The Clash 20. gs. 70. un 80. gados ievērojami paplašināja pankroka māksliniecisko un idejisko diapazonu, atstājot tālejošu ietekmi uz alternatīvās rokmūzikas attīstību. Pankroka, rokenrola, rokabilī, ritmblūza, ska, regeja, daba, fanka un citu žanru iezīmes apvienoja ar dumpīgu attieksmi un politiski orientētiem tekstiem.

Clash radās 1976. gadā Londonā, bijušajam grupas The 100’ers mūziķim Džo Strameram (Joe Strummer, īstajā vārdā Džons Greiems Melors, John Graham Mellor) un agrākajam grupas London SS dalībniekam Mikam Džonsam (Mick Jones, pilnā vārdā Maikls Džefrijs Džonss, Michael Geofrrey Jones) sākot muzicēt ar Polu Simenonu (Paul Gustave Simonon) un Teriju Čaimsu (Terence “Terry” Chimes); sākumperiodā grupā neilgi muzicēja arī vēlāk ievērojamais postpanka ģitārists Kīts Lavīns (Keith Levene). Visus ļoti iedvesmoja grupas The Sex Pistols agrīnā darbība un arī Clash pirmā publiskā uzstāšanās notika iesildot Sex Pistols koncertu; vēlāk abas bieži atzītas par pankroka nozīmīgākajām grupām, tomēr to radošajā attīstībā bija daudz principiālu atšķirību. Nosaukuma The Clash (angļu ‘sadursme’) izvēli noteicis fakts, ka 70. gadu angļu presē šis apzīmējums bieži lietots valstī valdošās ekonomiskās un politiskās krīzes procesu raksturošanai.

Debijas albums The Clash (1977), kura tematika skāra Lielbritānijas šķiru un rasu problemātiku, policijas brutalitāti, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kultūras un politisko ekspansiju, jaunatnes situāciju darba tirgū un citus aktuālus sociālpolitiskus jautājumus, tāpat kā vairums grupas vēlākā repertuāra, pārsvarā sastāvēja no Dž. Stramera (teksti) un M. Džonsa (mūzika) dziesmām, un kļuva par vienu no pirmajiem plašu ievērību guvušajiem britu pankroka ierakstiem. Savukārt Džuniora Marvina (Junior Murvin) un Lī ‘Skreča’ Perija (Lee ‘Scratch’ Perry) dziesmas Police & Thieves kaverversija pieteica aizraušanos ar regeju, kas turpmāk būtiski ietekmēja gan Clash, gan pankroka žanrisko identitāti.

Pēc albuma ierakstīšanas bundzinieku T. Čaimsu nomainīja Nikijs “Topers” Hidens (Nicky “Topper” Headon, pilnā vārdā Nikolass Bouens ‘Topers’ Hidens, Nicholas Bowen “Topper” Headon) un izveidojās grupas ilglaicīgākais sastāvs.

Globālu atzinību Clash sagādāja trešais albums London Calling (Lielbritānijā izdots 1979. gada nogalē, citur 1980. gadā) – dubultplate, kurā pankroka stilistiku aizstājis daudzveidīgāks skanējums ar dažādu žanru ietekmēm. Desmitgades noslēgumā ASV žurnāls Rolling Stone to atzina par 80. gadu mūzikas labāko albumu. Šajā laikā Clash arī intensīvi koncertēja ASV, kļūstot par vienu no koledžu jaunatnes iecienītākajām grupām.

Albums Sandinista! (1980. gads, nosaukums ir atsauce uz Sandīnistu nacionālās atbrīvošanas fronti, kas 1979. gadā veica valsts apvērsumu Nikaragvā) sastāvēja no trim skaņuplatēm un piedāvāja stilistiski daudzveidīgas dziesmas, kuru tematikā daudz politisku motīvu, bet mūzikā dominēja pankroka apvienojums ar fanku un dabu (izmantoti arī repa elementi). Albumā Combat Rock (1982) bija divas no grupas populārākajām dziesmām – Rock the Casbah un  Should I Stay or Should I Go (1991. gads, otrā vairākus gadus pēc Clash darbības beigām kļuva par grupas vienīgo singlu, kas sasniedzis Lielbritānijas topa 1. vietu). Pabeidzot albuma ierakstīšanu, grupa šķīrās no narkotiku atkarības māktā T. Hidona un nedaudz vēlāk – radošu nesaskaņu dēļ – arī no M. Džonsa. Pēc šīm sastāva izmaiņām Clash vairs nespēja atgūt agrāko radošo enerģiju un 1986. gadā beidza pastāvēt.

M. Džonss Clash laikā aizsāktos eksperimentus ar roka un deju mūzikas saplūsmi turpināja grupā Big Audio Dynamite (vēlāk Big Audio Dynamite II un Big Audio) – tās otrā albuma No. 10, Upping St. (1986) tapšanā piedalījās arī Dž. Stramers. 2002. gadā M. Džonss ar grupu Generation X un Sigue Sigue Sputnik kādreizējo dalībnieku Toniju Džonsu (Tony Jones) izveidoja panku mūzikas duetu Carbon/Silicon; vēl muzicējis projektā Gorillaz, bijis arī ierakstu producents.

P. Simenons, kurš pirms mūziķa karjeras uzsākšanas studēja mākslu, pēc Clash izjukšanas pievērsās glezniecībai, kā arī darbojās grupā Havana 3am, kas sintezēja rokabilī, latīņu mūziku un regeju; muzicējis arī alternatīvā roka supergrupā The Good, the Bad & the Queen, kā arī projektā Gorillaz. T. Hidons izdevis solo albumu Waking Up (1986).

Dž. Stramers filmējies vairākās spēlfilmās (“Taisnā ceļā uz elli”, Straight to Hell, režisors Alekss Kokss, Alex Cox, Lielbritānija, ASV, Spānija, 1987; “Noslēpumainais vilciens”, Mystery Train, režisors Džims Džārmušs, Jim Jarmusch, ASV, 1989, u. c.), izdevis solo ierakstus un muzicējis ar grupām The Latino Rockabilly War, The Pogues un The Mescaleros. 21. gs. sākumā Dž. Stramers grasījās atjaunot Clash darbību, taču iecere netika realizēta mūziķa nāves dēļ (22.12.2002.).

Divi pirmie Clash albumi palīdzēja definēt pankroka estētiskos pamatus, savukārt grupas vēlākie ieraksti apliecināja pankroka spēju absorbēt daudzveidīgas citu žanru ietekmes, veicinot t. s. postpanka muzikālās estētikas attīstību un padarot Clash par vienu no nozīmīgākajām savas paaudzes grupām. 1952. gadā dzimušais Clash līderis Dž. Stramers ne vien bija dažus gadus vecāks par lielāko daļu pirmā panku viļņa pārstāvjiem (pārējie Clash pamatsastāva mūziķi dzimuši 1955. gadā, vairums Sex Pistols dalībnieku – 1956. gadā), bet, būdams diplomāta dēls, ieguvis arī cita līmeņa izglītību. Tieši viņa intelektuālā bagāža un sabiedriski politiskā erudīcija, bija noteicošais faktors grupas idejiskajā virzībā, neļaujot tai aprobežoties ar pankiem bieži raksturīgo nihilistiski antisociālo ievirzi, bet dodot priekšroku apzinātākai sociālpolitiskai pozīcijai, kas visvairāk balstīta radikālā kreisajā ideoloģijā.

Clash ietekme tālu pārsniedz panka un postpanka robežas, aptverot dažādu žanru un paaudžu māksliniekus: Bad Religion; Beastie Boys; Billijs Bregs (Billy Bragg); Green Day; Manic Street Preachers; Mobijs (Moby); Pixies; Igijs Pops (Iggy Pop); Pet Shop Boys, The Pogues, Public Enemy, Brūss Springstīns (Bruce Springsteen); U2 un citus. 

Clash uzņemti Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2003). 

Trīs grupas albumi (The Clash; London Calling; Sandinista!) iekļauti ASV žurnāla Rolling Stone “500 visu laiku ievērojamāko albumu” sarakstā (2020), turklāt London Calling tajā ir visaugstāk novērtētais (16. vieta) pankroka estētikā balstītais ieraksts. 

Dž. Stramers (vokāls, ritma ģitāra, 1976–1986; miris 2002)

P. Simenons (basģitāra, vokāls, 1976–1986)

M. Džonss (ģitāra, vokāls, 1976–1983)

T. Čaimss (sitamie instrumenti, 1976–1977; 1982–1983*)

K. Lavīns (ģitāra, 1976; miris 2022) 

N. “T”. Hidens (sitamie instrumenti, 1977–1982)

Pīts Hovards (Pete Howard; sitamie instrumenti, 1983–1986)

Niks Šepards (Nick Sheppard; ģitāra, 1983–1986)

Vinss Vaits (Vince White; ģitāra, 1983–1986)

 * koncertturnejās

Brand New Cadillac (Vinss Teilors, Vince Tayor); Career Opportunities; Clash City Rockers; Complete Control; Death or Glory; English Civil War; Garageland; I Fought the Law (Sanijs Kērtiss, Sonny Curtis); Janie Jones; Know Your Rights; London Calling; Lost in the Supermarket; Police & Thieves (Dž. Marvins/L. ‘S’. Perijs); Rock the Casbah; Safe European Home; Should I Stay or Should I Go; Spanish Bombs; Straight to Hell; The Guns of Brixton; The Magnificent Seven; This is Radio Clash; Tommy Gun; Train in Vain; Bankrobber; (White Man) In Hammersmith Palais; White Riot

* ja nav norādīti citi autori, sacerējuši Clash

The Clash (CBS/Epic, 1977); Give ‘Em Enough Rope (CBS/Epic, 1978); London Calling (CBS/Epic, 1979); Sandinista! (CBS/Epic, 1980); Combat Rock (CBS/Epic, 1982); Cut the Crap (CBS/Epic, 1985); From Here to Eternity: Live* (CBS/Epic, 1999); Live at Shea Stadium* (Sony, 2008)

 * koncertalbumi