Arbalets izgudrots 5.–4. gs. p. m. ē., par tā rašanās vietu tiek uzskatīta Senā Ķīna un Grieķija. Vēlāk epizodiska arbaleta izmantošana fiksēta Romas Impērijas rakstītajos avotos un arheoloģiskajā materiālā. Savukārt kopš 11. gs. beigām arbalets strauji un plaši izplatījās Eiropas zemēs, ko noteica efektīvāka aizsardzības bruņojuma lietošana, kā arī fortifikāciju nozīmes pieaugums. No Rietumeiropas arbalets un tā lietošanas prasmes tika importēti uz Baltijas reģionu un Kijivas Krievzemi 12. gs. beigās. Visbiežāk arbalets minēts dažādu nocietinājumu aizsardzības un uzbrukumu aprakstos, lai gan izmantots arī lauka kaujās, mērķšaušanas treniņos, medībās un dažādās militārās veiklības sacensībās.
Salīdzinot ar otru vieglo stiegras šaujamieroci – loku, arbalets bija precīzāks īsā distancē, tā bulta bija smagāka, kas palielināja caursišanas spējas. Arbalets bija mazāks, tātad vieglāk izmantojams šaurās telpās, sākot no 1,8 m augstuma. Šaušana ar arbaletu bija fiziski vieglāka, tā neprasīja daudz iemaņu un prakses, tomēr ātršāvība bija mazāka nekā garajam lokam (attiecīgi 2–3:7–11 bultas). Arbaletu izšautās bultas izmantotas gan kājnieku, gan jātnieku neitralizēšanai, nocietinājumu aizdedzināšanai, kā arī dažādu dzīvnieku un putnu medībam. Līdzīgi ugunsieroču lodēm, arbaleta bultas lidojuma trajektorija bija arkveida. Arbaleta izšautās bultas radītie ievainojumi bija tik šausminoši, ka 12. gs. vismaz trīsreiz Baznīcas un laicīgās varas pārstāvji aizliedza šī ieroča lietošanu. Tas bija atļauts tikai krusta karos, cīņā pret neticīgajiem. 14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar metāla loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie ieroči – līdz pat 375 m tālu. Šādos attālumos izšautu bultu trieciens bija pietiekoši spēcīgs, lai notriektu no kājām pat biezās bruņās tērptu pretinieku. Lielāka svara dēļ šo ieroci izmantoja galvenokārt kājnieki. Šis ierocis, īpaši, kad tika aprīkots ar stiegras uzvilkšanas palīgierīcēm, kļuva daudz smagāks, līdz ar ko neefektīvs pret kustīgiem mērķiem. Tomēr no tā izšautā bulta spēja lielākā attālumā caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas.
No 13. gs. līdz 15.gs. pirmajai pusei kājnieku arbaletistu vienības tika uzskatītas par elitārām, tās vienmēr atradās pirmajās līnijās. Pirmo jātnieku arbaletistu vienību izveidoja Francijas karalis Filips Augusts (Philippe II Auguste, 1180–1223). 14. gs. otrajā pusē un 15. gs. sākumā, kad arbalets bija kļuvis par dārgu un elitāru ieroci, šādas vienības bieži veidoja valdnieka gvardi kaujas laukā. Laikā no 1460. gada līdz 1470. gadam arbaletu sāka nomainīt rokas ugunsieroči un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt. Tikai Francijas karaspēkā tās saglabājās līdz 1518.–1520. gadam. Tomēr vēl 16. gs. sākumā arbaleti bija efektīvāki un drošāki par pirmajiem ugunsieročiem – arkebūzām. Jaunajā kontinentā arbaletistu vienības piedalījās acteku (1521) un inku (1532–1533) impērijas iekarošanā. Vēl 1530.–1535. gadā arbaletisti dienēja kā algotņi karakuģu komandās.

Medību aina ar loku un arbaletiem no Gastona III Feba (Gaston III Fébus (Phœbus) de Foix) "Medību grāmatas" (Le livre de chasse, ap 1387–1389). Kondē muzeja (Musée Condé) kolekcija, Šantijī pils (Château de Chantilly) Francijā.
Avots: PHAS/Universal Images Group via Getty Images, 1048166736.