Anapesta pēdu veido divas neuzsvērtas vai īsas zilbes un viena uzsvērta vai gara zilbe.

Šis metrs pazīstams jau antīkajā dzejā. Senākie apzinātie paraugi ir spartiešu kara dziesmas un koru partijas antīkajās traģēdijās. Antīkajā dzejā anapestu veido divas īsas un viena gara zilbe. Zilbes garumu mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Anapesta izrunas ilgums metriskajā dzejā ir četras moras. Pēc izrunas ilguma anapestam līdzvērtīgs ir daktils un spondejs. Dažkārt anapestu dēvē arī par apgriezto daktilu vai antidaktilu.

Parasti anapesta pēdu attēlo:    

U U –

( – ir gara/uzsvērta zilbe; U ir īsa/neuzsvērta zilbe)

Antīkajā dzejā anapesta pēdas uzskaita dipodijās jeb divpēdās. Tās veido, piemēram, antīko anapestu dimetru, kas sastāv no divām anapesta dipodijām, un dzejas rindu uz pusēm sadala diairese. Modernajā dzejā parasti nerunā par dipodijām, bet skaita atsevišķas pēdas, piemēram, četrpēdu anapests, piecpēdu anapests utt.

Neatkarīgi no vārsmojuma sistēmas anapestam piemīt kāpjošs ritms, tāpēc tas ir īpaši piemērots pacilājošām un kareivīgām dzejām. Modernājā dzejā, piemēram, angļu un vācu valodā, anapestu izmanto arī komiskos dzejoļos.

Latviešu valodā vārda galvenais jeb dabiskais uzsvars ir uz pirmās zilbes, kas rada grūtības kāpjošo pantmēru atveidē. Tomēr anapests teorētiski aprakstīts jau pirmajā latviešu poētikā – Johana Višmana (Johann Wischmann) “Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā” (Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettischen Dichtkunst, 1697), bet latviešu senākās dzejas pētniece Māra Grudule norāda, ka 17. un 18. gs. tapušajās latviešu garīgajās dziesmās anapests nav lietots.

Diskusijas par anapesta skanējumu latviešu dzejā apliecina tā potenciālu. Anapesta skanējuma izpratne ir atkarīga no anakrūzas jeb pirmajām divām neuzsvērtajām zilbēm. Visuzskatāmāk neuzsvērtās zilbes veido divi īsi vienzilbes vārdi. Anakrūzu var veidot arī divzilbīgs vārds, kura pirmā zilbe var būt dabiski uzsvērta. Ja, dzejoli skandējot, uzsvars netiek akcentēts, veidojas metrisks uzsvars rindas trešajā zilbē. Tāpat anakrūzas pozīcijā var atrasties arī divi vienzilbes vārdi, no kuriem viens vai abi sastāv no garas zilbes.

Literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis norāda, ka pirmās divas zilbes anapesta dzejas rindā var lasīt vai nu kā trohaju (uzsvērta un neuzsvērta zilbe), vai pirihiju (divas neuzsvērtas), bet sekojošās pēdas būs daktili. Tādējādi skandējums ir atkarīgs no izpildītāja izjūtas un gaumes. V. Valeinis kā piemērus anapesta skanējumam latviešu dzejā min Bruno Saulīša “Rudenī” un Andra Vējāna “Septembris Raiņa bulvārī” un “Dāvana”.

Aleksandra Čaka dzejolis “Atzīšanās” sacerēts četrpēdu un trīspēdu anapestā, bet, ja to lasa, akcentējot katra vārda dabiskos uzsvarus, anapesta metrs nav saklausāms. Anapests sadzirdams, skandējumā uzsverot piemērā izceltās  zilbes. Anakrūzas pozīcijā redzami visi iepriekš aprakstītie varianti – divi īsi vienzilbes vārdi, divzilbīgi vārdi, vienzilbes vārdi gan ar garām, gan īsām zilbēm.

Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts,

Tikai tevi es mīlējis esmu,

Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,

Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu.

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz

Un vairs nezinu miera ne mirkli,

Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,

Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena, vai nakts, ielās klīstu viens pats,

Rauju lapas no kokiem un ceru,

Ka uz kādas no tām būs skūpsts vai tavs skats,

Bet tās tukšās es notekās beru.

(..)

Anapesta skanējums labi saklausāms arī dzejoļa dziesmas versijā “Miglā asaro logs”.