Elipse pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Elipse ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā elipse tiek uzskatīta par vārdu figūru, kurai pamatā ir izlaidums. Senās Romas retorikas teorētiķis Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) norādījis, ka elipse ir vārdu izlaidums, kuru var uztvert no konteksta. Kvintiliāns uzsvēris, ka elipsi runās nevajadzētu lietot pārāk bieži, jo tad tā pārvēršas par defektu. Elipsi aprakstījuši arī vēlāki autori, piemēram, grieķu gramatiķis Apollonijs Diskols (Ἀπολλώνιος ὁ Δύσκολος) darbā “Par sintaksi” (Περὶ συντάξεως, 2. gs.), arī viduslaikos, piemēram, angļu rakstnieks Džordžs Patnems (George Puttenham) darbā “Angļu poēzijas māksla” (The Art of English Poesy, 1589).

Mūsdienu teorija par elipsi pauž līdzīgus uzskatus kā antīkajā pasaulē. Elipsi literatūrā nevajadzētu jaukt ar elipsi matemātikā un mūzikā. Dažkārt latviešu valodā elipse tiek dēvēta par izlaidumu. Elipse literatūrā var būt kāda vārda vai frāzes izlaidums, un to var pētīt ne tikai literatūrzinātnē, bet arī valodniecībā. Veiksmīgi lietotas, tās nerada neskaidrību, jo izlaistais vārds vai frāze ir noprotams pēc konteksta. Sarunvalodā elipse tiek lietota tieši šī izlaiduma dēļ, kas rada izteiksmes īsumu. Elipse parādās arī militārajā valodā, reklāmās, dažādās zīmēs, piemēram, “Nesmēķēt!”, “Uzmanību! Slidens” utt. Šajos gadījumos elipses funkcija ir būt īsai, savukārt citāda ir tās funkcija dzejā. Dzejā ar elipsi var izteikt gan mājienus, kas parasti ir uztverami, gan paust kaut ko pilnīgi obskūru (neskaidru, nesaprotamu, nemācītu, nepazīstamu). Elipse vērojama, piemēram, grieķu dzejnieka Konstantīna Kavafja (Κωνσταντίνος Πέτρου Καβάφης) dzejolī “1903. gada dienas” (Μέρες του 1903) klasiskā filologa un tulkotāja Dena Dimiņa atdzejojumā:

“Es tās vairs neatradu nekad – tik drīz zaudētas ...

dzejiskās acis, bālo

seju ... kad iela tinās tumsā ...

Es tās vairs neatradu – iegūtās gadījuma ceļā,

No kuŗām tik viegli atvadījos;

bet pēcāk izmisīgi iekāroju.

Dzejiskās acis, bālo seju,

tās lūpas es vairs neatradu.“

Elipse parādās dzejoļa pirmajā daļā, savukārt otrā daļa kalpo kā konteksts, kas ļauj uztvert, kas varētu būt sākumā lietotajos izlaidumos.

Literatūrzinātnieki norāda, ka elipse ir pēkšņs pārcēlums no vienas domas uz otru. Tā visbiežāk raksturīga romantiskā tipa dzejai. Dzejā elipse grafiski tiek parādīta vai nu ar daudzpunkti, vai ar domuzīmi. Parasti lasītājam elipsē izlaistā doma ir viegli nojaušama, taču, piemēram, impresionismā, sirreālismā un postmodernismā tā paliek vai nu daļēji, vai pilnīgi neskaidra, radot fragmentāru iespaidu. Literatūrzinātnieki uzsver, ka ar elipsi iespējams radīt sarunvalodas aprauto izteiksmi, piemēram, lugās. Elipse ir pretēja epitetam, jo epitets kaut ko papildus apzīmē, savukārt elipse izlaiž. Elipse ir līdzīga noklusējumam, arī šo grafiski apzīmē ar daudzpunkti. Elipse un noklusējums var daļēji pārklāties.