelnījās P. Smitas dzejas lasījumi Ņujorkas Svētā Marka baznīcā (St. Mark’s Church), kur viņas priekšnesumu ar elektriskās ģitāras spēli pavadīja roka kritiķis un mūziķis Lenijs Kejs (Lenny Kaye). Instrumentālu pavadījumu publiskos lasījumos P. Smita izmantoja arī turpmāk; uzsākot muzikālu jaunradi, viņas pamatmotivācija bija dzejas iedarbības akcentēšana, kā arī interese par improvizāciju kā jaunrades metodi un ritmu kā dzejas un mūzikas pamatelementu.

1974. gadā P. Smita, jau būdama vairāku dzejas krājumu autore, ieskaņoja debijas singlu ar rokgrupu, kurā bez viņas un L. Keja ietilpa arī basģitārists Ivans Krāls (Ivan Král), pianists Ričards Sols (Richard Sohl) un bundzinieks Džejs Dī Dohertijs (Jay Dee Daugherty). Singla A pusei tika izvēlēta Džimija Hendriksa (Jimi Hendrix) repertuāra dziesma Hey Joe, bet B pusei – oriģināldziesma Piss Factory, kuras tekstā P. Smita atceras darbu pie rūpnīcas konveijera un vēlmi izrauties no provinces ikdienā izjustās sociālās nolemtības.

1975. gada sākumā P. Smita ar grupu sāka regulāri uzstāties Ņujorkas mūzikas klubā CBGB, kas tuvā nākotnē kļuva par vienu no amerikāņu pankroka un jaunā viļņa kustības epicentriem. Tā paša gada nogalē klajā nāca albums Horses, ko producēja bijušais The Velvet Underground mūziķis Džons Keils (John Cale). Garāžroka tradīcijās balstītais skanējums, mūziķu rudimentāri robustā spēle un P. Smitas rečitējošais vokāls krasi atšķīrās no tālaika rokmūzikā valdošajām tendencēm, gūstot radikāli pretrunīgus kritiķu vērtējumus un nespējot piesaistīt masu publikas uzmanību. Savukārt nekomerciālās mūzikas apritē Horses izpelnījās lielu ievērību, sniedzot plašu un tālejošu ietekmi gan 70. gadu, gan nākamo desmitgažu pankrokam un alternatīvajam rokam. Albuma ievadfrāze “Jēzus mira par kāda grēkiem, bet tie nebija manējie”, idejiski daudzslāņainie un poētiskie dziesmu teksti, tāpat arī skaņuplates vāka foto (melnbaltā R. Mepltorpa attēlā P. Smita redzama izaicinoši androgīnā veidolā, iemiesojot savdabīgu eleganci, kurā Frenka Sinatras, Frank Sinatra, 60. gadu fotoportretu stilistika sajaukusies ar 70. gadu Ņujorkas ielu modes estētiku) P. Smitai sagādāja pagrīdes kultūras intelektuāles un dumpinieces reputāciju. Savukārt viņas koncertpriekšnesumam piemita augsta emocionāla intensitāte un spontāna enerģija, kas uzstāšanos reizēm izvērta neprognozējami haotisku; 1977. gadā dziedātāja guva smagus savainojumus, nokrītot no skatuves, taču pēc dažu mēnešu ārstēšanās spēja koncertdarbību atsākt.

Trīs nākamie albumi Radio Ethiopia (1976); Easter (1978) un Wave (1979), lai arī ieskaņoti ar to pašu mūziķu sastāvu, tika izdoti ne vairs kā P. Smitas solodarbi, bet gan kā Patti Smith Group (angļu ‘Petijas Smitas grupa’) ieraksti, tādējādi uzsverot jaunrades kolektīvo raksturu. Augstāko kritikas vērtējumu, tāpat arī salīdzinoši ievērojamus komercpanākumus (Top 20 gan ASV, gan Lielbritānijā) guva Easter, kurā cita starpā iekļauts P. Smitas vienīgais ASV Top 20 hits Because the Night (Brūsa Springstīna, Bruce Springsteen, mūzika, P. Smitas teksts).

70. gadu beigās P. Smita uzsāka kopdzīvi ar grupas MC5 bijušo ģitāristu Fredu Smitu (Fred Smith, pazīstams kā Freds “Skanīgais” Smits, Fred “Sonic” Smith) un muzikālo darbību pārtrauca līdz 1988. gadam, kad pēc gandrīz 10 ģimenei veltītiem gadiem laida klajā albumu Dream of Life. Ar F. Smitu sacerētajā un ieskaņotajā albumā dzirdama viena no vēlāk vispazīstamākām viņas repertuāra dziesmām People Have the Power, taču pēc iznākšanas tā rezonanse bija niecīga.

Pilnvērtīgu atgriešanos mūzikā P. Smita atsāka pēc F. Smita nāves (1994). 1995. gadā dziedātāja veica nelielu koncertturneju ar Bobu Dilanu (Bob Dylan), kuras norisi fotoalbumā “Divkāršs ievads: ceļā ar Petiju Smitu” (Two Times Intro: On the Road with Patti Smith, 2011) dokumentējis grupas R.E.M. solists Maiks Staips (Mike Stipe). Turnejai sekoja atzinīgi uzņemts albums Gone Again (1996) – noskaņā elēģisks darbs, ko inspirējusi F. Smita, kā arī citu autores līdzgaitnieku un iedvesmotāju (t. sk. R. Mepltorps un Kurts Kobeins, Kurt Cobain) nāve viņas radošās pauzes laikā. Jaunas klausītāju paaudzes interesi par P. Smitu veicināja arī līdzdalība R.E.M. dziesmā E-Bow the Letter (1996).

Turpmāk P. Smita regulāri laidusi klajā rokdziesmu albumus (Peace and Noise, 1997; Gung Ho, 2000; Trampin’, 2004; Banga, 2012), kuros skartas sabiedriski nozīmīgas tēmas (karš un miers, vēsture, ekoloģija, kultūras personības). Savukārt albumā Twelve (2007) iekļautas Nīla Janga (Neil Young), Prinsa (Prince), Tears for Fears un citu autoru dziesmu kaverversijas.

2005. un 2006. gadā P. Smita Londonā sniedza vairākas uzstāšanās ar bijušo grupas My Bloody Valentine ģitāristu Kevinu Šīldsu (Kevin Shields) – P. Smita šajos priekšnesumos lasīja R. Mepltorpam veltītu poēmu “Korāļu jūra” (The Coral Sea, 1996) elektriskās ģitāras improvizāciju pavadībā; lasījumu dzīvie ieskaņojumi izdoti albumā The Coral Sea (2008).

Par vienu no savas izpildītājdarbības nozīmīgākajiem brīžiem P. Smita atzinusi dziesmas A Hard Rain’s A-Gonna Fall interpretāciju 2016. gada Nobela balvu pasniegšanas ceremonijā, godinot tās autoru un literatūras balvas laureātu B. Dilanu.

2016. gadā P. Smita elektroniskas ambientās mūzikas pavadībā runāja savu dzeju starptautiskā skaņu mākslas projekta Soundwalk Collective albumā Killer Road, kas veltīts vācu mūziķei Niko (Nico). Sadarbība turpinājās ar franču dzejas un literatūras klasiķiem veltītu triloģiju Perfect Vision, ko veido albumi Mummer Love (2019, veltīts Arturam Rembo, Arthur Rimbaud), The Peyote Dance (2019, veltīts Antonēnam Arto, Antonin Artaud) un Peradam (2020, veltīts Renē Domalam, René Daumal). Triloģijas tapšanā piedalījušies arī Filips Glāss (Philip Glass), Anuška Šankara (Anoushka Shankar), Gaels Garsija Bernāls (Gael García Bernal), Šarlote Gensbūra (Charlotte Gainsbourg) un citi izpildītāji.

P. Smitas literāro identitāti visvairāk veidojusi mīlestība uz 19. gs. franču simbolistu dzeju (A. Rembo; Pols Verlēns, Paul Verlaine; Šarls Bodlērs, Charles Baudelaire, u. c. autori) un 20. gs. bītu jeb bītņiku literatūru (A. Ginsbergs; Viljams S. Borouzs, William S. Borroughs; Braions Gaizins, Brion Gysin, u. c.), kā arī B. Dilana un Džima Morisona (Jim Morrison) poēziju.

Viņas pirmais dzejas krājums “Septītās debesis” (Seventh Heaven) publicēts 1972. gadā, pēc tam izdotas vēl vairāk nekā desmit P. Smitas dzejas grāmatas, t. sk. vairākas ar autores ilustrācijām.

2010. gadā klajā nāca autobiogrāfiska prozas grāmata “Tikai bērni” (Just Kids), kurā P. Smita stāsta par savu bērnību, attiecībām ar R. Mepltorpu un abu jaunību 20. gs. 60. un 70. gadu Ņujorkas radošajā vidē. Šis sacerējums novērtēts ar ASV Nacionālā grāmatu fonda (National Book Foundation) Nacionālo grāmatu balvu (National Book Award). P. Smita sarakstījusi arī citus autobiogrāfiskus darbus “M vilciens” (M Train, 2015) un “Pērtiķa gads” (Year of the Monkey, 2019).

P. Smita daudzkārt uzsvērusi, ka rokmūzikai pievērsusies ideālistiskā pārliecībā, ka tā kļūs par pamatu plašai tautas kustībai, kas cīnīsies par mieru pasaulē, apkārtējās vides saglabāšanu un citiem globāli nozīmīgiem jautājumiem. Intervijā kultūras sarunu portālam The Talks viņa saka: “Es neesmu mūziķe. Esmu izpildītāja un mīlu rokenrolu, jo tajā var atrast visu, kas mani interesē: poēziju, revolūciju, seksualitāti, politisku aktivitāti.” Dziedātājas kultūrvēsturiskā erudīcija un literārais talants 70. gadu vidusperioda nekomerciālo roku bagātināja ar intelektuālu dimensiju, bet viņas repertuārs, kurā līdzās vairāk vai mazāk tradicionāli strukturētām rokdziesmām neiztrūkstoši bijuši arī improvizēti brīvas formas skaņdarbi, sniedza lielu ietekmi tobrīd dzimstošajai pankroka estētikai.

Raksturīga P. Smitas jaunrades iezīme jau kopš Horses iekļautajiem veltījumiem Dž. Morisonam (Break It Up) un Dž. Hendriksam (Land of a Thousand Dances) ir cieņas apliecinājumi viņas dzīvē un radošajā darbībā nozīmīgām personām. Spilgts piemērs šajā ziņā ir albums Banga (2012), kurā dzirdami veltījumi 15. gs. tirgotājam un ceļotājam Amerigo Vespuči (Amerigo Vespucci, dziesma Amerigo), dziedātājai Eimijai Vainhausai (Amy Winehouse, dziesma This Is the Girl), aktrisei Marijai Šneiderei (Maria Schneider, dziesma Maria), kinorežisoram Andrejam Tarkovskim (Андрей Арсеньевич Тарковский, dziesma Tarkovsky (The Second Stop Is Jupiter)) un Senās Romas filozofam un dramaturgam Senekam (Lucius Annaeus Seneca, dziesma Seneca).

Savukārt konsekventā pievēršanās ievērojamu sieviešu tēlojumiem dzejā un dziesmās, kā arī plašā ietekme rokmūziķu sieviešu starpā P. Smitai nodrošinājusi feminisma aktīvistes reputāciju, no kuras gan dziedātāja norobežojas.

P. Smitas jaunrade iedvesmojusi daudzus t. s. alternatīvās mūzikas stilistiku pārstāvjus: “Akvarium” (Аквариум); Džefs Baklijs (Jeff Buckley); Florence and the Machine; Garbage; Hole; P. Dž. Hārvija (PJ Harvey); Niks Keivs (Nick Cave); Elenisa Morisete (Alanis Morissette); Fiona Epla (Fiona Apple); The Fiery Furnaces; The Pretenders; R.E.M.; Sleater-Kinney; The Slits; Siouxsie and the Banshees; The Smiths; U2; Talking Heads; Yeah Yeah Yeahs; The Waterboys; Marta Veinraita (Martha Wainwright) un citi.

P. Smita uzņemta Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2007) un saņēmusi Polar mūzikas balvu (Polar Music Prize, 2011). Albums Horses ierindots žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu saraksta (500 Greatest Albums of All Time, 2020) 26. vietā.

P. Smitai veltīta grupas The Waterboys dziesma A Girl Called Johnny (1983) un Florence and the Machine dziesma Patricia (2018).

Francijas valdība P. Smitas radošos nopelnus novērtējusi ar Mākslas un literatūras ordeni (Ordre des Arts et des Lettres, 2005).

1959; Because the Night; Birdland; Dancing Barefoot; Ghost Dance; Glitter in Their Eyes; Gloria: In Excelsis Deo; Paths That Cross; People Have the Power; Pissing in a River; Rock N Roll Nigger; Summer Cannibals; This Is the Girl.

Horses (Arista, 1975); Radio Ethiopia (Arista, 1976); Easter (Arista, 1978); Wave (Arista, 1979); Dream of Life (Arista, 1988); Gone Again (Arista, 1996); Peace and Noise (Arista, 1997); Gung Ho (Arista, 2000); Trampin’ (Columbia, 2004); Twelve (Columbia, 2007); The Coral Sea* (PASK, 2008); Banga (Columbia, 2012).

* koncertieraksti ar Kevinu Šīldsu