Ar terminu "hiāts" apzīmē patskaņu saduri gan vārda, gan teikuma robežās.

Hiāts vārdā ir divi blakus stāvoši patskaņi, kuri neveido divskani. Hiātu vārdā mēdz dēvēt arī par diairesi un trēmu. Šie termini nav precīzi, jo par diairesi sauc arī cezūras veidu, bet par trēmu – diakritisko zīmi – divus punktus, kurus hiāta gadījumā raksta virs otrā patskaņa, piemēram, latīņu aloë 'alveja'.

Latviešu valodā trēmu nelieto, bet hiāts sastopams, piemēram, vārdos, kas atvasināti ar priedēkli (sa-irt, ne-ilgs) un izloksnēs.

Hiāts teikumā veidojas, ja vārdam, kas beidzas ar patskani seko vārds, kas sākas ar patskani. Hiātu teikumā uzskata par nevēlamu, jo runājot šāda patskaņu sadure ļauj vārdiem saplūst kopā, piemēram, radio orķestris, lauku olas, caur vai ap pagalmu, autori un autores.

Literārā tekstā hiātu var uztvert kā māksliniecisku izteiksmi, efektu, piemēram, grupas "Labvēlīgais tips" dziesmas rindās – Tu esi alumīnija cūka.

Hiātu teikumā pazina jau antīkie retorikas teorētiķi, piemēram, sengrieķu orators Isokrats (Ἰσοκράτης) jau 4. gs. p. m. ē. savās runās centās izvairīties no patskaņu sadurēm, uzskatīdams tās par nelabskanīgām. Arī Romas perioda retorikas teorētiķi ir līdzīgās domās. Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) darbā “Orators” (Orator, 46. g. p. m. ē.), Halikarnāsas Dionīsijs (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς) darbā “Par vārdu savienošanu” (Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων, 1. gs. p. m. ē.), Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) darbā "Oratora mācīšana" (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.) aplūko hiātu kā teikumu kompozīcijas un ritma elementu. Kvintiliāns piekrīt Ciceronam un Halikarnāsas Dionīsijam, kuri norāda, ka hiāts ir valodas netikums, kas rada neglītu skaņu un neveiklu vārdu un teikuma daļu savienojumu. Tomēr Kvintiliāns arī atzīst, ka šāda it kā valodas kļūda var radīt arī interesantu māksliniecisku efektu. Latīņu valodā hiātu teikumā veido ne tikai patskaņu sadures, bet arī  izskaņas ar patskani, kuram seko m, un vārdi, kas sākas ar h un patskani.

Par īpaši nevēlamu hiātu uzskatīja antīkajā dzejā. Lai izvairītos no hiāta, izmantoja elīziju, krāsi un afairesi, sinizēsi. Ja hiāts dzejā tomēr tika lietots, tad tikai tāds, kurā pirmais patskanis bija garš. Šādā situācijā darbojās likums, ka pirmais hiāta patskanis otrā patskaņa priekšā saīsinās. Šo parādību dēvē par korepciju (correptio).

Pārnestā nozīmē par hiātu dēvē arī domas pārtraukumu, kas izjauc linearitāti literāra darba kompozīcijā vai teikumā.