Šaujamloks jeb loks ir pazīstams jau kopš akmens laikmeta. Šaujamloks ir pazīts un lietots visos kontinentos, izņemot Austrāliju. Tas ir radies aizvēsturē un pamatā izmantots medībās un karadarbībā līdz pat jauno laiku sākumam, kad loku izkonkurēja ugunsieroči. Šaujamloks tiek izmantots arī mūsdienās, lielākoties sportā.

Šaujamloka izgudrošana akmens laikmetā ievērojami izmainīja medību stratēģiju un efektivitāti. Pieļaujams, ka tas saistāms ar dažādiem senā cilvēka eksperimentiem un uzlabojumu meklējumiem, izmantojot palīgierīces efektīvākai dažādu vieglo šķēpu raidīšanai mērķī (piemēram, šķēpmeši, aptītu auklu izmantošana). Neolītā mainījās šaujamloka forma, notika meklējumi atrast loka formu, kas piemērota gan medībām, gan savstarpējos konfliktos. Šaujamloka izmantošana kļuva par neatņemamu karošanas elementu gan bronzas laikmetā, gan dzelzs laikmetā. Karošanā šaujamloki plašu pielietojumu piedzīvoja viduslaikos. Viens no ievērojamākajiem tolaik īpaši angļu iecienīto garo loku (longbow) efektivitātes piemēriem ir vairākas Simtgadu kara kaujas, piemēram, pie Azenkūras 1415. gadā, kur loka šāvēju vienību veiksmīgs pielietojums pat pret pilnās bruņās tērptu pretinieku lielā mērā izšķīra kauju iznākumu.

Pārējā Eiropā viduslaikos kaujas laukos kā distances ieroči lielākoties dominēja arbaleti. Ieviešoties ugunsieročiem, šaujamloku nozīme kaujas laukā samazinājās, lai gan samērā ilgu laiku loki un ugunsieroči tika lietoti paralēli. Mūsdienās šaujamlokus izmanto lielākoties sportā un atsevišķās valstīs – arī medībās.

Šaujamloks, iespējams, izgudrots dažādās pasaules daļās vienlaikus. Senākais šaujamloka lietojums ir konstatēts paleolītā, kad tas izmantots medībās. Senākās mūsdienās zināmās liecības ir no Sibudu alas Dienvidāfrikā, kurā atrasto bultu galu vecums tiek lēsts ap 60 000–70 000 gadu.

Senākās Eiropā mūsdienās zināmās liecības par šaujamloku izmantošanu konstatētas Spānijas teritorijā un datējamas ar laiku pirms vismaz 17 000 gadiem. Neolītā šaujamloki jau pielietoti arī savstarpējos konfliktos.

Akmens laikmetā lielākoties lietoti vienkāršie plakanie loki (flatbow). Vieni no senākajiem vidējā akmens laikmeta (mezolīta) lokiem Eiropā ir atradumi Holmegordā (Holmegård), Dānijā. Tie gatavoti no oša vai īves laikā aptuveni ap 5000. gadu p. m. ē. un pašlaik ir vecākie šaujamloki pasaulē.

Liecības par medību lokiem akmens laikmetā iegūtas izrakumos arī Latvijas teritorijā, kur Sārnates neolīta apmetnē atrasti vairāki šaujamloku fragmenti. Viens no tiem bijis 145 cm garš, 6 cm plats, griezumā plāni ovāls plakanais loks ar D veida ieliekumu vidusdaļā. Šāda šaujamloka uzvilkuma spēks bijis līdz pat 25 kg (ap 55 mārciņām), kas ir pietiekams visu tolaik Latvijas teritorijā sastopamo sugu dzīvnieku nomedīšanai.

Latvijas teritorijā liecības par šaujamloku lietošanu aizvēsturē lielākoties ir arheoloģiskajos izrakumos atrastie bultu gali. Senākie atrastie bultu gali ir vēlā paleolīta no krama gatavotie kātveida bultu gali. Latvijā vislielākajā skaitā tie atrasti Salaspils Laukskolas apmetnē. Vidējā mezolītā parādījās arī no kaula gatavoti bultu gali. Latvijas teritorijā pagaidām zināms tikai viens no bronzas darināts bultas gals. Reti sastopami atradumi ir liecības par bultu makiem, – tādi ir Ķivutkalnā atrastie bultu maku dibeni, kas gatavoti no kaula plāksnītēm.

Pēc konstrukcijas izšķir vienkāršos un saliktos jeb kompozītlokus. Saliktie jeb kompozītloki parādījušies jau bronzas laikmetā. Jaunā vairāku materiālu slāņu konstrukcija uzlaboja šaušanas efektivitāti. Kompozītloks, kurā izmantoti arī no raga gatavoti elementi, aprakstīts jau Homēra (Ὅμηρος, Homēros) eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, Odysseia, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kura notikumi atspoguļo karošanu bronzas laikmetā.

Priekšstatu par dzelzs laikmetā un agrajos viduslaikos Rietumeiropā lietotajiem lokiem veido atradumi Nīdamā (Nydam, Dānijā), Oberflahtā (Oberflacht, Vācijā) un Hedebijā (dāņu Hedeby, vācu Haithabu, Vācijā). Šie atradumi liecina, ka mūsu ēras 1. gadu tūkstotī galvenais loku tips lielākoties bija vienkāršie garie loki. Nīdamas purva depozītā atrasti vairāk nekā 30 pārsvarā no īves gatavoti 4.–5. gs. šaujamloki. Daži no tiem bija papildināti ar uzlikām to galos stiegras nostiprināšanai, un to uzvilkums tiek lēsts no 20 līdz 30 kg (45 līdz 65 mārciņas). Oberflahtā iegūta virkne ar 7. gs. datējamu šaujamloku. Hedebijā atrastais loks tiek datēts ar 9.–10. gs., un tā uzvilkuma spēks tiek lēsts pat līdz 30–40 kg (70–90 mārciņas).

No dzelzs laikmeta un viduslaiku izrakumiem vienīgās liecības par šaujamloku lietojumu Latvijas teritorijā ir bultu gali. Līdz pat vēlā dzelzs laikmeta sākumam dominēja iedzītņa bultu gali ar slaidu lapu. Vēlā dzelzs laikmeta pilskalnos iegūts tipoloģiski visai dažāds bultu galu materiāls, kas liecina par militāru un medību specializāciju, netieši arī bruņu izplatīšanās sākumu.

Viduslaikos šaujamloki saglabāja savu nozīmi gan medībās, gan militārajā sfērā, neskatoties uz to, ka paralēli plaši tika lietoti arbaleti. Rietumeiropā šajā laikā vairākās lielās kaujās to iznākumu izšķīra tieši garie šaujamloki.

Analoģijas kaimiņzemju izrakumu materiālā un ikonogrāfiskajos avotos ļauj pieņemt, ka Latvijas teritorijā dzelzs laikmeta beigās un viduslaikos paralēli lietoti gan taisnie garie loki, gan rekursīvie kompozītloki. Malborkas (poļu Malbork, vācu Marienburg) pilī (senāk Prūsijā, tagad Polija) ciļņos attēlotajā krustnešu cīņas ainā ar senprūšiem redzams īsais rekursīvais loks, domājams, senprūšu karotāja bruņojumā.

Viduslaiku rakstītajos avotos loka šaušana un bultu izmantošana visvairāk pieminēta Indriķa Livonijas Indriķa hronikā (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227), kurā loka šāvēji pieminēti mazāk nekā 10 reizes, loki – divas reizes, bet bultas – 24 reizes. Livonijas Vecākajā Atskaņu hronikā (Älteste Livländische Reimchronik, 13. gs. beigas–14. gs. sākums) bultu šaušana minēta mazāk, tikai 10 reizes. Vienu reizi autors piemin zemgaļu šautās viengabala bultas. Pilnībā no koka gatavotas bultas ir bijušas pazīstamas visā pasaulē, pārsvarā tās gan lietotas kažokzvēru medībām, lai nebojātu ādu.

Viduslaikos gan loka, gan arbaletu bultu gali Latvijas teritorijā dzīvesvietās ir masveida atradums. Vācu ordeņa Livonijā piļu vizitācijās minēts tūkstošiem bultu (vācu pfyle, huspfeyle). Paralēli arbaletiem viduslaikos šī ieroča nozīme kaujas laukā joprojām saglabājās arī Latvijas teritorijā, līdz sākot ar 16. gs. tos no aprites izspieda ugunsieroči. Labi saglabājies garais loks, kas pieder t. s. sāmu loku (Saami bow) tipam, tas glabājas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumā. Tam līdzīgs zināms Novgorodā ar 13. gs. otro ceturksni datējamā slānī.

Jauno laiku sākumā šaujamloki lietoti vēl ļoti plaši. 172 šaujamloki, 2300 bultas un 7834 bultu fragmenti izcelti no 1546. gadā pie Portsmutas nogrimušā britu kuģa “Mary Rose”.

Aizvēsturiskajās kultūrās loks plaši lietots Ēģiptē, Asīrijā, to bija iecienījuši skiti. Ārpus Eiropas šaujamloki plaši lietoti Ķīnā, Korejā, Mongolijā, Japānā, Dienvidamerikā.

Loka šaušana profesionalizējās sākot ar 16. gs. 1545. un 1571. gadā Anglijā izdotas pirmās apkopojošās grāmatas par loka šaušanu. 1583. gadā Anglijā notika pirmās Eiropā zināmās loka šaušanas sacensības.

Mūsdienu sporta un medību loki lielākoties izgatavoti no dažādiem viegliem un elastīgiem materiāliem, kā stikla šķiedra un oglekļa šķiedra. Mūsdienās loka šaušana lielākoties ir sports un aktīvās atpūtas daļa.

Kopš 1900. gada loka šaušana ir iekļauta Olimpisko spēļu programmā.

1931. gadā tika nodibināta Pasaules loka šaušanas federācija (World Archery Federation, WA; līdz 2011. gadam Fédération Internationale de Tir à l’Arc, FITA). Tā regulē loka šaušanas sporta noteikumus 170 dalībvalstīs, kur par to atbild nacionālās federācijas vai asociācijas.

Kopš 1960. gada loka šaušana ir iekļauta Paraolimpiskajās spēlēs.

1970. gadā tika nodibināta Starptautiskā apvidus loka šaušanas asociācija (International Field Archery Association, IFAA). Kopš 1988. gada pastāv arī Eiropas Loka šaušanas asociācija (World Archery Europe, WAE).

Latvijā loka šaušanu kā sportu un hobiju piekopj 48 klubu dalībnieki, kas apvienojušies Latvijas Loka šaušanas federācijā (kopš 1994. gada).

20. gs. pirmajā pusē, palielinoties plašākas sabiedrības interesei par loka šaušanu, sākas masveidīgāka loku kā sporta inventāra ražošana. 1938. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) Bens Persons (Ben Person) izveidoja kompāniju, kas kā masu produkciju sāka ražot loka šaušanas inventāru.

1966. gadā ASV pirmo reizi lietošanā nonāca tā dēvētais kompaktloks. Tas ir loks, kas darbojas ar trošu-trīšu sistēmu, kura elastīgo loka plecu vietā tiek izmantoti ekscentriskie diski, tādējādi vēl vairāk palielinot bultas lidojuma ātrumu un šāviena precizitāti.

20. gs. notika pāreja no vienkāršajiem lokiem uz rekursīvajiem, viengabala lokus pamazām aizstājot ar no dažādiem materiāliem saliktiem lokiem, konstrukcijā parādījās metāli, ogleklis, arī bultu izgatavošanā plaši sāka pielietot alumīniju, oglekli, gumiju.

Ierobežojumi šī ieroča lietojumam lielākoties attiecas uz tā pielietojumu medībās, likumdošana par šaujamloku lietojumu medībās un sportā katrā valstī ir atšķirīga.