Palielināts obojas paveids, skan kvintu zemāk par uzrakstīto (in F). Notis raksta vijoles atslēgā. Atšķirībā no obojas, angļu raga korpuss ir garāks, piltuvei ir bumbierveida forma, mēlīti ar instrumentu savieno metāla pievadcaurulīte.
Palielināts obojas paveids, skan kvintu zemāk par uzrakstīto (in F). Notis raksta vijoles atslēgā. Atšķirībā no obojas, angļu raga korpuss ir garāks, piltuvei ir bumbierveida forma, mēlīti ar instrumentu savieno metāla pievadcaurulīte.
Instruments parādījās ap 1730. gadu. Nosaukums “angļu” izveidojies nejauši: sākotnēji instrumenta korpusa divas daļas tika leņķveidīgi savienotas – cor anglè (franču ‘stūrains rags’), bet laika gaitā instruments iztaisnojās un nosaukums pārveidojās par pavisam līdzīgi skanošo cor anglais ‘angļu rags’. Angļu raga priekštecis ir oboe da caccia (itāļu ‘medību oboja’), kuru orķestrī pirmais iekļāva vācu komponists Johans Sebastians Bahs (Johann Sebastian Bach) savos skaņdarbos – kantātē “Ļaudis, slavējiet Dieva mīlestību” (Menschen, rühmet Gottes Liebe, BWV 167, 1723), Sv. Jāņa pasijā (Johannes-Passion, BWV 245, 1724), Sv. Mateja pasijā (Mattäus-Passion, BWV 245, 1727) “Ziemassvētku oratorijā” (Weihnachtsoratorium, BWV 248, 1734).
Paliekošu vietu orķestrī angļu rags ieguva sākot ar komponistu romantiķu skaņdarbiem – franču komponista Hektora (Ektora) Berlioza (Hector Berlioz) “Fantastisko simfoniju” (Symphonie fantastique, 1830) un uvertīru “Romas karnevāls” (Roman Carnival, 1844); itāļu komponista Džoakino Rosīni (Gioacchino Rossini) operu “Vilhelms Tells” (Guillaume Tell, 1829); vācu komponista Riharda Vāgnera (Wilhelm Richard Wagner) operu “Tristāns un Izolde” (Tristan und Isolde, 1857–1959); čehu komponista Antonīna Dvoržāka (Antonin Dvořák) 9. simfoniju “No Jaunās Pasaules” (Z nového svéta, 1893); somu komponista Žana Sibēliusa (Johan, "Jean", Julius Christian Sibelius) simfonisko poēmu “Tuonelas gulbis” (Tuonelan joutsen, 1895). Pašreizējo angļu raga formu izveidojuši franču mūzikas instrumentu meistari Frederiks Trjebērs (Frédéric Triébert) un Anrī Brods (Henri Brod) 19. gs. 30. gados. Diapazons pēc skanējuma: (es)e - b2(d3).
Angļu ragu izmanto galvenokārt simfoniskajā orķestrī un pūtēju orķestrī, parasti – viens instruments oboju grupā, arī kā soloinstrumentu.
Angļu ragam kā soloinstrumentam rakstījuši itāļu komponists Gaetāno Doniceti (Gaetano Donizetti) – Koncertīno angļu ragam un orķestrim (Concertino, 1816); vācu komponists Pauls Hindemits (Paul Hindemith) – Sonāte angļu ragam un klavierēm (Sonata, 1941); šveiciešu un franču komponists Artūrs Onegers (Oscar-Arthur Honegger) – Kamerkoncerts flautai, angļu ragam un stīgu orķestrim (Concerto da camera, 1948); Pēteris Vasks – Koncerts angļu ragam un orķestrim (1989). Pazīstamākie angļu raga spēlētāji ir Tomass Steisijs (Thomas Stacy, Amerikas Savienotās Valstis), Dominiks Vollenvēbers (Dominik Wollenweber, Vācija), Valters Klingners (Walter Klingner, Vācija), Žans Klods Malguārs (Jean–Claude Malgoire, Francija).