Termina etimoloģija ir neskaidra. Sengrieķu ἴαμβος izcelsmi saista gan ar sengrieķu valodas vārdu ἰάπτειν, iaptein ‘aizskart ar vārdiem’, gan citām senajām valodām, piemēram, frīģiešu un pelasgu. Cita versija vēsta, ka termins radies no trāķiešu dievības Jambes (Ἰάμβη). Viņa bijusi ganu dieva Pāna (Πάν) un nimfas Ēho (Ἠχώ) meita un ar saviem asprātīgajiem dzejoļiem uzmundrinājusi dievieti Dēmetru (Δημήτηρ), kad tā sēroja par savas meitas Persefones (Περσεφόνη) nolaupīšanu.

Senākie līdz mūsu dienām saglabājušies jambu paraugi ir sengrieķu dzejnieka Arhiloha (Ἀρχίλοχος) dzeja no 7. gs. p. m. ē. Tie ir izsmējīga un uzbrūkoša satura dzejoļi jamba metrā. Arhiloha paraugus atdarināja vēlāku laiku dzejnieki, dažkārt izmantojot arī citus pantmērus, tāpēc par jambiem sauc ne tikai dzejas metru, bet arī dzejoļus ar aizskarošu saturu.

Sengrieķu dzejnieki uzskatīja, ka jamba skanējums ir tuvs sarunvalodas ritmam, tāpēc jamba metru lietoja sengrieķu traģēdiju dialogos.

Populārākie jamba pantmēri antīkajā literatūrā ir jambu trimetrs un jambu senārijs, tajos sacerēti dialogi sengrieķu drāmās, un tos pārņēmuši arī romiešu komēdiju autori Plauts (Titus Maccius Plautus) un Terencijs (Publius Terentius Afer). Neotēriskie dzejnieki, atdarinot grieķu dzejniekus, jamba metrā sacerēja izsmejošus dzejoļus, tādējādi iedzīvinot izmejošo dzejoļu žanru romiešu literatūrā. Vēlāk jamba nosaukums tika piedēvēts tieši izsmejošajam saturam, piemēram, Horācija (Quintus Horatius Flaccus) krājumā “Epodi” (Epodi) no 17 dzejoļiem 13 sacerēti jambā, bet pārējie citos pantmēros.

Antīkajā dzejā jambu veido viena īsa un viena gara zilbe. Zilbes garuma mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Jamba izrunas ilgums metriskajā dzejā ir trīs moras. Pēc izrunas ilguma jambam līdzvērtīgs ir trohajs un tribrahijs.

Parasti jamba pēdu attēlo:   

U –

( – ir gara/uzsvērta zilbe; U ir  īsa/neuzsvērta zilbe)

Neatkarīgi no vārsmojuma sistēmas jambam piemīt kāpjošs ritms, kuru salīdzina gan ar sirdspukstiem vai āmura sitieniem, gan auļojoša zirga soļiem. Antīkajā dzejā jamba pēdas uzskaitīja divpēdās, tādējādi jambu dimetrs sastāv no divām jambu divpodijām jeb četrām jamba pēdām. Mūsdienu dzejā skaita atsevišķas pēdas, piemēram, četrpēdu jambs, piecpēdu jambs utt.

Modernajā dzejā jambs ir ļoti populārs daudzās valodās, piemēram, angļu literatūrā jambu pentametrs ir populārākais pantmērs, kurā sacerēti Džefrija Čosera (Geoffrey Chaucer), Džona Draidena (John Dryden), Aleksandra Poupa (Alexander Pope), Viljama Šekspīra (William Shakespeare), Džona Miltona (John Milton) u. c. nozīmīgākie darbi.

Latviešu valodā vārda galvenais jeb dabiskais uzsvars ir uz pirmās zilbes, kas rada grūtības kāpjošo pantmēru atveidē. Tomēr jambs teorētiski aprakstīts jau pirmajā latviešu poētikā – Johana Višmana (Johann Wischmann) “Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā” (Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettischen Dichtkunst, 1697). Latviešu senākās dzejas pētniece Māra Grudule norāda, ka jambs latviešu literatūrā ienācis 17. gs. sākumā ar kristīgo dziesmu atdzejojumiem un nostiprinājies gadsimta beigās pirmo latviski rakstošo dzejnieku, piemēram, Kristofora Fīrekera (Christoph Fürecker), daiļradē.

Jambs latviešu dzejā daudz lietots gan antīko strofu atveidojumos, gan atdzejojumos no vācu un angļu valodas, bet tas ir populārs arī oriģināldzejā. Īpaši iecienīti ir četrpēdu un piecpēdu jambi.

Latviešu dzejā jamba pēda sastāv no vienas neuzsvērtas un vienas uzsvērtas zilbes. Jamba dzejas rindu sāk ar vienzilbes vārdu (tad, un, bet, no, vai utt.) vai arī divzilbīgu vārdu, ar uzsvērtu otro zilbi (nekas, neko, jebkad, ikviens, tepat, paldies utt.).