Literatūzinātnē termins sākotnēji apzīmēja vārda beigu patskaņa neizrunāšanu latīņu dzejas skandējumā. Tas ir viens no paņēmieniem, kuru izmanto, lai izvairītos no patskaņu sadures – hiāta. Antīkajā latīņu dzejā izšķir četrus elīzijas veidus:
- bon(o) et – vārdam, kas biedzas ar patskani, seko vārds, kas sākas ar patskani;
- tant(um) Oceano – vārdam, kas beidzas ar īsu patskani un m, seko vārds, kas sākas ar patskani, bet magnum (e)st – šādu elīzijas paveidu sauc arī par prodelīziju (prodelisio) vai afairesi (ἀφαίρεσις);
- atqu(e) hominum – vārdam, kas beidzas ar patskani, seko vārds, kas sākas ar h un patskani;
- anim(am) hanc – vārds, kas beidzas ar patskani un m, seko vārds kas sākas ar h un patskani.
Elīzija tika lietota ne tikai latīņu dzejā, bet arī prozā un sarunvalodā. Rakstībā elīziju neatzīmē, tā ir dzirdama tikai lasījumā. Tā ir nozīmīgs elementu pantmēra, piemēram, daktilu heksametra skanējuma veidošanā. Viduslaiku latīņu dzejai elīzija nav raksturīga.