Sešas desmitgades ilgajā karjerā Loreta Linna izpildīja arī gospeļus, taču mūzikas vēsturē viņa pirmkārt pieminēta kā viena no ievērojamākām kantri māksliniecēm. Ignorējot mūzikas industrijas stereotipus par sievietēm kantrimūzikā un apšaubot plaši izplatītus priekšstatus par dzimumu sociālajām lomām ģimenē un sabiedrībā kopumā, daudz dziedājusi par amerikāņu lauku un mazpilsētu sieviešu ikdienu, to līdztiesības un neatkarības centieniem.

Nākamā dziedātāja bija otrais bērns trūcīgā astoņu bērnu ģimenē, kas mitinājās vienistabas mājoklī Apalaču kalnu masīva reģionā, kas vēsturiski saistīts ar kantrimūzikas tradīciju rašanos 20. gs. sākumā. Viņas tēvs bija ogļracis, bet māte rūpējās par sadzīvi un bērniem. Abi vecāki aizrāvās ar mājas muzicēšanu, un viņu muzikālas intereses pārņēma arī bērni – par profesionāliem kantrimūziķiem kļuva gan L. Vebas brālis Džejs Lī (Jay Lee Webb), gan māsas Pegija Sjū Raita (Peggy Sue Wright) un Brenda Geila (Brenda Gail Webb), plašāk zināma kā Kristala Geila (Crystal Gayle).

L. Veba bērnībā dziedāja baznīcā un ģimenes pasākumos, bet 15 gadu vecumā salaulājās ar Oliveru Linnu (Oliver Lynn), pieņēma viņa uzvārdu un pārcēlās uz Kasteru (Vašingtonas pavalsts, ASV). O. Linns bija sešus gadus vecāks Otrā pasaules kara veterāns, vardarbīgs alkoholiķis un laulības pārkāpējs, taču viņu kopdzīve ilga gandrīz 50 gadus. 20 gadu vecumā L. Linna jau bija četru bērnu māte (pavisam laida pasaulē sešus bērnus) un septiņas dienas nedēļā strādāja par pavāri un kalponi. Piektajā kāzu jubilejā O. Linns, novērtēdams sievas muzikālās dotības, viņai uzdāvināja lētu ģitāru un mudināja pievērsties dziedātājas profesijai. Dažos nākamajos gados L. Linna piedalījās vairākos talantu konkursos, bet dzīvesbiedrs, kurš pirms tam bija nelegāla alkohola ražotājs un tirgotājs, kļuva par viņas menedžeri.

1960. gadā iznāca L. Linnas pirmais singls – pašsacerēta dziesma I’m a Honky Tonk Girl. Tā sasniedza Billboard kantri tabulas 14. vietu, nodrošinot uzaicinājumu piedalīties ietekmīgās radiopārraides Grand Ole Opry tiešraides koncertā Našvilā – kantrimūzikā nozīmīgs mākslinieka statusa apliecinājums.

Pēc veiksmīgas debijas Grand Ole Opry L. Linna ar ģimeni pārcēlās uz Našvilu, kur par viņas draudzeni un mentori kļuva Patsija Klaina (Patsy Cline). Lai arī abas dziedātājas bija vienaudzes, P. Klainas pieredze mūzikas industrijā bija lielāka, un viņas atbalsts atviegloja arī L. Linnas iejušanos Našvilas profesionālajā vidē.

1962. gadā L. Linna iedziedāja dziesmu Success (autors Džonijs Malinss, Johnny Mullins) par pēkšņas materiālas pārticības postošo ietekmi uz ģimenes attiecībām. Success bija viņas pirmais Top 10 singls kantri tabulā, bet 1992. gadā šī dziesma – ar nosaukumu Success Has Made a Failure at Our Home – kļuva par starptautisku hitu Šineidas O’Konoras (Sinéad O’Connor) izpildījumā; 1979. gadā to iedziedāja arī Elviss Kostello (Elvis Costello).

1962. gadā L. Linna ar producentu Ouenu Bredliju (Owen Bradley, producēja arī P. Klainas slavenākos ierakstus) ieskaņoja veiksmīgu debijas albumu Loretta Lynn Sings; 1977. gadā viņa O. Bredlija vadībā iedziedāja arī P. Klainas piemiņai veltītu albumu I Remember Patsy, kurā izpilda savas 1963. gadā bojāgājušās draudzenes repertuāru.

Desmitgades turpinājumā L. Linna nodevās ļoti aktīvai koncertdarbībai un tikpat intensīvam darbam ierakstu studijā, kas ļāva saglabāt gandrīz nepārtrauktu klātbūtni popularitātes reitingos. 1965. gadā klajā nāca trīs viņas soloalbumi, kā arī duetu albums ar kantri veterānu Ernestu Tabu (Ernest Tubb), bet īpaši nozīmīgs bija 1966. gads, kad viņa ar You Ain’t Woman Enough debitēja kantri albumu tabulas līderpozīcijā. Tūlīt pat sekoja singls Don’t Come Home A-Drinkin’ (With Lovin’ On Your Mind) – L. Linnas un viņas māsas P. S. Raitas sacerēta dziesma, kuras varone pieprasa vīram izdarīt izvēli starp abu kopdzīvi un dzeršanu. Nākamā gada sākumā šī dziesma viņai ļāva pirmoreiz izvirzīties kantri singlu tabulas virsotnē; 1967. gadā L. Linna arī izpelnījās Kantrimūzikas Asociācijas (Country Music Association, CMA) titulu “Gada vokāliste” (Female Vocalist of the Year).

60. gadu otrajā pusē dziedātāja sāka uzstāties garās, augumu pilnībā nosedzošās kleitās, kas līdzinājās viņas bērnības laika Apalaču sieviešu svētku tērpiem un kļuva par neatņemamu viņas publiskā tēla pazīmi.

1970. gadā, jau būdama viena no žanra lielākajām slavenībām, L. Linna sacerēja un ieskaņoja Coal Miner’s Daughter – autobiogrāfisku skaņdarbu par savu bērnību Kentuki lauku vidē Lielās depresijas laikā. Coal Miner’s Daughter skaudrais reālisms un ģimeniskas harmonijas tēlojums uzrunāja plašu auditoriju, un arī mūsdienās viņa visbiežāk asociēta tieši ar šo dziesmu, ko vairākkārt ierakstījusi arī karjeras turpinājumā, 2010. gadā izpildot ar Šerilu Krovu (Sheryl Crow) un Mirandu Lambertu (Miranda Lambert), bet savā pēdējā albumā Still Woman Enough (2021) to iekļaujot ar runātu tekstu.

Coal Miner’s Daughter ievadīja L. Linnas lielāko panākumu desmitgadi, kad viņa baudīja ievērību gan kā solodziedātāja, gan pastāvīgā duetā ar Konveju Tvitiju (Conway Twitty), regulāri saņēma CMA un citu kantrimūzikas institūciju godalgas, turklāt bija viena no pirmajām kantrimūziķēm, kas gan skatuviskā talanta, gan vitālās un asprātīgās personības dēļ saņēma regulārus uzaicinājumus piedalīties nacionālo televīzijas kanālu varietē un sarunu pārraidēs. 1973. gadā žurnāls Newsweek uz vāka publicēja L. Linnas portretu, viņas popularitāti minot kā apliecinājumu kantrimūzikas augošajai izplatībai arī ārpus lauku vides un publikas.

1972. un 1973. gadā L. Linna atkal saņēma CMA titulu “Gada vokāliste”, bet 1972.–1975. gadā kopā ar K. Tvitiju izpelnījās “Gada vokālā dueta” (Vocal Duo of the Year) godalgu. 1972. gadā viņa arī kļuva par pirmo sievieti, kas saņēmusi CMA balvu “Gada izklaidētājs” (Entertainer of the Year). Savukārt, 1980. gadā, izvērtējot sasniegumus 70. gados, CMA viņai piešķīra “Desmitgades mākslinieka” titulu –  L. Linna ir vienīgā sieviete, kas jebkad guvusi šādu CMA atzinību (2025. gada dati).

Pēc 70. gados sasniegtās karjeras virsotnes L. Linnas rezultāti albumu un singlu tabulās bija pieticīgāki (pēdējais kantri Top 20 albums ilgstoši palika 1980. gadā izdotais Lookin’ Good, bet singls – 1982. gadā iznākušais I Lie), taču profesionālā autoritāte un atpazīstamība plašā publikā viņai ļāva saglabāt kantrimūzikas “karalienes” statusu, vairāku paaudžu uztverē personificējot lauku dzīvesveidu un sieviešu lomu tajā.

1993. gadā atzinību, kas neaprobežojās tikai ar kantri apriti, izpelnījās L. Linnas, Dollijas Pārtones (Dolly Parton) un Tammijas Vainetas (Tammy Wynette) trio albums Honky Tonk Angels, taču viņas muzikālā aktivitāte ­– pirmo reizi ilggadējās karjeras laikā – būtiski mazinājās O. Linna slimības dēļ. Par spīti daudziem sarežģītiem kopdzīves aspektiem (L. Linna neslēpa, ka sieviešu piedzīvotajām ikdienas netaisnībām veltīto dziesmu ierosmi bieži sniegusi viņas laulība), abu starpā valdīja cieša tuvība, un šajā laikā dziedātāja pārsvarā nodevās rūpēm par dzīvesbiedru. Muzikālo darbību viņa atsāka pēc O. Linna nāves (1996).

2004. gadā L. Linnas diskogrāfiju papildināja viens no viņas pārsteidzošākajiem darbiem – 21. gs. sākumā populārās garāžroka grupas The White Stripes līdera Džeka Vaita (Jack White) producētais Van Lear Rose. Dažādu paaudžu (L. Linnai tā tapšanas laikā bija 72 gadi, Dž. Vaitam – 28) mākslinieku sadarbībā tapušais starpžanru albums (saglabājot kantri pamatidentitāti, tam piemīt stipri izteikta roka ietekme) sasniedza ne tikai 2. vietu kantri topā, bet arī dziedātājas līdz tam augstāko rezultātu – Nr. 24 – visu žanru mūziku aptverošajā Billboard 200 tabulā. Van Lear Rose izpelnījās sajūsminātas kritikas atsauksmes un Grammy balvas kategorijās “Labākais kantri albums” (Best Country Album) un “Labākā kantri sadarbība ar vokālu” (Best Country Collaboration with Vocals, par L. Linnas un Dž. Vaita duetu Portland Oregon).

2010. gadā klajā nāca veltījumalbums Coal Miner’s Daughter: A Tribute to Loretta Lynn, kurā viņas repertuāra dziesmas izpilda White Stripes, Stīvs Ērls (Steve Earle), Lusinda Viljamsa (Lucinda Williams), Paramore, Alans Džeksons (Alan Jackson), Martina Makbraida (Martina McBride), Reba Makintaira (Reba McEntire) un citi pazīstami mūziķi.

Pēc 2017. gadā pārciesta insulta L. Linna vairs nekoncertēja, taču joprojām izdeva savas meitas Patsijas Linnas Rasellas (Patsy Lynn Russell) un Džonija Keša (Johnny Cash) dēla Džona Kārtera Keša (John Carter Cash) producētus ieskaņojumus. Viņas pēdējais albums Still Woman Enough (2021) iznāca pusotru gadu pirms nāves 90 gadu vecumā. L. Linna, tāpat kā O. Linns, apbedīta savā ilggadējā dzīvesvietā, ģimenes lauku īpašumā Harikenmillsā.

L. Linna neidentificējās ar feminismu, taču bija pirmā mūziķe, kas savās dziesmās tik konsekventi un uzstājīgi runāja par sieviešu problēmām, tās saistot ar sabiedrībā valdošo dzimumu nevienlīdzību un dubultstandartiem sociālo lomu sadalījumā, kas sievietēm paredz stingri noteiktām morāles un tikumības normām pakļautas dzemdētājas, bērnu audzinātājas, mājsaimnieces un vīrieša labsajūtas nodrošinātājas funkcijas vai sabiedrisku nosodījumu to neizpildes gadījumā, vienlaikus akceptējot daudz liberālāku vīriešu dzīvesveidu, kas mēdz izpausties kā bezatbildība, varmācība un neuzticība vai nodošanās ģimenes iekšējo līdzsvaru graujošām hedoniskām pārmērībām.

Raksturīgas L. Linnas tēmas ir mīlestības sarežģījumi, vīriešu neuzticība un alkoholisms, sieviešu nenovērtētība, negribēta grūtniecība un šķirteņu, tāpat vientuļo māšu stigmatizācija. Sekojot kantri tradīcijai, viņas teksti parasti ieturēti pirmās personas vēstījuma formā, taču, izaicinot mūzikas industrijas priekšstatus par kantrimūzikā, īpaši sieviešu izpildījumā, pieļaujamo tematiku un tās traktējumu, dziesmu varones bieži ir nevis dzīves salauztas un bezcerības māktas grūtdienes, bet gan pašapzinīgas, cieņu un līdztiesību pieprasošas cīnītājas. Šīs sievietes nekautrējas norādīt uz dzīvesbiedra trūkumiem, piedraudēt ar šķiršanos neuzticīgam vīram un fizisku izrēķināšanos sāncensēm, kas apdraud viņu ģimenes stabilitāti.

L. Linnas dziedātajā Šela Silverstīna (Shel Silverstein) dziesmā One’s on the Way (1971) provinces ģimenes māte, kārtējo reizi esot bērna gaidībās, ar skumju ironiju reflektē par lielpilsētu feministēm, kuru centieniem nav sakara ar sieviešu vairākuma ikdienas realitāti, savas pārdomas noslēdzot ar vārdiem: “Cerams, šoreiz tie nebūs dvīņi”. Viens no pašas L. Linnas kontroversākajiem sacerējumiem ir modernās kontracepcijas slavinājums The Pill (1975) – pateicoties pretapaugļošanās tabletēm, dziesmas varone daudz valkāto grūtnieces kleitu nomaina pret minisvārkiem un iemanto agrāk nepiedzīvotu neatkarību. Savukārt dziesmā Dear Uncle Sam (1966) Vjetnamas karā krituša karavīra atraitne vēršas pie ASV prezidenta, norādot uz valsts politikas un viņas ģimenes interešu neatbilstību.

Reālistisko sižetu un tiešā izteiksmes veida dēļ 20. gs. 60. un 70. gados kantri radiostacijas vairākām L. Linnas dziesmām piemēroja atskaņojuma aizliegumu, kas plašas publikas uztverē vēl vairāk nostiprināja viņai piedēvēto “vienkāršās amerikānietes balss” reputāciju.

L. Linna ir sarakstījusi vairākas autobiogrāfiskas grāmatas: “Ogļrača meita” (Coal Miner’s Daughter, ar Džordžu Vesiju, George Vecsey, 1976) un “Joprojām stipra sieviete” (Still Woman Enough, ar Patsiju Beilu Koksu, Patsi Bale Cox, 2002), kā arī “Mēs ar Patsiju nepadodamies. Mana draudzība ar Patsiju Klainu”  (Me & Patsy Kickin’ Up Dust. My Friendship with Patsy Cline, ar P. Linnu Rasellu, 2020).

1980. gadā režisors Maikls Epteds (Michael Apted), balstoties “Ogļrača meitas” motīvos, uzņēma tāda paša nosaukuma spēlfilmu. Tā izpelnījās “Zelta globusa” balvu (Golden Globe) kategorijā “Labākais mūzikls vai komēdija” (Best Motion Picture – Musical or Comedy), bet L. Linnas tēla atveidotāja Sisija Speiseka (Sissy Spacek) saņēma “Oskara” (Oscar) un “Zelta Globusa” balvas kategorijā “Labākā aktrise” (Best Actress).

Savukārt L. Linnas un P. Klainas draudzībai veltīta televīzijas drāma “Patsija & Loreta” (Patsy & Loretta, režisore Kellija Kurī, Callie Khouri, 2019).

L. Linna ir uzņemta Kantrimūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 1988) un Dziesmu autoru slavas zālē (Songwriters Hall of Fame, 2008).

Viņas ieskaņojumi ir godalgoti ar trīs Grammy balvām; saņēmusi arī Grammy mūža sasniegumu balvu (Lifetime Achievement Award, 2010).

Dziedātājas mūža devums mūzikā novērtēts ar Kenedija Centra balvu (Kennedy Center Honors, 2003); ASV 44. prezidents Baraks Obama (Barack Obama) viņai piešķīris valsts augstāko civilo apbalvojumu Prezidenta brīvības medaļa (Presidential Medal of Freedom, 2013).

Blue Kentucky Girl; Coal Miner’s Daughter; Dear Uncle Sam; Don’t Come Home A-Drinkin’ (With Lovin’ on Your Mind); Feelins’*; Fist City; One’s on the Way; Louisiana Woman, Mississippi Man*; Portland Oregon** Rated X; Still Woman Enough; Success; The Home You’re Tearing Down; The Pill; You Ain’t Woman Enough (To Take My Man); Your Squaw Is on the Warpath; Woman of the World (Leave My World Alone)

* ar Konveju Tvitiju

** ar Džeku Vaitu

Loretta Lynn Sings (Decca, 1963); Blue Kentucky Girl (Decca, 1965); I Like ‘Em Country (Decca, 1966); You Ain’t Woman Enough (Decca, 1966); Don’t Come Home a Drinkin’ (With Lovin’ on Your Mind) (Decca, 1967); Fist City (Decca, 1968); Your Squaw Is on the Warpath (Decca, 1969); Woman of the World/To Make a Man (Decca, 1969); Coal Miner’s Daughter (Decca, 1971); I Wanna Be Free (Decca, 1971); You’re Lookin’ at Country (Decca, 1971); One’s on the Way (Decca, 1972); Here I Am Again (Decca, 1972); Entertainer of the Year (MCA, 1973); Love Is the Foundation (MCA, 1973); They Don’t Make ‘Em Like My Daddy (MCA, 1974); Back to the Country (MCA, 1975); Somebody Somewhere (MCA, 1976); I Remember Patsy (MCA, 1977); Out of My Head and Back in My Bed (MCA, 1978); We’ve Come a Long Way, Baby (MCA); Loretta (MCA, 1980); Lookin’ Good (MCA, 1980); I Lie (MCA, 1982); Van Lear Rose (Interscope, 2004); Full Circle (Legacy, 2016); Wouldn’t It Be Great (Legacy, 2018); Still Woman Enough (Legacy, 2021)