Termins veidots no divām daļām, apvienojot horijambu veidojošo pēdu nosaukumus. “Horejs” ir trohaja pēdas nosaukuma sinonīms. Termins “horijambs” netika lietots antīkajā dzejas teorijā, tas radies viduslaikos.

Horijambs raksturīgs sengrieķu aioliskajai lirikai. Senākie līdz mūsu dienām saglabājušies paraugi ir Sapfo (Σαπφώ/Ψάπφω) un Alkaja (Ἀλκαῖος) dzeja, kas sacerēta ap 7. gs. p. m. ē. Liriku izpildīja mūzikas pavadījumā, tāpēc var secināt, ka horijamba pēda piederīga dziedamajai dzejai.

Horijambs ir logaēdisko rindu elements, nevis nejauša pāradība, kas radusies, piemēram, aizstājot trohaju ar jambu. Horijambs veido kodolu Sapfo strofā, Alkaja strofā, Askelpiāda strofā, vienpadsmitzilbniekā, Glikoneja rindā. Atsevišķi teorētiķi, piemēram, latviešu klasiskais filologs Pēteris Ķiķauka, norādījis, ka horijambu nevar viennozīmīgi aplūkot kā nemainīgu, liriskajiem pantmēriem raksturīgu elementu, jo tam katrā dzejolī var būt atšķirīga nozīme.

Antīkajā dzejā horijambu veido divas garas zilbes, kurām pa vidu atrodas divas īsas zilbes. Zilbes garumu mērvienība ir mora. Īsās zilbes izruna atbilst vienai morai, garās zilbes – divām morām. Horijamba izrunas ilgums metriskajā dzejā ir sešas moras. Pēc izrunas ilguma horijambam līdzvērtīgs ir joniks, moloss un antispasts. Sengrieķu dzejā horijambs bieži kombinēts ar jamba dipodijām.

Parasti horijamba pēdu attēlo:  

– U U –

(– ir gara/uzsvērta zilbe; U ir īsa/neuzsvērta zilbe)

Aprakstot antīkās dzejas prosodiju, modernie teorētiķi lieto arī terminu “horijamba dimetrs”. To ieviesis vācu klasiskais filologs Ulrihs fon Vilamovics-Melendorfs (Ulrich von Wilamowitz-Moellendorff), raksturojot sengrieķu drāmas pantmērus. Mūsdienās par horijamba dimetru parasti sauc 8 zilbju rindu, kuru noslēdz horijambs.

Modernajā toniskajā dzejā par horijambu var uzskatīt arī atsevišķas substitūcijas trohaja vai jamba metros. Tomēr tās var arī nebūt autora apzināti veidotas.

Apzināti veidotas horijamba rindas parasti var konstatēt dzejoļos, kas sacerēti jambu pentametrā vai tetrametrā. Piemēram, Endrū Mārvela (Andrew Marvell) dzejolī “Nimfa sūdzas par sava briedēna nāvi” (The Nymph Complaining for the Death of her Fawn, 1681), kas sarakstīts jambu tetrametrā, atrodama rinda, kas veidota no diviem horijambiem:

Lilies without,| roses within

“lilijas no ārpuses, rozes no iekšas”

Dažkārt horijambi modernajā dzejā izmantoti metriskos eksperimentos, piemēram, angļu dzejnieka Eldžernona Čārlza Svinbērna (Algernon Charles Swinburne) dzejolī “Horijambi” (Choriambics, 1878).

Vēl horijambu toniskie atveidojumi sastopami antīkās dzejas tulkojumos un stilizācijās, piemēram, Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) dramatiskajā sacerējumā “Pandora” (Pandora, 1810) sengrieķu drāmas noskaņas radīšanai lietots horijambu dimetra atveidojums.

Latviešu valodai raksturīgais fiksētais uzsvars uz pirmās zilbes rada grūtības horijamba atveidē. Tomēr, līdzīgi kā krievu vai angļu modernajā dzejā, arī latviešu valodā horijambu var konstatēt kā trohaja substitūciju jambu rindā, piemēram, Aspazijas dzejolī “Sāpju tiesības”:

“Sāpēm tik tad ir tiesības,

Ja tā spēj tevi pārveidot...“

Latviešu oriģināldzejai nav raksturīgi metriski eksperimenti ar horijambu lietojumu, tāpat arī antīko strofu atveidē nav novērojama tieksme saglabāt horijamba kodolu, visbiežāk to atveido ar daktilu, kuram seko trohajs vai daktils. Piemēram, šajā Sapfo strofas atdzejojumā horijamba kodolu veido daktils un trohajs –

“Sviedriem| klāta| trīcu pie |visas |miesas,

Topu| tā kā |zāle un |manim |liekas –

Tiešām,| būtu |vieglāk |mirt, ne|dzīvot,

Neredzot| tevis.“

(Sapfo, atdzejojis Kārlis Straubergs)