Cezūru dzejas rindā apzīmē ar ||.

Plašākā nozīmē terminu "cezūra" lieto, lai apzīmētu jebkuru pārtraukumu, pauzi starp elementiem.

Pirmās līdz mūsu dienām saglabājušās liecības par cezūras teoriju ir no Bizantijas perioda ap 3. gs. Grieķu valodā rakstošie teorētiķi to sauc par τομή, tomē ‘iegriezums’. Pastāv uzskats, ka teorētiskā doma noformējās pēc aleksandriešu dzejnieku laikposma 2. gs. p. m. ē. Sākotnēji antīkā teorija to apskata kā ritmisku elementu, nevis rētorisku vai stilistisku izteiksmes līdzekli. Antīkajā metriskajā dzejā cezūra ir intonatīvs pārtraukums, kas sadala dzejas pēdu. Tas rodas, ja vārds beidzas pēdas vidū.

Lai arī cezūra rodas vienmēr, kad dzejas pēdu uz pusēm sadala vārda beigas un jauna vārda sākums, antīkās dzejas teorija plašāk apraksta tādu cezūru, kas novērš vienveidīgu dzejas rindas skanējumu. To mēdz saukt arī par principiālo cezūru. 

Attīstoties dzejas elementu pētniecībai, cezūras jēdzienu sāka attiecināt arī uz semantisku un gramatisku dzejas rindas pauzi, kas iezīmē frāzes vai domas nobeigumu.

Cezūru, kurā vārda beigas sakrīt ar pēdas beigām, sauc par diairēsi (diairēzi). Šis cezūras veids mūsdienu dzejā lietots visbiežāk. Pretējs cezūrai ir enžambemens jeb pārnesums.

Cezūrai var būt noteikta vieta dzejas rindā. Piemēram, tā sadala uz pusēm Sapfo strofu, Alkaja strofu, Asklepiāda strofu, arī elēģiskā distihapentametra rindu un aleksandrieti, senģermāņu, senskandināvu un ķeltu aliteratīvās dzejas rindas, latviešu tautasdziesmas utt.

Piemērā eleģiskajā distihā redzamas ne tikai cezūras, kas sadala uz pusēm pentametru, bet arī principiālās cezūras daktilu heksametra trešajā pēdā:

"Lāčplēsis latviešus mūžam|| pret naidniekiem vadījis cīņā,

Zobens kā liesma tam deg, || bēdas un tumsību šķeļ –

Zobens kā zeltaina liesma|| spīd latviešiem kāškrusta jūgā,

Ceļu uz brīvību cērt || Lāčplēsis, diženais vīrs."

(Jānis Sudrabkalns “Lāčplēsis”)

Klasiskajā daktilu heksametrā izšķir vairākus cezūras paveidus. Visbiežāk sastopama cezūra trešajā pēdā. To parasti cenšas ievērto arī antīkās dzejas tulkojumos. Skatī piemērā 92. un 93. rindu. Ja cezūra seko uzreiz pēc garās vai uzsvērtās zilbes, to sauc par vīrišķo jeb stipro. Ja pēc īsās vai neuzsvērtās, tad par sievišķo jeb vājo, arī lirisko, bet daktila pantmērā – arī par trohajisko. Latīņu valodas piemērā redzami divi vīrišķās cezūras viedi. 90. rindā cezūra sadala uz pusēm spondeju t. i. divas garas zilbes, 91. – daktilu, atdalot garo zilbi no divām īsām.

Latviešu valodā ir grūti atveidot vīrišķo cezūru, tāpēc biežāk lieto sievišķo, skatīt tulkojumā 90.–93. rindu.

Ja cezūra sadala ceturto pēdu uzreiz aiz garās zilbes, tad parasti šajā rindā ir arī otra cezūra, kas atrodas otrajā pēdā aiz garās zilbes, skatī latīņu piemērā 90. rindu, 98. rindā cezūra 2. pēdā atrodas aiz īsās zilbes. Latviešu tulkojumā 89. rindā 2. un 4. pēdas cezūra atrodas aiz pirmās īsās zilbes.

Aurea| prima|| sat|a (e)*st ae|tas,|| quae |vindice |nullo, 89.

sponte su|a, || sine| lege fi|dem|| rec|tumque co|lebat.      90.       

poena me|tusqu(e)* abe|rant, ||nec |verba mi|nantia |fixo 91.

aere le|geban|tur, || nec |supplex |turba ti|mebat 92.

iudicis |ora su|i, ||sed e|rant sine |vindice |tuti. 93.

* elīzija

(Ovidijs “Pārvērtības”, I, 89.–93.)

"Pasaulē |pirmā || ir |zeltlaiku |audze, || kas, |neesot |soģiem, 89.

Pati bez | likuma | prata || gan |godu, gan |taisnību |sargāt.  90.

Nebija |baiļu no |soda, || ne |arī vēl |piesitā |varā 91.

Lasāmi |draudīgi |vārdi, || ne |zemīgam | lūdzēju | pūlim  92.

Bailes no | tiesneša |vaiga ||– tie |jutās bez | tiesneša | droši."  93.

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Daktilu heksametrā sastopama arī cezūra, kas sakrīt ar ceturtās pēdas beigām, to sauc par bukolisko cezūru jeb bukolisko diaresi, jo tā raksturīga antīkajai bukoliskajai dzejai. Taču lietota arī citu žanru dzejā, piemēram, sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonijā” (Θεογονία, 700. gads p. m. ē.).

νῦν δὲ γυναικῶν φῦλον ἀείσατε, || ἡδυέπειαι 1021.

(nũn dè gunaikō̃n phũlon aeísate, || hēduépeiai)

"Dziediet tagad par sieviešu cilti, jūs || saldvārdes mūzas, (..)"

 (A. Ģiezena atdzejojums)

Jambu pentametrā par episko cezūru sauc tādu, kas seko uzsvērtās zilbes vietā lietotai vai papildus ievietotai neuzsvērtai zilbei. Piemērā no Džona Miltona (John Milton) “Zaudētās paradīzes” (Paradise Lost) 620. rindā vīrišķā cezūra, 621. – episkā.

 (..)Answer’d. || Let it |suffice| thee that| thou knows’t 620

Us happie,|| and with | out Love | no hap|piness 621

(VIII ,620.–621.)

"Atbild. || Ja redzi, ka laimīgi esam,

un zini – || bez mīlestības laimes nav."

(Līva Bodnieces atdzejojums)

Mūsdienu dzejā mēdz izšķirt cezūru rindas sākumā, vidū un beigās. Atkarībā no cezūru izvietojuma tās mēdz saukt arī par simetriskām vai asimetriskām. Lai raksturotu cezūru novietojumu atteicībā pret uzsvērtajām un neuzsvērtajām zilbēm, lieto arī antīkajā teorijā sastopamos apzīmējumus – vīrišķā/stiprā un sievišķā/vājā cezūra.

Raiņa dzejolī “Lauztās priedes” pēdējā pantā visas rindas ir sadalītas ar cezūrām. Pirmajā rindā cezūra atrodas sākumā, otrajā rindā beigās, bet pēdējās divas sadala simetriski uz pusēm.

"Brāz bangas, || tu naidīgā pretvara, –

Mēs tāles sniegsim, || kur laimība!

Tu vari mūs šķelt, || tu vari mūs lauzt –

Mēs tāles sniegsim, || kur saule aust!..."