Termins lietots jau antīkajā retorikas, prosodijas un arī mūzikas teorijā, lai apzīmētu: 1) jebkuru skaņas vai burta izlaidumu vārda vidū; 2) zilbes izlaidumu dzejas rindā.

Valodniecībā un arī dzejas teorijā terminu lieto, lai apzīmētu skaņu vai skaņu kopas zudumu vārda vidū. Terminu ar citu nozīmi mūsdienās lieto arī mūzikas teorijā un medicīnā.

Dzejā sinkope ir elīzijas paveids – patskaņa, līdzskaņa vai zilbes zudums vārda vidū. Atšķirībā no elīzijas, kuru rakstībā neatspoguļo, sinkope visbiežāk tiek fiksēta pierakstā ar papildu pieturzīmi – apostrofu (’).

Sinkope ļauj dzejā izmantot vārdus, kuri citādi nebūtu ietilpināmi pantmērā. Tiek uzskatīts, ka sinkope, līdzīgi kā citi elīzijas veidi, varētu būt radusies no mutvārdu skanējuma, kad visi vārda patskaņi netiek izrunāti. Literatūrā sinkopi lieto ne tikai dzejas tekstos, jo tā var būt arī stilistisks paņēmiens prozas vai drāmas valodā, lai radītu, piemēram, sarunvalodas noskaņu. Sinkopei pretēja ir skaņu pievienošana vārda vidū – epentēze (ἐπένθεσις).

Latīņu valodā sinkopi lieto gan dzejā pantmēra dēļ, gan prozā. Piemēram, vārdu – pueritia – puertia (bērnība), natantes – nantes (kuģojošie), repositum – repostum (nolikts), Danaorum – Danaum (danaju) – sinkopētās formas ir nostiprinājušās valodā un burtu izmešana rakstībā vairs netiek atzīmēta. Romiešu gramatiķi gan neatzina sinkopi par vēlamu vai atbilstošu labam stilam. 

Līdzīgs sinkopes lietojums sastopams arī modernajās valodās. Piemēram, romāņu valodās un angļu valodā sinkope ir bieži sastopams fenomens mutvārdos. Tāpēc tā mēdz atspoguļoties arī literāros tekstos, piemēram, vārdos: family – faml’y (ģimene); chocolate – choc’late (šokolāde); library – lib’ry (bibliotēka). Ir arī sinkopes, piemēri, kas nostiprinājušās kā stabilas vārdu formas, piemēram, madam – ma’am (kundze), over – o’er (pār, pāri).

Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Viss ir labs, kas labi beidzas” (All's Well That Ends Well, 1741) vārdam overtaken (pārtverta), lai to varētu ietilpināt pantmērā, ir veselas divas sinkopes.

She might have been o'erta'en. And yet she writes

Pursuit would be but vain.

"Viņa varētu būt pārtverta. Un tomēr viņa raksta, ka

vajāšana būtu veltīga."

Dzejā latviešu valodā populārāks ir apostrofs (vārda beigu atmešana), bet tiek lietota arī sinkope, tajā parasti izmet (izlaiž) patskani. Sinkope sastopama jau tautas dziesmās, piemēram:

"Sakiet, ļaud's, māmiņai,

Lai man's vaira negaidīja:

Daugavmalu staigājot,

Ieslīdēju Daugavā."

Tāpat skaņu izmešana (sinkopes un apostrofi) ir raksturīga arī agrīnajai latviešu dzejai, kas iedvesmojusies no tautasdziesmām, piemēram:

"Dievs, lai dar’ ko darīdams,

Jepš es to biķ’ri dzeru,

Kas ne tik rūgts kā domādams,

Uz to es tomēr ceru."

(Kristiāns Lauterbahs)

Sinkope sastopama arī  jaunlatviešu dzejā, piemēram:

"Kad Ziedon’s smaidīja tēvijas ārēs (..)"

(Andrejs Pumpurs)

Dzejas attīstības gaitā sinkopi sāka uzskatīt par nevēlamu, tomēr no dzejas valodas arī vēlākos laikos tā neizzūd. Sinkopes lietojums var būt pantmēra diktēts, citeiz tās uzdevums ir piešķirt dzejai tautasdziesmas nokrāsu, piemēram:

"Buras tīra zelta,

Irklis sudrabvīts,

Zvaigznes ceļu rāda,

Vada auseklīt’s."

(Aspazija)