Literatūzinātnē termins sākotnēji apzīmēja vārda beigu patskaņa neizrunāšanu latīņu dzejas skandējumā. Tas ir viens no paņēmieniem, kuru izmanto, lai izvairītos no patskaņu sadures – hiāta. Antīkajā latīņu dzejā izšķir četrus elīzijas veidus:

1. bon(o) et – vārdam, kas biedzas ar patskani, seko vārds, kas sākas ar patskani;
2. tant(um) Oceano – vārdam, kas beidzas ar īsu patskani un m, seko vārds, kas sākas ar patskani, bet magnum (e)st – šādu elīzijas paveidu sauc arī par prodelīziju (prodelisio) vai afairesi (ἀφαίρεσις);
3. atqu(e) hominum – vārdam, kas beidzas ar patskani, seko vārds, kas sākas ar h un patskani;
4. anim(am) hanc – vārds, kas beidzas ar patskani un m, seko vārds kas sākas ar h un patskani.

Elīzija tika lietota ne tikai latīņu dzejā, bet arī prozā un sarunvalodā. Rakstībā elīziju neatzīmē, tā ir dzirdama tikai lasījumā. Tā ir nozīmīgs elementu pantmēra, piemēram, daktilu heksametra skanējuma veidošanā. Viduslaiku latīņu dzejai elīzija nav raksturīga.

Valodniecībā terminu lieto, runājot par jebkādu skaņu izlaidumu vārdā vai frāzē. Mūsdienu literatūrzinātnē elīzijas definīcija teorētiķu darbos atšķiras. Jau antīko teorētiķu starpā nebija vienprātības par to, vai un kā nošķirt elīziju un tai radniecīgos skaņu pārveidojumus jeb metaplasmus (μεταπλασμός). Piemēram, skaņu zudumi: afairese (ἀφαίρεσις) – vārda sākumā, sinkope (συγκοπή) – vārda vidū un apostrofs (ἀπόστροφος) jeb apkope (ἀποκοπή) – vārda beigās, vai tikt aplūkoti kā elīzijas paveidi.

Latīņu cilmes terminam "elīzija" atbilst sengrieķu cilmes termini ektlipse (ἔκθλιψις) un sinalefe (συναλοιφή). Mūsdienu teorētiskajā literatūrā abus grieķu terminus medz lietot kā sinonīmus, tomēr ir teorētiķi, kas norāda uz to atšķirībām. Ektlipse atbilst elīzijai, kas rodas saduroties vārda beigām ar -m un jaunam vārdam, kas sākas ar patskani vai h un patskani. Ar terminu sinalefe (συναλοιφή) apzīmē zilbes savilkšanās rezultātā radušos skaņas izlaidumu. Sinalefes paveidus sinairesi/sinerēzi (συναίρεσις), arī sinizēsi (συνίζησις) – divu patskaņu savienošanu vienā zilbē – un krāzi (κρᾶσις) – divos atsevišķos vārdos esošu pastkaņu savienošanu garā patskanī vai divskanī, veidojot vienu vārdu, var aplūkot kā elīzijas veidus.

Elīzija sastopama arī mūsdienu dzejā un prozā, tās varianti radušies no valodas dabiskās izrunas. Elīzijai pretēja ir epentese/epentēze (ἐπένθεσις), un radniecīgs trops ir elipse (ἔλλειψις).