Lociņinstrumenta stīga tiek ievibrēta ar lociņa palīdzību un tā astru berzes spēka ietekmē vibrē noteiktā skaņas augstumā, kas atkarīgs no stīgas garuma, resnuma un sprieguma.

Stīgu instrumentu vēsture aizsākās laikā, kad cilvēks, uzvelkot un atlaižot šaujamloku, sadzirdēja skaņu. Tie bijuši plaši izplatīti jau senajās kultūras zemēs apmēram 2.–3. gt. p. m. ē.: Babilonijā, Ēģiptē, Ķīnā, Indijā, Āfrikas un Amerikas sabiedrībās, vēlāk antīkajā Grieķijā un Romā. Strīdīgāks ir lociņa parādīšanās laiks, kad pirkstu vai plektras funkcijas strinkšķināmajos instrumentos tika aizvietotas ar lociņu. Tad arī izveidojās divas atšķirīgas stīgu instrumentu grupas: lociņinstrumenti un strinkšķināmie instrumenti. Agrīnās lociņinstrumentu formas attīstījās ļoti plašā diapazonā un izplatījās pa visu pasauli.

No Āzijas un Āfrikas viduslaiku Eiropā caur Spāniju ienāca arābu rebabs (Eiropā saukts par rebeku vai rubebu) – mandolīnai līdzīgs bumbierveida formas lociņinstruments ar tapiņu kārbu. Rietumeiropas muzikālajā praksē to lietoja 13. un 14. gadsimtā.

No Dienvidu slāvu zemēm Eiropā 8. gs. izplatījās fidele – lociņinstruments ar trīsdaļīgu korpusu. Tā ieguva popularitāti klosteru dzīvē, kā arī  bruņinieku vidū. Rietumeiropā 13.–14. gs. fideli uzskatīja par instrumentu, kas piemērots gan solo spēlēšanai, gan pavadījumam.

No Ziemeļeiropas 6. gs. Eiropā izplatījās senais gallu lociņinstruments  – kruts, kuru spēlē, kreisās rokas pirkstus izbāžot cauri spraugām ap grifu.

Šo trīs seno lociņinstrumentu mijiedarbes un attīstības rezultātā 15. un 16. gs. mijā izveidojās divas lielas grupas: tautas instrumenti, kam pieskaitāmas arī tautiskās vijoles, un galma instrumenti – violas. To skanējums bija maigs un kluss – atbilstošs tā laika estētikai. Tautas vijoles turpretim bija robustas, skaļas, piemērotas spēlēšanai brīvā dabā, tirgus laukumos un krogos.

Violu saimes instrumentu rašanās saistīta ar fideles pārveidošanos par fidelviolu, kas Eiropā izplatījās jau 8. gs. Violām bija dažādi izmēri un skanējuma diapazons: diskanta, alta, tenora un basa violas. Tās spēlēja baznīcās, karaļu galmos, salonos. Sevišķi izplatītas tās bija Francijā, Anglijā un Vācijā. Violām bija 5–7 pa kvartām un tercām skaņotas stīgas un varēja būt pievienotas arī rezonanses stīgas; pirkstu laipa jeb grifs bija ar šķērssvītrām jeb ladām. Violas Eiropas muzikālajā praksē lietotas līdz pat 18. gs. vidum.

Vijoles saimes instrumentu attīstība saistīta ar ilgstošu fideles pārveidošanos par lociņa liru, pārņemot dažas iezīmes arī no viduslaikos izplatītajiem rebekveida instrumentiem – stīgu skaņojumu pa kvintām un tapiņu kārbu. Vijoles sāka veidoties 15. un 16. gs. mijā tautiskajā muzicēšanas praksē. Tā aizstāja līdz tam muzicēšanā lietotos agrīnos lociņinstrumentus. Spožā un pat asā vijoles skaņa, salīdzinot ar violu maigo skanējumu, biju par iemeslu tam, kādēļ tik ilgi tā netika izmantota profesionālajā mūzikā un tikai pamazām iekaroja vietu līdzās violām. Vispirms vijoļu saimes instrumenti ienāca ansambļu un orķestru muzicēšanā. Laikā, kad radās profesionālas vijolbūvētāju dzimtas, kas pilnveidoja šo instrumentu formu un skaņas kvalitāti, veidojās arī īsti šo instrumentu solo spēles virtuozi. Pie vijoļu saimes lociņinstrumentiem pieskaitāma vijole, alts, čells un kontrabass.

Pretstatā instrumentiem, kas sava veidojuma pilnību sasniedza vēl pirms to spēles tehnikas attīstības, lociņš pilnveidojās to prasību rezultātā, kādas izvirzīja arvien pieaugošā lociņa vadīšanas tehnika. Līdz pat 16. gs. lociņš vēl bija līdzīgs lokam, tam nebija ne smailes, ne spailes. Pakāpeniski tika iztaisnots un pagarināts lociņa kāts, bet tikai 18. gs. beigās franču meistara Fransuā Turta (François Xavier Tourte) darbnīcā tika izstrādāta klasiskā lociņa forma, kādu to pazīst arī mūsdienās.

Lociņinstrumenti tiek spēlēti divejādi: turot vertikāli – starp kājām vai pie kājas (itāļu da gamba) vai horizontāli – uz pleca (itāļu da braccio).

Viola da gamba vai saīsināti gamba bija visizplatītākais violu saimes instruments no 15. līdz 18. gs. vidum. Tai bija seši dažādi  veidi,  bet parasti tās bija tenora vai basa violas ar 6–7 pa kvartām skaņotām stīgām. Pēc spēles tehnikas, instrumenta izmēriem, skanējuma diapazona un rakstura gamba tuva čellam. Franču karaļa galmā bijis izcils gambists Marins Marē (Marin Marais), Vācijā – Karls Frīdrihs Ābels (Carl Friedrich Abel) u. c.

Arī violai da braccio bijuši vismaz septiņi veidi, bet 17. gs. beigās parādījās viola, kas ieguvusi nosaukumu “mīlas viola” (itāļu viola d’amore), kas ir nedaudz lielāka par mūsdienu altu. Tai ir 5–7 spēles stīgas, kas skaņotas pa tercām un kvartām, bet var būt līdz pat 14 rezonanses stīgām, kas pastiprina instrumenta skanējumu. Tā līdz pat mūsu dienām to izmanto kā solo instrumentu. Tai radīti daudzi skaņdarbi, piemēram, vairāk nekā astoņi Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi) koncerti, un bijuši izcili tās spēlētāji: Atīlio Ariosti (Attilio Ariosti), Karls Štamics (Carl Philipp Stamitz), Pauls Hindemits (Paul Hindemith) u. c., kuri komponējuši šim instrumentam.