Senākie – baroka laika vijolkoncerti radās 17. un 18. gs. mijā, kad Eiropā attīstījās instrumentālā koncerta forma. Pirmo nozīmīgāko vijolkoncertu autori bija itāļu komponisti Džuzepe Torelli (Giuseppe Torelli), Tomazo Albinioni (Tomaso Albinioni) un Antonio Vivaldi (Antonio Lucio Vivaldi), kura 12 koncertu cikli L'estro armonico (“Harmoniskā iedvesma”) op. 3, publicēti 1711. gadā Amsterdamā, bija pirmais pasaulē nodrukāto vijolkoncertu izdevums, kā arī vācu komponists Johans Sebastiāns Bahs (Johann Sebastian Bach)  – koncerti vijolei (1717–1723, Kētenē). Baroka laika vijolkoncerti parasti sastāvēja no trim daļām: ātra – lēna – ātra. Liela nozīme bija muzikālo tēmu raksturam, kas bija ļoti konkrēts un noteica katras koncerta daļas noskaņu, izceļot kontrastus starp daļām. Tieši Itālijā vijolkoncerti guva vislielāko popularitāti, ko veicināja slaveno vijolbūves meistaru Nikolo Amati (Nicolo Amati), Antonio Stradivāri (Antonio Stradivari, Stradivarius) un Džuzepes Gvarnēri (Bartolomeo Giuseppe Antonio Guarneri) lieliskie instrumenti.

Vīnes klasiķi – komponisti Volfgangs Amadejs Mocarts (Wolfgang Amadeus Mozart) un Ludvigs van Bēthovens (Ludwig van Beethoven) – devuši pasaulei nedaudz, toties izcilus vijolkoncertus, kas vēl joprojām ir vieni no labākajiem pasaulē – V. A. Mocarta pieci vijolkoncerti (1773–1776)  un  L. van Bēthovena Vijolkoncerts op. 61 D-Dur (1806). Klasiskā vijolkoncerta forma sastāvēja no trim daļām: pirmā daļa tika komponēta sonātes allegro formā ar divu tēmu pretnostatījumu un solista kadenci daļas beigās pirms kodas, otrā bija liriskā daļa, trešajā atgriezās ātrs temps rondo vai sonātes allegro formā.

19. gs. sākumam raksturīga jauna tendence – izteikta virtuozitāte vijoles spēlē, kas ietekmēja arī koncertus, turklāt daudzu vijolkoncertu autori bija aktīvi koncertējoši mūziķi: itāļu vijolnieks Nikolo Paganīni (Niccolo Paganini) – sešu populāru vijolkoncertu autors (1811–1830); poļu vijolvirtuozs Karols Jozefs Lipiņskis (Karol Józef Lipiński); beļģu komponists un vijolnieks Anrī Vjetāns (Henri François Joseph Vieuxtemps), slavenās 1741. gadā izgatavotās Dž. Gvarnēri vijoles Guarneri del Gesù īpašnieks – septiņi romantiski vijolkoncerti (1840–1870); poļu vijolnieks Henriks Veņavskis (Henryk Wieniawski) – divi slaveni vijolkoncerti (1853; 1862). Romantiskos vijolkoncertus sacerēja izcili 19. gs. komponisti – simfoniķi, kuri koncertiem piešķīra gan vērienu, gan dziļāku saturu – vācu komponisti Fēlikss Mendelszons Bartoldi (Jakob Ludwig Felix Mendelssohn Bartholdy), Roberts Šūmanis (Robert Alexander Schumann) – Vijolkoncerts (Violinkonzert in D-Moll, WoO 1; 1853), Makss Bruhs (Max Christian Friedrich Bruch) – trīs vijolkoncerti (1867–1891), franču komponists Kamils Sensānss (Charles-Camille Saint-Saëns) – trīs virtuozi vijolkoncerti, kā arī “Introdukcija un rondo kapričiozo” (Introduction et rondo capriccioso) vijolei un orķestrim (1858–1880); šajā periodā tapuši arī franču komponista Eduāra Lalo (Édouard-Victoire-Antoine Lalo) koncertžanra darbi vijolei un orķestrim.

1878. gadā tika radīti izcili vijolkoncerti, kas uzskatāmi par romantiskā vijolkoncerta virsotnēm – krievu komponista Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайкoвский) un vācu romantiķa Johannesa Brāmsa (Johanness Brahms) darbi, spāņu vijolnieka Pablo Sarasates (Pablo Martín Melitón de Sarasate y Navascués) populārās "Čigānu melodijas" (Aires gitanos) vijolei un orķestrim; 1880. gadā – čehu komponista Antonīna Dvoržāka (Antonín Leopold Dvořák) skaņdarbi.

20. gs. sākumā vijolkoncertus sacerēja somu komponists Žans Sibēliuss (Johan Julius Christian "Jean" Sibelius) un krievu komponists Aleksandrs Glazunovs (Алексaндр Константuнович Глазунoв) – 1904. gadā; angļu komponists Edvards Elgars (Sir Edward William Elgar, 1st Baronet) – 1910. gadā; dāņu vijolnieks un komponists Karls Nīlsens (Carl August Nielsen) – 1911. gadā; poļu komponists Karols Šimanovskis (Karol Maciej Szymanowski) – 1916. un 1933. gadā.

Stilistiski meklējumi 20. gs. 1. pusē vijolkoncerta žanrā saistās ar ungāru komponista Bēlas Bartoka (Béla Viktor János Bartók), krievu komponistu Igora Stravinska (Игорь Фёдорович Стравuнский) un Sergeja Prokofjeva (Сергeй Сергeевич Прокoфьев), angļu komponista Bendžamina Britena (Edward Benjamin Britten, Baron Britten of Aldeburgh), amerikāņu komponista Semjuela Bārbera (Samuel Osborne Barber II) darbiem, kuros saklausāmi gan neoklasicisma, gan etnomūzikas elementi. Dodekafoniju jeb 12 toņu sistēmas savos vijolkoncertos (1935–1936) izmantojuši austrieši Albāns Bergs (Alban Maria Johannes Berg) un Arnolds Šēnbergs (Arnold Franz Walter Schönberg).

Nozīmīgākie 20. gs. 2. puses vijolkoncerti ir krievu komponista Dmitrija Šostakoviča (Дмитрий Дмитриевич  Шостакович) divi opusi (1948. un 1967. gadā) un krievu un vācu komponista Alfrēda Šnitkes (krievu Альфре́д Га́рриевич Шни́тке, vācu Alfred Schnittke) koncerti – populārākais Ceturtais vijolkoncerts (Violin Concerto No. 4; 1984); amerikāņu autoru Džona Viljamsa (John Towner Williams) un Džona Adamsa (John Coolidge Adams) vijolkoncerti (1976; 1993), ungāru komponista Ģērģa Ligeti (György Sándor Ligeti) Koncerts vijolei un orķestrim (Konzert für Violine und Orchester, 1992).

Mūsdienās vijolkoncertiem raksturīga gan klasiskā koncerta forma, gan dažādi formas meklējumi, virtuozitāte un programmatiska ievirze. Ievērojamākie 21. gs. vijolkoncertu autori ir somu komponists un diriģents Esa-Peka Salonens (Esa-Pekka Salonen), amerikāņu komponists Maikls Dohertijs (Michael Kevin Dougherty) – četrdaļīgais koncerts vijolei un stīgu orķestrim Fallingwater (2013), un latviešu komponists Pēteris Vasks, kura koncerts vijolei un stīgu orķestrim “Tālā gaisma” (1997) patiesu popularitāti guvis tieši 21. gadsimtā.

21. gs. atzinību guvuši Esas-Pekas Salonena Vijolkoncerts (2009), amerikāņu komponista un pianista Maikla Dohertija četrdaļīgais darbs Fallingwater vijolei un stīgu orķestrim (2013), amerikāņu džezista Vintona Marsalisa (Wynton Marsalis) Vijolkoncerts (2016).

Vijolnieku konkursos tradicionāli vijolkoncerta atskaņošana ar orķestri ir konkursa fināla kārtas programmā. Vienā no prestižākajiem konkursiem – Starptautiskajā Čaikovska konkursā (Международный конкурс имени П. И. Чайковского) Maskavā 3. kārtas programmā obligātais ir P. Čaikovska Vijolkoncerts, otrs – pēc izvēles no B. Bartoka, L. van Bēthovena, A. Berga, J. Brāmsa, A. Dvoržāka, A. Glazunova, E. Lalo, F. Mendelszona Bartoldi, N. Paganīni, S. Prokofjeva, Ž. Sibēliusa vai D. Šostakoviča koncertiem, un tas ir pasaules vijolkoncertu zelta fonds.