Terminu attiecina uz jebkuru pantmēru, kas sastāv no piecām pēdām. Populārākie ir daktilu pentametrs un jamba pentametrs, tiek lietots arī trohaja un anapesta pentametrs.

Daktilu pentametrs ir rinda, kas kopā ar daktilu heksametru veido elēģisko distihu. Antīkajā dzejā daktilu pentametrs netiek lietots atsevišķi, tas sastopams tikai elēģiskajā distihā. Pēc uzbūves pentametrs atgādina heksametru, kuru nepilnā trešajā pēdā pa vidu sadala cezūra. Pirmajās divās pēdās var tikt lietoti arī spondeji, bet pēc cezūras – tikai daktili.

Daktilu pentametra metriskā shēma:

– U U | – U U | – || – U U | – U U | x

( – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe; x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe)

Latviešu literatūrā daktilu pentametrs elēģiskā distiha sastāvā izmantots antīkās dzejas tulkojumos un oriģināldzejā. Vienu pašu daktila pentametru dzejolī “Vīzija” (krājumā “Mezgloti pavedieni”, 1934. gads) lietojusi dzejniece Elza Stērste.

Dzejas rinda, kuru veido piecas jamba pēdas. Populārākais pantmērs angļu literatūrā un dzejā angļu valodā. Šāda dzejas rinda ir pamats vairākām pantu formām, piemēram, baltajai vārsmai, sonetam, trioletai, oktāvai, tercīnai u. c. Jamba pentametru divrinde ar atskaņām (heroic couplet) angļu dzejā ir ekvivalents antīkajam daktilu heksametram, to izmanto antīkas literatūras tulkojumos un savos episkajos darbos lieto Džefrijs Čosers (Geoffrey Chaucer), Džons Draidens (John Dryden), Aleksandrs Poups (Alexander Pope) un citi.

Atdzejojot angļu autorus latviski, tulkotāji parasti cenšas atveidot arī oriģināla pantmēru, piemēram, Viljama Šekspīra (William Shakespeare) sonetu atdzejojumi, kas lasāmi Mirdzas Ķempes, Vizmas Belševicas, Bruno Saulīša u. c. tulkojumā V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 6. sējumā, kas publicēts 1965. gadā, vai Džefrija Čosera “Kenterberijas stāstu” (The Canterbury Tales) Austras Aumales tulkojums, kas publicēts 1991. gadā.