Nereti arbaleta definīciju dažādi autori paplašina, pievienojot tai arbaleta kā mehāniskā, torsiona vai ballistiskā ieroča raksturojumu.

Arbalets sastāv no loka, stiegras, laides un palaišanas mehānisma. Loks pie laides ticis stiprināts ar virves vai cīpslu palīdzību, vēlāk tas kniedēts vai skrūvēts. Laides galā veidota rieva, kas centrēja bultu un veidoja tās trajektoriju. Vidū atradās palaišanas mehānisms, bet tuvāk šāvējam – tēmēklis.

Arbalets izgudrots 5.–4. gs. p. m. ē., par tā rašanās vietu tiek uzskatīta Senā Ķīna un Grieķija. Vēlāk epizodiska arbaleta izmantošana fiksēta Romas Impērijas rakstītajos avotos un arheoloģiskajā materiālā. Savukārt kopš 11. gs. beigām arbalets strauji un plaši izplatījās Eiropas zemēs, ko noteica efektīvāka aizsardzības bruņojuma lietošana, kā arī fortifikāciju nozīmes pieaugums. No Rietumeiropas arbalets un tā lietošanas prasmes tika importēti uz Baltijas reģionu un Kijivas Krievzemi 12. gs. beigās. Visbiežāk arbalets minēts dažādu nocietinājumu aizsardzības un uzbrukumu aprakstos, lai gan izmantots arī lauka kaujās, mērķšaušanas treniņos, medībās un dažādās militārās veiklības sacensībās.

Salīdzinot ar otru vieglo stiegras šaujamieroci – loku, arbalets bija precīzāks īsā distancē, tā bulta bija smagāka, kas palielināja caursišanas spējas. Arbalets bija mazāks, tātad vieglāk izmantojams šaurās telpās, sākot no 1,8 m augstuma. Šaušana ar arbaletu bija fiziski vieglāka, tā neprasīja daudz iemaņu un prakses, tomēr  ātršāvība bija mazāka nekā garajam lokam (attiecīgi 2–3:7–11 bultas). Arbaletu izšautās bultas izmantotas gan kājnieku, gan jātnieku neitralizēšanai, nocietinājumu aizdedzināšanai, kā arī dažādu dzīvnieku un putnu medībam. Līdzīgi ugunsieroču lodēm, arbaleta bultas lidojuma trajektorija bija arkveida. Arbaleta izšautās bultas radītie ievainojumi bija tik šausminoši, ka 12. gs. vismaz trīsreiz Baznīcas un laicīgās varas pārstāvji aizliedza šī ieroča lietošanu. Tas bija atļauts tikai krusta karos, cīņā pret neticīgajiem. 14. gs. arbaleta efektīvā tālšāvība bija ap 200 m, šo ieroci izmantoja gan kājnieki, gan jātnieki. 15. gs. ar metāla loku aprīkots arbalets bultu varēja raidīt vidēji ap 350 m, efektīvākie ieroči – līdz pat 375 m tālu. Šādos attālumos izšautu bultu trieciens bija pietiekoši spēcīgs, lai notriektu no kājām pat biezās bruņās tērptu pretinieku. Lielāka svara dēļ šo ieroci izmantoja galvenokārt kājnieki. Šis ierocis, īpaši, kad tika aprīkots ar stiegras uzvilkšanas palīgierīcēm, kļuva daudz smagāks, līdz ar ko neefektīvs pret kustīgiem mērķiem. Tomēr no tā izšautā bulta spēja lielākā attālumā caursist attiecīgā laika perioda jebkuras ķermeņa bruņas.

No 13. gs. līdz 15.gs. pirmajai pusei kājnieku arbaletistu vienības tika uzskatītas par elitārām, tās vienmēr atradās pirmajās līnijās. Pirmo jātnieku arbaletistu vienību izveidoja Francijas karalis Filips Augusts (Philippe II Auguste, 1180–1223). 14. gs. otrajā pusē un 15. gs. sākumā, kad arbalets bija kļuvis par dārgu un elitāru ieroci, šādas vienības bieži veidoja valdnieka gvardi kaujas laukā. Laikā no 1460. gada līdz 1470. gadam arbaletu sāka nomainīt rokas ugunsieroči un arbaletistu vienības armijās sāka likvidēt. Tikai Francijas karaspēkā tās saglabājās līdz 1518.–1520. gadam. Tomēr vēl 16. gs. sākumā arbaleti bija efektīvāki un drošāki par pirmajiem ugunsieročiem – arkebūzām. Jaunajā kontinentā arbaletistu vienības piedalījās acteku (1521) un inku (1532–1533) impērijas iekarošanā. Vēl 1530.–1535. gadā arbaletisti dienēja kā algotņi karakuģu komandās.

Arbaleta svarīgākā detaļa bija loks, kas sākotnēji tika izgatavots no oša vai īves koka, papildu stiprībai tas tika notīts ar auklu. Vairākslāņu loku sāka izgatavot 11. gs. beigās pēc musulmaņu arbaletu meistaru ražotajiem paraugiem, kas Eiropā tika ievesti Tuvo Austrumu Krusta karu rezultātā. Vairākslāņu lokā tika kombinēts koks, raga vai vaļa ūsu plāksnītes, lopu cīpslas un līme, kas veicināja šīs detaļas ilgāku lietojamību. Šis loks neuzvilktā stāvoklī bija gandrīz pilnīgi taisns. Kopš 14. gs. pēdējās ceturtdaļas arbaleta lokus sāka izgatavot arī no dzelzs. No 15. gs. beigām līdz 16. gs. pirmajai ceturtdaļai šādam arbaletam nereti laides galā piestiprināja mazu stobru bultas labākai centrēšanai. Dzelzs loka trūkums bija tā atsperīgums, kas samazinājās sala apstākļos. Šajā periodā tika izgatavoti arī arbaleta un rata pistoles hibrīdieroči, kas vairāk kalpoja kā suvenīri. 

Arbaleta stiegra gatavota no savītiem smalkiem kaņepes vai lina pavedieniem, kas tika iesmērēti ar bišu vasku, lai tos pasargātu no mitruma. Stiegras nozīmi arbaleta konstrukcijā uzskatāmi parāda situācija Kresī kaujā (1346). Tās ievadā lietus samērcēja dženoviešu arbaletu stiegras, tās atslāba un kļuva šaušanai nederīgas; šis bija lielākais zaudējums vēsturē, ko piedzīvojis ar arbaletiem bruņots karaspēks.

Stiegras uzvilkšanai pastāvēja vairāki veidi. Senāko arbaletu stiegras uzvilka ar roku, atbalstot laides galu pret vēderu. Cits, nedaudz jaunāks uzvilkšanas veids ir, kad šāvējs stāvēja ar kājām uz loka, turēja stiegru rokās un, iztaisnojot muguru, nospriegoja to. Vēlāk arbaleta galā kājas fiksēšanai tika pievienota īpaša skava, dēvēta arī par paminu vai kāpsli. Saliktā loka stiegru uzvilkt bija grūtāk, tam kalpoja pie jostas piestiprināms divzaru āķis jeb kāsis. 13.–14. gs. stiegras uzvilkšanai izmantota pie šāvēja jostas piestiprināta āķa, trīša un virves sistēma. 14. gs. otrajā pusē stiegra uzvilkta ar arbaleta laidei caurejošas skrūves un roktura palīdzību, kā arī metāla vai koka kazas kājas formas šarnīra sviras mehānismu, kas lietots līdz pat 18. gs. beigām. Ar tērauda loku aprīkota arbaleta stiegras uzvilkšanai 15. gs. kalpoja pie ieroča piestiprināts virvju, trīšu, zobratu un rokturu mehānisms. Kopš 15. gs. beigām, kad arbaleta laide kļuva garāka, stiegra tika uzvilkta ar zobstieņa un zobrata sistēmas palīdzību. Salīdzinoši ilgā stiegras uzvilkšana bija arbaleta lielākais tehnoloģiskais trūkums, kas ietekmēja ieroča ātršāvību.

Sākotnēji arbaleta stiegra uzvelkot tika aizkabināta aiz izgriezuma laidē, šāviena brīdī tā atbrīvota, izspiežot ar roku. 12. gs. vidū stiegras palaišanas mehānismu jeb atslēgu veidoja cilindra formas ritentiņš, t. s. rieksts, svira un neliela tās atspere. 16. gs. atslēgu veidoja sarežģītāks, no tērauda izgatavots mehānisms, kas sastāvēja pat no septiņām detaļām.

Galvenais kritērijs arbaletu tipoloģiskajam dalījumam ir loka un laides izmēri, līdz ar to arī svars. Atkarībā no tiem, arbaleti dalāmi lielajos un mazajos. Nocietinājumu aizstāvēšanai vai uzbrukumam tiem tika izmantots lielāks un smagāks arbalets, kas svēra 7–8 kg, smagākie pat 9 kg, un ap 85 gr smagu bultu tie efektīvi varēja raidīt līdz 375 m lielā attālumā.

Kājnieka jeb mazā arbaleta svars bija ap 4 kg, arī tā bultas bija īsākas. Šie ieroči bultas efektīvi varēja raidīt ap 300 m lielā attālumā.

Arī medībās izmantoti abu tipu ieroči. Lielais medību arbalets līdz 17. gs. vidum tika izmantots tādu kažokzvēru kā lācis, alnis, kalnu kaza, mežacūka un vilks medīšanai, tā tālšāvība sasniedza 300 m. Maza arbaleta loks nepārsniedza 61 cm, bet laide – 68 cm garumu. Ar šo ieroci līdz pat 18. gs. vidum tika medīti dažādi putni un sīkie kažokzvēri, arbaletists bultu efektīvi varēja raidīt ap 250 m lielā attālumā. Tomēr faktiskais arbaleta medību attālums bieži nepārsniedza 60 m. Sīkie kažokzvēri un putni no 16. līdz 19. gs. sākumam tika medīti arī ar akmens lodēm, kas nelielā distancē izšautas no mazā arbaleta.

Mūsdienās sportisti izmanto arbaletus mērķī šaušanas sportā. Vēsturisko arbaletu replikas savos pasākumos izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi. Arbalets joprojām tiek izmantots arī medībās, īpašos gadījumos – atsevišķu valstu bruņotajos spēkos kā snaiperu ierocis.

Cīņās ap nocietinājumiem, lai nodrošinātu nepārtrauktu šaušanu, arbaletisti nereti darbojās pārī – kamēr viens pārlādēja ieroci, otrs šāva. Arbaletists, atšķirībā no locinieka, varēja šaut ar vienu roku, slēpjoties aiz liela, izliekta vairoga, kam augšdaļā nereti bija izveidots sietam līdzīgs vizieris ar daudziem caurumiem. Arbalets medībās lietots jau 14. gs., taču īpaši populārs bija no 16. līdz 17. gs. vidum, kad tā militārā nozīme bija strauji samazinājusies vismaz gadsimta laikā. Arbaletista priekšrocības medībās bija spēja turēt ieroci uzvilktā stāvoklī un klusu izšaut no tā jebkādā pozīcijā, pat guļus, kā arī slēpties aiz nelielu koku stumbriem un krūmiem. Ap 16. gs. vidu arbalets izmantots arī kā mērķī šaušanas ierocis.