AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2022. gada 14. oktobrī
Inese Žune

Nikola Amati

(Nicola Amati, Nicolo Amati vai Nicolao Amati; latīņu Nicolaus Amatus; 03.12.1596. Kremonā, Itālijā–12.04.1684. Kremonā, Itālijā)
izcils itāļu lociņinstrumentu būvētājs no Kremonas, Amati dzimtas slavenākais pārstāvis

Saistītie šķirkļi

  • Antonio Stradivāri
  • čells
  • vijole
Žaka Žozefa Lekurjū (Jacques-Joseph Lecurieux) gravīra "Nikola Amati". Parīze, Francija, 19. gs.

Žaka Žozefa Lekurjū (Jacques-Joseph Lecurieux) gravīra "Nikola Amati". Parīze, Francija, 19. gs.

Avots: Francijas Nacionālā bibliotēka (Bibliothèque nationale de France/gallica.bnf.fr). 

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā darbība
  • 4.
    Gūto sasniegumu nozīme
  • Multivide 2
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās, izglītība un ģimene
  • 3.
    Profesionālā darbība
  • 4.
    Gūto sasniegumu nozīme

N. Amati būvējis visus vijoļu saimes lociņinstrumentus, bet līdz mūsu dienām to saglabājies ļoti maz – ap 20. Pārsvarā tie atrodas dažādu muzeju kolekcijās: Metropoles Mākslas muzejā Ņujorkā (Metropolitan Museum of Art), Vijoles muzejā Kremonā (Museo del Violino), Karaliskās akadēmijas Mūzikas muzejā Londonā (Royal Academy of Music Museum) un citos. Uz instrumentos ielīmētajām etiķetēm galvenokārt izmantota N. Amati vārda un uzvārda latīniskā forma. Viņš bija ļoti talantīgs un meklēja vijolbūvē jaunus ceļus un formas. Līdz pat 18. gs. beigām N. Amati vijoles un čelli bija vieni no pieprasītākajiem instrumentiem.

Izcelšanās, izglītība un ģimene

N. Amati bija Džirolamo Amati (Girolamo Amati) piektais dēls no otrās sievas un Andrea Amati (Andrea Amati) mazdēls. N. Amati māte Laura de Mediči de Lacarīni (Laura de Medici de Lazzarini) bija attāla slavenās Florences Mediči ģimenes radiniece. 1629. gadā mēris skāra Itālijas ziemeļus un vidusdaļu, tostarp Kremonu. 1630. gadā no tā mira N. Amati tēvs, māte un divas viņa māsas.

N. Amati vectēvs A. Amati bija Kremonas vijolbūves skolas dibinātājs un slavenas meistaru dzimtas ciltstēvs. Pēc A. Amati nāves darbnīcu pārņēma un darbu turpināja divi viņa dēli: Antonio Amati (Antonio Amati) un Dž. Amati, kuri darbojās kopā un būvēja vijoles pēc tēva modeļa ar simetriskām formām un dzeltenu lakojumu. Nikola mācījies amatu pie viņiem un jau 24 gadu vecumā bija daudz pārāks par tēvu un tēvoci.

23.05.1645. N. Amati apprecējās ar Lukrēciju Paļjari (Lucrezia Pagliari); viņu laulībā dzima deviņi bērni, no kuriem vairāki mira agrā bērnībā, bet viņu dēls Džirolamo Amati (Girolamo Amati II, latīņu Hieronymus II) kļuva par pēdējo Amati dzimtas instrumentu būvētāju.

No 1670. gada beigām N. Amati pakāpeniski nodeva savu darbnīcu dēla rokās, tomēr viņš neattaisnoja tēva cerības, jo nespēja konkurēt ar citiem slavenajiem Kremonas vijolbūvētājiem un pēc 1695. gada darbnīcu slēdza.

Profesionālā darbība

N. Amati, tāpat kā visa viņa ģimene, dzīvoja un strādāja Kremonā. Jaunībā viņš instrumentus būvēja pēc Antonio un Džirolamo Amati izstrādātā salīdzinoši nelielā modeļa un lieliem deku izliekumiem. Sākot ar 1630. gadu N. Amati sāka izstrādāt savu stilu un pilnveidoja priekšgājēju izstrādāto vijoles veidu. Pēc daudziem eksperimentiem N. Amati nonāca pie tam laikam ideālā, t. s. Lielā Amati (Grand Amati), vijoles modeļa. Tās korpusa garums ir ap 365 mm, platums – ap 209 mm. Vāku izliekums tām nav pārāk liels, bet labi aprēķināts, skaisti izstrādāta instrumenta galviņa, izmeklēts kokmateriāls, dzintara krāsas lakojums. N. Amati šī laika instrumentiem piemīt daudz spēcīgāka, dzidri sudrabaina, tomēr tembrāli maiga skaņa. Vizuāli šie instrumenti ir labi nostrādāti, nereti izrotāti ar inkrustācijām. Izcili veidojumā bijuši arī N. Amati čelli, kas izcēlušies ar skaņas spilgtumu un samtainu tembru. N. Amati meistardarbi bijuši iedvesmas avots daudziem meistariem ne tikai Itālijā, bet arī Vācijā, Francijā un citās valstīs.

Pēc mēra epidēmijas, kurā gāja bojā arī Brešas redzamākais meistars Džovanni Paolo Madžīni (Giovanni Paolo Maggini), N. Amati bija palicis gandrīz vienīgais iecienītais instrumentu būvētājs, bet pieprasījums pēc instrumentiem arvien pieauga. Lai to apmierinātu, N. Amati uzņēma savā darbnīcā vairākus mācekļus, kuriem īsā laikā bija jāapgūst vijolbūves tehnika. Viņu vidū bija vēlāk slavenas vijolbūves dzimtas vecākais Andrea Gvarnēri (Andrea Guarneri), Džovanni Batista Rodžēri (Giovanni Battista Rogeri), Frančesko Rudžēri (Francesco Rugeri), Džeikobs Railihs (Jacob Railich), Bartolomeo Pasta (Bartolomeo Pasta), kā arī Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari, Stradivarius), vācu instrumentu būvētājs Matiass Klocs (Matthias Klotz) un citi.

Nikola Amati darinātā vijole. Kremona, Itālija, 1669. gads.

Nikola Amati darinātā vijole. Kremona, Itālija, 1669. gads.

Avots: Evelyn Stark dāvinājums/Metropolitan Museum of Art. 

Gūto sasniegumu nozīme

N. Amati vectēvs A. Amati izstrādāja klasisko vijoļu saimes instrumentu modeli, ko vēlākie meistari tikai pilnveidoja. Viņa instrumenti ir neliela izmēra un maigu, sudrabotu, bet ne pārāk spēcīgu skanējumu. Salīdzinot ar saviem priekšgājējiem N. Amati piešķīra lielāku nozīmi koksnes kvalitātei un instrumentu apdarei. Pēc ilgstošiem eksperimentiem viņš palielināja vijoles formu un panāca spēcīgu, bet tai pašā laikā maigu, siltu skaņas tembru.

Multivide

Žaka Žozefa Lekurjū (Jacques-Joseph Lecurieux) gravīra "Nikola Amati". Parīze, Francija, 19. gs.

Žaka Žozefa Lekurjū (Jacques-Joseph Lecurieux) gravīra "Nikola Amati". Parīze, Francija, 19. gs.

Avots: Francijas Nacionālā bibliotēka (Bibliothèque nationale de France/gallica.bnf.fr). 

Nikola Amati darinātā vijole. Kremona, Itālija, 1669. gads.

Nikola Amati darinātā vijole. Kremona, Itālija, 1669. gads.

Avots: Evelyn Stark dāvinājums/Metropolitan Museum of Art. 

Žaka Žozefa Lekurjū (Jacques-Joseph Lecurieux) gravīra "Nikola Amati". Parīze, Francija, 19. gs.

Avots: Francijas Nacionālā bibliotēka (Bibliothèque nationale de France/gallica.bnf.fr). 

Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Antonio Stradivāri
  • čells
  • vijole

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Henley, W., Amati. The Universal Dictionary of Violin and Bow Makers, Amati Publishing Ltd., 1973.
  • Hill, W.H., A.F. Hill and A.E. Hill, Antonio Stradivari: His Life and Work, New York, Dover Publications. 1963, p. 26.

Žune I. "Nikola Amati". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 25.09.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4033 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana