N. Amati, tāpat kā visa viņa ģimene, dzīvoja un strādāja Kremonā. Jaunībā viņš instrumentus būvēja pēc Antonio un Džirolamo Amati izstrādātā salīdzinoši nelielā modeļa un lieliem deku izliekumiem. Sākot ar 1630. gadu N. Amati sāka izstrādāt savu stilu un pilnveidoja priekšgājēju izstrādāto vijoles veidu. Pēc daudziem eksperimentiem N. Amati nonāca pie tam laikam ideālā, t. s. Lielā Amati (Grand Amati), vijoles modeļa. Tās korpusa garums ir ap 365 mm, platums – ap 209 mm. Vāku izliekums tām nav pārāk liels, bet labi aprēķināts, skaisti izstrādāta instrumenta galviņa, izmeklēts kokmateriāls, dzintara krāsas lakojums. N. Amati šī laika instrumentiem piemīt daudz spēcīgāka, dzidri sudrabaina, tomēr tembrāli maiga skaņa. Vizuāli šie instrumenti ir labi nostrādāti, nereti izrotāti ar inkrustācijām. Izcili veidojumā bijuši arī N. Amati čelli, kas izcēlušies ar skaņas spilgtumu un samtainu tembru. N. Amati meistardarbi bijuši iedvesmas avots daudziem meistariem ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā, Francijā un citās valstīs.
Pēc mēra epidēmijas, kurā gāja bojā arī Brešas redzamākais meistars Džovanni Paolo Madžīni (Giovanni Paolo Maggini), N. Amati bija palicis gandrīz vienīgais iecienītais instrumentu būvētājs, bet pieprasījums pēc instrumentiem arvien pieauga. Lai to apmierinātu, N. Amati uzņēma savā darbnīcā vairākus mācekļus, kuriem īsā laikā bija jāapgūst vijolbūves tehnika. Viņu vidū bija vēlāk slavenas vijolbūves dzimtas vecākais Andrea Gvarnēri (Andrea Guarneri), Džovanni Batista Rodžēri (Giovanni Battista Rogeri), Frančesko Rudžēri (Francesco Rugeri), Džeikobs Railihs (Jacob Railich), Bartolomeo Pasta (Bartolomeo Pasta), kā arī Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari, Stradivarius), vācu instrumentu būvētājs Matiass Klocs (Matthias Klotz) un citi.