Billija Aidola muzikālās saknes saistītas ar 20. gs. 70. gadu Londonas pankroka apriti, taču vairāk viņš darbojies jaunā viļņa, elektropanka, glampanka un smagā roka stilistikās. Lielāko māksliniecisko un komerciālo sasniegumu laiks bija 80. gados, bet uzticīgu cienītāju loku saglabājis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs. Sniedzis radošu ietekmi mūsdienu poppankam.

50. un 60. gados nākamā mūziķa ģimene bieži mainīja dzīvesvietas, un vairāki Billija bērnības gadi aizritēja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Pusaudža vecumā zēns aizrāvās ar tādām mūzikas grupām kā The Beatles; The Rolling Stones; The Who, vēlāk arī ar Deividu Boviju (David Bowie), Kraftwerk un Can. 1976. gadā apmeklēta The Sex Pistols koncerta iespaidā viņš pameta angļu literatūras studijas Saseksas universitātē (University of Sussex) un iekļāvās šīs grupas fanu grupējumā, kam bija vērā ņemama nozīme panku subkultūras pamatu izveidē – britu populārās kultūras vēsturē tas zināms kā “Bromlijas kontingents” (Bromley Contingent). Šajā vidē viņš sākotnēji bija pazīstams kā Billijs Aidls (Idle, angļu ‘slinks’), bet vēlāk pieņēma pseidonīmu Billijs Aidols (Idol, angļu ‘elks’); angliski idle un idol izrunā vienādi – [‘aidl]. Savukārt latviski mūziķa skatuves vārds tradicionāli atveidots kā ‘Aidols’. 1976. gadā B. Aidols arī sāka spēlēt ģitāru jaunā pankroka grupā Chelsea, taču pēc dažiem mēnešiem to atstāja un nodibināja grupu Generation X.

B. Aidols bija Generation X dziedātājs un kopā ar basģitāristu Toniju Džeimsu (Tony James, pilnā vārdā Entonijs Ēriks Džeimss, Anthony Eric James, vēlāk muzicējis grupās Sigue Sigue Sputnik un The Sisters of Mercy) sacerēja gandrīz visu repertuāru. Autobiogrāfijā “Dejojot ar sevi” (Dancing with Myself, 2015) B. Aidols raksta, ka, būdami nešaubīgi pārliecināti panki, viņi tomēr centušies neaprobežoties ar daudzām pankroka grupām raksturīgo negatīvismu un agresiju, bet tiekušies pēc daudzveidīgāka muzikālā izpausmes veida un dzīvi apliecinošāka vēstījuma. Generation X izdeva divus albumus Generation X (1978) un Valley of Dolls (1979), kā arī vairākus singlus, t. sk. britu Top 20 hitu King Rocker. 

80. gadu sākumā, mainoties sastāvam, grupa tika pārdēvēta par Gen X, bet neilgi pēc jaunā viļņa ietekmē radītā albuma Kiss Me Deadly (1981) iznākšanas tās pastāvēšana beidzās. Kaut arī albums neguva lielu ievērību, tā singls Dancing with Myself, kurā pankroks sintezēts ar elektroniskiem bītiem, vēlāk (pārmiksētā versijā) kļuva par vienu no B. Aidola pazīstamākajiem solo hitiem. Gandrīz 40 gadus pēc pirmizdevuma Dancing with Myself sniedza muzikālu ierosmi grupas The Strokes dziesmai Bad Decisions (2020), tādēļ B. Aidols un T. Džeimss uzrādīti kā Strokes singla līdzautori.

Generation X laikā dziedātājs izstrādāja viegli atpazīstamu publisko tēlu, ko ar nelielām variācijām saglabājis visas turpmākās radošās darbības laikā - īsi, balināti mati, šķībi smīnīga grimase, metāla ķēdes un sprādzes, nereti arī atkailināta ķermeņa augšdaļa.

Pēc Gen X izjukšanas B. Aidols karjeru turpināja ASV, kur noslēdza līgumu ar grupas Kiss menedžeri Bilu Akoinu (Bill Aucoin) un darbojās kā soloizpildītājs. 

Nozīmīga loma viņa radošajā attīstībā bija sadarbībai ar producentu Kītu Forsiju (Keith Forsey) un ģitāristu, nereti arī līdzautoru Stīvu Stīvensu (Steve Stevens). Kopā radītie albumi Billy Idol (1982), Rebel Yell (1983) un Whiplash Smile (1986) apliecināja laikmetīgu muzikālu identitāti, kurā pankroka enerģija apvienota ar elektroniskiem deju mūzikas bītiem, glamroka un smagā roka ģitāru rifiem un popmūzikas melodiskumu. Savukārt tādi hiti kā White Wedding; Rebel Yell; Eyes Without a Face; Flash for Fantasy un Catch My Fall, pateicoties atraktīviem videoklipiem, kuros īpaši uzsvērta B. Aidola fotogēniskā pievilcība, viņam ļāva kļūt par vienu no mūzikas televīzijas MTV iecienītākajiem rokmūziķiem.

1987. gadā Lielbritānijā un ASV Top 20 iekļuva singls Sweet Sixteen, kura inspirāciju B. Aidols guvis, apmeklējot latviešu emigranta Edvarda Liedskalniņa 20. gs. 20. gados Floridā (Floridas pavalsts, ASV) uzcelto koraļu pili; tās teritorijā arī filmēts viens no diviem Sweet Sixteen videoklipiem. Dažus mēnešus vēlāk, iezīmējot B. Aidola popularitātes virsotni, par ASV Nr. 1 (Lielbritānijā Nr. 7) singlu kļuva 60. gadu garāžroka grupas Tommy James and the Shondells hits Mony Mony viņa koncertieskaņojumā.

90. gadu sākumā B. Aidols centās uzsākt kinoaktiera karjeru, taču šos nodomus traucēja īstenot smaga motocikla avārija, kurā viņš guva dzīvībai bīstamas traumas. Turklāt dziedātājs jau vairākus gadus cieta no smagas alkohola un narkotiku atkarības, kas noveda arī pie šķiršanās no pastāvīgā sadarbības partnera S. Stīvensa. Albums Charmed Life (1990), pateicoties kārtējam MTV atbalstītajam singlam Cradle of Love, joprojām guva ievērojamus panākumus, taču daudz mazāk veiksmīgs izrādījās nākamais studijas darbs Cyberpunk (1993). Albums, kura tapšanas procesā B. Aidols eksperimentējis ar digitālajām tehnoloģijām un elektroniskās mūzikas un industriālās mūzikas ietekmēm, tematikā pievēršoties tobrīd jaunajai kiberpanka subkultūrai, palika kritikas nesaprasts un izpelnījās pārmetumus nepamatotā ambiciozitātē un pseidointelektualizācijā (žurnāls Rolling Stone to atzina par “nāvējošu pašparodiju”). 

Pēc Cyberpunk B. Aidola diskogrāfijā iestājās ilgstošs pārtraukums – muzikālo darbību viņš turpināja sporādiski, vairāk uzmanības veltot atkarību pārvarēšanai un veselības atgūšanai.

2005. gadā klajā nāca Devil’s Playground – B. Aidola pirmais albums 11 gadu laikā atkal bija radīts ar ģitāristu S. Stīvensu un producentu K. Forsiju un demonstrēja nemainīgu uzticību glampanka skanējumam. Pēc tā dziedātājs ieskaņojis Ziemassvētku dziesmu kolekciju Happy Holidays (2006) un rokmūzikas albumu Kings & Queens of the Undergound (2014), kas, tāpat kā viņa koncertdarbība, joprojām guva visai plašu roka cienītāju un plašsaziņas līdzekļu uzmanību (britu The Guardian, 2014. gadā recenzējot koncertu Londonā, rakstīja, ka B. Aidols sevi apliecinājis kā “80. gadu glampanka princi”).

B. Aidols koncertējis arī Latvijā – 2006. gadā Rīgā. 

1988. gadā B. Aidols (arī Toms Petijs, Tom Petty) kā viesvokālists piedalījās Džonijas Mičelas (Joni Mitchell) dziesmas Dancin’ Clown ieskaņojumā. Iedziedājis arī Black Sabbath ģitārista Tonija Aiomī (Tony Iommi) soloalbuma Iommi (2000) kompozīciju Into the Night (ir arī tās līdzautors) un duetu Night Crawling (2020) ar Mailiju Sairusu (Miley Cyrus). 

Piedalījies grupas The Who līdera Pīta Taunzenda (Pete Townshend) rokoperas “Kvadrofonija” (Quadrophenia) iestudējumos (1996. un 2015. gadā), kā arī tās ieskaņojumā, kas dzirdams albumā Pete Townshend’s Classic Quadrophenia (2015).

80. gadu pirmajā pusē B. Aidols bija viens no mūziķiem, kas, atsakoties no pankroka sociālpolitiskās motivētības un žanra skanējumu kombinējot ar smagā roka, popmūzikas un elektroniskās mūzikas iezīmēm, radīja glampanka stilistiku. Mērķtiecīgi izmantojot MTV pavērtās iespējas, viņš arī bija starp pirmajiem, kas pankroka estētiku no t. s. pagrīdes ienesa ASV meinstrīma apritē. 

Zīmīgi, ka Lielbritānijā, kur augstāk tika vērtēts žanra autentiskums un MTV ienāca tikai 1987. gadā, prese un citi mūziķi B. Aidolam un viņa stilistikai pārmeta pārspīlētu ārišķību, panku ideālu komercializāciju un satura aizstāšanu ar butaforisku pozu; arī viņa popularitātes rādītāji dzimtenē atpalika no ASV un citur gūtajiem. Bijušais Sex Pistols līderis Džons Laidons (John Lydon), atsaucoties uz 50. un 60. gados iecienītu sentimentālas popmūzikas dziedoni, B. Aidolu pat nosauca par “pankroka Periju Komo (Perry Como)”. Savukārt pats B. Aidols šos pārmetumus atspēkoja, uzsverot, ka jau kopš Generation X laikiem pankroku uztvēris nevis kā sastingušu dogmu, bet kā izejas punktu neierobežotiem radošiem meklējumiem un visdažādākajām stilistiskajām transformācijām.

Nākamajās desmitgadēs B. Aidola iedibinātās skanējuma tradīcijas guvušas plašu izplatību poppanka stilistikā – viņa jaunrades ietekmi atzinušas tādas poppanka prominences kā Blink-182; The Offspring un Green Day. 

Bitter Pill; Catch My Fall; Cradle of Love; Dancing with Myself; Eyes Without a Face; Flesh for Fantasy; Hot in the City; Mony Mony; Rebel Yell; Scream; Sweet Sixteen; White Wedding; World’s Forgotten Boy

Billy Idol (Chrysalis, 1982); Rebel Yell (Chrysalis, 1983); Vital Idol* (Chrysalis, 1985); Whiplash Smile (Chrysalis, 1986); Charmed Life (Chrysalis, 1990); Cyberpunk (Chrysalis, 1993); VH1 Storytellers** (Capitol, 2002); Devil’s Playground (Sanctuary, 2005); Happy Holidays (Bodog Music, 2006); Kings & Queens of the Underground (BFI, 2014); Vital Idol: Revitalized* (Capitol, 2018); Dream Into It (Dark Horse, 2025)

* remiksi

** koncertieraksti