R. Čarlzam ir  liela ietekme uz 20. gs. 2. puses populāro mūziku un soula žanra izveidi, viens no sava laika pazīstamākajiem afroamerikāņu izklaides māksliniekiem. Darbojās arī džeza, gospeļa, ritmblūza, kantri un popmūzikas žanros.

Auga trūcīgos apstākļos bez tēva, piecu gadu vecumā kļuva par liecinieku jaunākā brāļa bojāejai nelaimes gadījumā, septiņu gadu vecumā pilnībā zaudēja redzi, bet 14 gadu vecumā piedzīvoja mātes nāvi. Skolā iemācījās lasīt notis Braila rakstā, apguva mūzikas teorijas un klasiskās klavierspēles pamatus, taču lielākā aizraušanās bija populārā mūzika, īpaši džezs un blūzs. Skolas gados izveidoja pirmo mūziķu sastāvu, ar ko izpildīja populārus skaņdarbus, kā arī muzicēja vietējā radio tiešraidēs.

15 gadu vecumā pēc izslēgšanas no skolas uzsāka profesionālu pianista un aranžētāja darbību dažādās Floridas pavalsts pilsētās, līdz 1948. gadā pārcēlās uz Sietlu, kur iesaistījās grupā The McSon Trio (reizēm arī The Maxin Trio) un ieskaņoja pašsacerētu dziesmu Confession Blues, kas kļuva par nacionāla mēroga hitu. No 50. gadu sākuma ierakstījās kā solomākslinieks, sāka lietot skatuves vārdu Rejs Čārlzs, un kā pianists, aranžētājs un ansambļa vadītājs strādāja ar blūza un ritmblūza mūziķiem Lovelu Folsenu (Lowell Fulson), Rutu Braunu (Ruth Brown) un Ediju Džounsu (Eddie “Guitar Slim” Jones), kura ekspresīvā, gospeļmūzikai radniecīgā izpildījuma maniere atstāja lielu ietekmi uz viņa muzikālo domāšanu.

R. Čārlza darbības nozīmīgākais periods aizsākās 1952. gadā, vienojoties par sadarbību ar ierakstu kompāniju Atlantic Records. Šajā laikā viņš ritmblūza raupjo skanējumu un ritmisko ekspresiju apvienoja ar džeza izsmalcinātību, gospeļu garīgumu un laicīgiem tekstiem, kam nereti piemita izteikti hedoniska ievirze. Tādējādi tika aizsākts jauns afroamerikāņu mūzikas virziens, kas vēlāk ieguva apzīmējumu “souls” – par pirmo populāro souldziesmu tiek uzskatīta R. Čārlza sarakstītā un izpildītā I Got A Woman (1954). 1958. gadā spontānas koncertimprovizācijas laikā viņš sacerēja What’d I Say, iespējams, savu slavenāko dziesmu, vienu no pazīstamākajiem 50. gadu ritmblūza, rokenrola un agrīnās soula ēras skaņdarbiem, kurš sākotnēji tika kritizēts par baznīcas himnu profanāciju naktsklubos un Dieva vēsts aizstāšanu ar erotiskiem saukļiem.

No 60. gadu sākuma vairumu R. Čārlza ierakstu izdeva ABC-Paramount Records, un viņš atteicās no dziesmu sacerēšanas, turpmāk izpildot tikai citu autoru skaņdarbus; īpaši veiksmīgas bija Hogija Kārmaikla (Hoagy Carmichael) un Stjuarta Gorela (Stuart Gorrell) Georgia On My Mind (1960) un Persija Meifīlda (Percy Mayfield) Hit the Road Jack (1961) interpretācijas – R. Čārlza pirmie Nr. 1 hiti, kas novērtēti ar vairākām Grammy balvām.

Kaut arī 60. gados karjeru sarežģīja narkotiku atkarība un tās izraisītās problēmas ar varasiestādēm, R. Čārlza muzikālā darbība joprojām guva plašus panākumus, viņš uzstājās ar lielu orķestri un sieviešu vokālo grupu. 1962. gadā iznāca viens no mūziķa nozīmīgākajiem albumiem Modern Sounds In Country And Western Music ar populārām kantri dziesmām, kas izpildītas soula manierē. Lai arī atsevišķus kantri skaņdarbus R. Čārlzs dziedāja arī agrāk, šis bija pirmais tik konsekventais soula un kantri sintēzes paraugs. Albuma, kā arī singla I Can’t Stop Loving You panākumi ievērojami veicināja abu žanru popularitāti ārpus to pamatauditorijas, palīdzot mazināt mūzikas industrijā joprojām spēcīgos rasu aizspriedumus. Kantri repertuāru R. Čārlzs izpildīja arī turpmāk (dueti ar Džordžu Džounsu, George Jones, Merlu Hegardu, Merle Haggard, Villiju Nelsonu, Willie Nelson, Rikiju Skēgsu, Ricky Skaggs, u. c. populāriem māksliniekiem).

Arī R. Čārlza pēdējās ierakstu sesijās 2003. un 2004. gadā piedalījās dažādu paaudžu un žanru mūzikas slavenības (Nora Džounsa, Norah Jones; Eltons Džons, Elton John; B. B. Kings, B. B. King;  Natālija Koula, Natalie Cole; Daiena Krola, Diana Krall; Vens Morisons, Van Morrison, u. c.) – kopīgi ieskaņotais duetu albums Genius Loves Company (2004) iznāca dažus mēnešus pēc R. Čārlza nāves, saņēma astoņas Grammy balvas un kļuva par viņa komerciāli visveiksmīgāko darbu.

Kaut arī R. Čārlza karjeras nozīmīgākais periods bija 20. gs. 50. gados un 60. gadu 1. pusē, viņš līdz pat mūža beigām izdeva stilistiski eklektiskus albumus un guva nemainīgi plašu ievērību ar intensīvu koncertdarbību (sniedzis vairāk nekā 10 000 koncertu). Savukārt viņa emocionāli piesātinātā dziedāšanas maniere būtiski ietekmējusi daudzus mūziķus – īpaši tādus britu roka vokālistus kā Ēriks Bērdons (Eric Burdon), Džo Kokers (Joe Cocker), V. Morisons un Stīvs Vinvuds (Steve Winwood).

R. Čārlza labākie ieraksti pieskaitāmi ritmblūza, soula, džeza, kantri un popa klasikai, bet nopelni soula žanrisko pamatu iedibināšanā padarījuši viņu par vienu no 20. gs. populārās mūzikas nozīmīgākajām personībām, kuras ietekme mūzikas industrijā neaprobežojas ar radošiem sasniegumiem – 20. gs. 60. gados R. Čārlza attiecības ar ierakstu kompānijām iedibināja iepriekš nebijušu (īpaši afroamerikāņu mūziķu vidū) mākslinieka radošās neatkarības precedentu, kas, tāpat kā viņa mūzika, iedvesmojis daudzus sekotājus.

Par R. Čārlza dzīvi un mūziku uzņemta dokumentāla filma “Rejs Čārlzs: Soula ģēnijs” (Ray Charles: The Genius of Soul, režisore Ivona Smita, Yvonne Smith, 1992, ASV); viņš pats epizodiski piedalījies vairākās spēlfilmās (“Brāļi Blūzi”, The Blues Brothers, režisors Džons Lendiss, John Landis, 1980, ASV; “Spiegi kā mēs”, Spy Hard, režisors Riks Frīdbergs, Rick Friedberg, 1996, ASV) un citās. Viņam veltīta arī biogrāfiska spēlfilma “Rejs” (Ray, režisors Teilors Hekfords, Taylor Hackford, 2004, ASV), kuras galvenās lomas atveidotājs Džeimijs Fokss (Jamie Foxx) saņēma Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar) kā labākais aktieris.

Mūziķis saņēmis 17 Grammy balvas, kā arī godalgu par mūža ieguldījumu; 2005. gada Grammy ceremonija bija veltīta viņa piemiņai. Modern Sounds in Country and Western Music un 1991. gadā izdotā ierakstu antoloģija The Birth of Soul iekļauti žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarkastā (500 Greatest Albums of All Time, 2020).

A Fool For You*; Born To Lose; Busted; Crying Time; Georgia On My Mind; Hallelujah I Love Her So*; Hit The Road Jack; I Can’t Stop Loving You; I’ve Got a Woman*; Let’s Go Get Stoned; Mess Around; (Night Time Is) The Right Time; Sticks And Stones; Take These Chains From My Heart; This Little Girl Of Mine*; Unchain My Heart; What’d I Say, Parts 1 & 2*; Yesterday

­­­­­The Great Ray Charles (Atlantic, 1957); Soul Brothers (Atlantic, 1958, ar Miltu Džeksonu, Milt Jackson); At Newport* (Atlantic, 1958); Ray Charles (Hollywood, 1959); The Genius Of Ray Charles (Atlantic, 1959); In Person (Atlantic, 1960); TheGenius Hits The Road (ABC-Paramount, 1960); Genius+Soul=Jazz (Impulse!, 1961); The Genius After Hours (Atlantic, 1961); Ray Charles and Betty Carter (ABC-Paramount, 1961, ar Betiju Kārteri); The Genius Sings the Blues (Atlantic, 1961); Soul Meeting (Atlantic, 1961, ar M. Džeksonu); Modern Sounds In Country And Western Music (ABC-Paramount, 1962); Modern Sounds In Country And Western Music Volume 2 (ABC-Paramount, 1962); Ingredients In A Recipe For Soul (ABC-Paramount, 1963); A Message From the People (ABC/TRC, 1972); Friendship (Columbia, 1985); Live at the Montreux Jazz Festival* (Pioneer, 2002); Genius Loves Company (Concord, 2004)

* koncertieraksti