A. Stradivāri uzbūvējis 1116 instrumentus, no kuriem 960 ir vijoles, kā arī altus, čellus, pošetes, ģitāras, mandolīnas, arfas, lautas, teorbas un dažāda veida violas. Līdz mūsu dienām saglabājušies aptuveni 650 instrumenti, tostarp 450 līdz 512 vijoles. Katrs no instrumentiem ir rūpīgi izstrādāts mākslas meistardarbs.

A. Stradivāri ir sasniedzis ideālu vijoles skanējumu, kas ir izlīdzināts uz visām stīgām visos reģistros, un reizē maigs un spožs. Viņa instrumentiem tiek piedēvēta izcila mākslinieciskā un skaņas kvalitāte, ko novērtējuši gan redzamākie mūziķi, gan kolekcionāri. Tos profesionāļi spēlējuši un spēlē arī mūsdienās, piemēram, vijolnieki Ichaks Perlmans (Itzhak Perlman), Gils Šahems (Gil Shaham), Rīgā pirmo muzikālo izglītību guvušais Vadims Glūzmans (Вадим Михайлович Глузман), kā arī Gidons Krēmers, Baiba Skride, Vineta Sareika un citi; čellisti Mstislavs Rostropovičs (Мстислав Леопольдович Ростропович), Jo Jo Mā (Yo-Yo Ma), Džūlians Loids Vēbers (Julian Lloyd Webber) un citi.

Precīzs A. Stradivāri dzimšanas laiks nav zināms, kas izskaidrojams gan ar tā laika karadarbību, kas izraisīja bēgļu plūsmu, kurā bija arī A. Stradivāri māte, gan Ziemeļitālijā izplatīto mēra epidēmiju. A. Stradivāri cēlies no ievērojamas un senas Kremonas pilsoņu dinastijas. Pirmo reizi šis uzvārds minēts zemes piešķiršanas dokumentos jau 1188. gadā.

Antonio tēvs Alesandro Stradivari (Alessandro Stradivari) un māte Anna Moroni (Anna Moroni) devās laulībā 30.08.1622., un no 1623. gada līdz 1628. gadam ģimenē piedzima vismaz trīs bērni. Pēc tam Svētās Prospero draudzes kristību pieraksti neturpinās. Tas var būt saistīts ar to, ka ģimene atstājusi Kremonu, reaģējot uz karu, badu un mēri pilsētā 1628.–1630. gadā, vai arī ieraksti var būt zaudēti Austrijas valdnieka Jozefa II (Joseph II.) noteikto klerikālo reformu dēļ. Uzraksts Cremonensis (no Kremonas) uz daudzām A. Stradivāri instrumentu etiķetēm liek domāt, ka viņš ir dzimis Kremonas pilsētā, nevis tikai atgriezies tur, lai strādātu. Pirmais īstais pierādījums A. Stradivari klātbūtnei Kremonā ir vecākās saglabājušās vijoles etiķete no 1666. gada.

Par A. Stradivāri agrās bērnības laiku informācija nav saglabājusies. Pusaudža gados viņš tika nodots par mācekli pie Nikolo Amati (Nicola Amati), kurš bija slavenas instrumentu būvētāju dzimtas pēctecis un pārāks par daudziem citiem tā laika itāļu vijolmeistariem. Tur A. Stradivāri guva arī vispārējo izglītību. Viņš kā zellis strādāja pie N. Amati apmēram no 1657. līdz 1667. gadam. Parādījušās versijas, ka A. Stradivāri, iespējams, vijolbūves amatu mācījies no Frančesko Rudžēri (Francesco Rugeri), kurš arī bija N. Amati māceklis. Pastāv arī teorija, ka A. Stradivāri kokapstrādi vispirms apguvis pie kokgriezēja un inkrustētāja Frančesko Peskaroli (Francesco Pescaroli), jo Stradivāri ģimene 1667.–1680. gadā dzīvoja viņam piederošā mājā. Tomēr visam tam nav ticamu pierādījumu.

01.06.1667. A. Stradivāri apprecējās ar Frančesku Ferraboski (Francesca Ferraboschi). Laulībā dzima seši bērni, no kuriem divi dēli Frančesko (Francesco Stradivari) un Omobono (Omobono Stradivari) vēlāk pievērsās lociņinstrumentu būvei.

Gadu pēc pirmās sievas nāves, A. Stradivāri 24.08.1699. apprecējās ar 35 gadus veco Antoniju Mariju Zambelli (Antonia Maria Zambelli), un šajā laulībā no 1700. līdz 1708. gadam viņiem piedzima pieci bērni.

N. Amati, kura darbīcā nonāca jaunais A. Stradivāri, bija ļoti slavens, un instrumentu pasūtījumi viņam nāca no malu malām, tādēļ arī mācekļiem bija visai daudz darba. Pirmo vijoli Antonio uzbūvēja jau 16 gadu vecumā, bet vēl pēc četriem gadiem viņš jau pilnībā bija apguvis vijolbūves mākslu.

Pēc pirmajām laulībām A. Stradivāri pārcēlās uz dzīvi pie sievas t. s. Zvejnieku mājā (Casa del pescatore), bet turpināja strādāt N. Amati darbnīcā, jo tas bija labs atspēriena punkts tālākai karjerai.

1681. gadā A. Stradivāri nopirka māju Svētā Domenika laukumā Nr. 2 (Piazza San Domenico, tagad Piazza Roma Nr. 1), kas atradās netālu no N. Amati un Gvarnēri (Guarneri) namiem. Te A. Stradivāri atvēra savu darbnīcu un nodzīvoja līdz mūža beigām.

Pēc N. Amati nāves 1684. gadā lielākā daļa viņa klientu pārgāja pie A. Stradivāri, kurš ieguva arvien lielāku slavu un atzinību, bet savus eksperimentus vijolbūvē turpināja visu mūžu. Pēdējo vijoli A. Stradivāri radīja savā nāves gadā un tai deva ierakstu D’anni 93 (93 gadu vecumā), vēlāk tā nosaukta par “Gulbja dziesmu”.

A. Stradivāri bija daudz mācekļu, t. sk. arī divi viņa dēli Frančesko un Omobono, kā arī Karlo Bergonci (Carlo Bergonzi), kurš bija talantīgākais no meistara skolniekiem. Abi dēli tā arī nesasniedza tēva izcilību.

Pie sava modeļa instrumentiem A. Stradivāri nonāca pakāpeniski. Līdz apmēram 1686. gadam ilga meistara jaunības periods, kad viņš būvēja neliela izmēra instrumentus ar izteiktu vāka izliekumu, kurus nereti dēvē par Stradivari amatiste vai Amatisé, lai arī jau tad daudzi viņa instrumenti atšķīrās no N. Amati būvētajiem.

No 1686. līdz 1696. gadam seko N. Stradivāri meklējumu un eksperimentu laiks, kad viņš intensīvi strādāja pie sava ideālā modeļa, un viņa vijoles kļuva arvien lielākas, ko mēdz dēvēt par “Lielo Stradivāri” (Long Strads). Viņš centās panākt spēcīgāku un kuplāku vijoles skanējumu. No apmēram 1696. līdz 1725. gadam ilgst viņa slavenāko darbu periods, kad viņš vairāk vai mazāk pieturējās pie sava izstrādātā modeļa un sasniedza to instrumentu apdares un skanējuma pilnību, kas kļuva par daudzu gadsimtu ideālu.

Šī perioda vijolēm ir garenāka un lielāka forma, vidusdaļā tās ir nedaudz platākas, šaurākiem sāniem un lēzenāku vāku jeb augšējo deku. Dekas veidotas no skaista, vienmērīgas šķiedras koka, smalki izstrādātas rezonanses spraugas un instrumenta galviņa. Šīm vijolēm ir ideāli harmoniska forma, brīnišķīga koka šķiedra, kas izcelta ar sarkanīgu vai kastaņbrūnu lakojumu. Meistars nav vairījies arī no izrotājumiem – inkrustācijām, veidojot tās pat no ziloņkaula. Katrs instruments ir mākslas darbs. Šim periodam pieder arī izcili čelli, kuru formu A. Stradivāri, salīdzinot ar iepriekšējiem, nedaudz samazināja, lai pielāgotu solo spēles vajadzībām. Šie viņa būvētie čelli pēc veidojuma un skaņas kvalitātes ir līdzvērtīgi vijolēm.

No 1725. gada, jau vecumā būvētie A. Stradivāri instrumenti vairs nav tik nostrādāti ārējā veidolā, bet joprojām izceļas ar teicamu skaņas kvalitāti. Instrumentu vāki ir atkal vairāk izliekti, formā tie ir mazāki. 

A. Stradivāri instrumentus mēdz dēvēt to pirmo īpašnieku vārdos, piemēram, vijoles ex Oistrach (1671), Leopold Auer (1690), Ernst (1709), Vieuxtemps (1710), Joachim (1715), Wieniawsk (1717), čelli Du Pré (1673), Marylebone (1688), Barjansky (1690), alti Axelrod (1695), Paganini (1731), Gibson (1734).

Pēc A. Stradivāri modeļa nākamos gadsimtos būvēti tūkstošiem instrumentu, kas nereti norādīts arī uz tajos ielīmētajām etiķetēm. Tas bieži vien maldina cilvēkus, kuri domā, ka viņu rokās ir slavenā meistara darbs, bet patiesībā tas ir tikai labāks vai sliktāks atdarinājums.

Lielākā daļa A. Stradivāri instrumentu, tāpat kā gandrīz visi baroka laika lociņinstrumenti, 19. gs. tika pārbūvēti, lai pielāgotu tos jaunajai estētikai un mūziķu prasībām: tika pagarināts vijoles kakliņš un pirkstu laipa, kā arī basbaļķis, atjaunotas atsevišķas detaļas u. tml. 

Edgars Bandī (Edgar Bundy) izcilajam meistaram veltījis gleznu “Antonio Stradivāri” (Antonio Stradivari, 1893). Uzņemta spēlfilma “Stradivāri” (Stradivari, režisors Džakomo Batiato, Giacomo Battiato, 1988) un dokumentālā filma “Mesijas meklējumos” (In Search of the Messiah, režisors Tims Mira, Tim Meara, 2009), kas veltīta A. Stradivāri radītajiem instrumentiem.