Pošetes kopējais garums ir apmēram 300–350 mm. Instrumenta korpuss ir mazs, bet tā kakls un pirkstu laipa (grifs) izmēros nereti atbilst vijolei. Laiviņveida pošetes bieži vien izgrebtas no viena koka, bet vēlākie paraugi veidoti no vairākām daļām. Instrumenta pamatsastāvdaļas ir neliels korpuss, kakls un tapiņu kārba ar galviņu. Nelielo instrumentu bija ērti nēsāt līdzi, piemēram, ieliekot kabatā, no kā cēlies arī tās nosaukums. Pošetes skaņa nav sevišķi spēcīga un tembrāli skaista, bet pietiekami skanīga, lai to sadzirdētu nelielā telpā.

Nereti tie ir grezni, smalkām ziloņkaula, perlamutra vai dārgmetālu inkrustācijām un kokgriezumiem rotāti mūzikas instrumenti, kas pārsteidz ar to māksliniecisko apdari. Pošetes darinājuši izcili instrumentu meistari, kuru vidū ir arī pasaulslavenais itālietis Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari, Stradivarius).

Pošete veidojusies no rebekas 16. gs. kā vijoļu saimes instrumentu atzars. Sākumā pošete bija trīsstīgu instruments ar laiviņveida korpusu. Tās stīgas tika skaņotas pa kvintām: g¹ – d² – a² vai a¹ – e² – h ². Kopš 17. gs. 2. puses tā kļuva par četrstīgu instrumentu un ieguva dažādu, bet visbiežāk mazas vijoles formu ar garu kaklu. To skaņoja pa kvintām: g¹– d² – a² – e³ vai arī pa kvartu augstāk kā parasto vijoli.

Pošetes spēles paņēmieni ir tādi paši kā vijolei. Visbiežāk to spēlē, atspiežot pret krūtīm, retāk pret kaklu. Pārsvarā spēlē izmantota tikai pirmā pozīcija.

Pošeti lietojuši ielu muzikanti un deju skolotāji mūzikas pavadījuma atskaņošanai un deju stundu pasniegšanai līdz pat 19. gs. beigām. Ļoti izplatīts šis instruments bijis Francijā, kā arī citu zemju augstmaņu namos, jo etiķete prasīja mācēt dejot un apgūt galma deju repertuāru. Tā spēlēta arī deju melodiju atskaņošanai krodziņos un nelielās zālēs. Retos gadījumos pošete iekļauta arī orķestra partitūrā.

Deju meistaru vijoles – pošetes – ir saglabājušās daudzu zemju privātās kolekcijās un muzejos. Viena no tām ir arī Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja krājumā.