Aioliešu dialekts līdzās doriešu, atiskajam un joniešu dialektam ir viens no galvenajiem grieķu valodas paveidiem. Aioliešu dialektā runāja Tesālijas un Boiotijas apgabalu, kas atrodas centrālajā Grieķijā, iedzīvotāji – aiolieši, kā arī no apmēram 1000. gada p. m. ē. – tā dēvētās Aiolijas – aioliešu kolonijas  Mazāzijas ziemeļrietumu piekrastes un tuvējo salu (ieskaitot Lesbas salu) iedzīvotāji. Tesālijas un Boiotijas aioliešu dialekta variantus ietekmēja kaimiņu doriešu dialekts, savukārt Mazāzijas Aiolijas grieķu valodu – joniešu dialekts.

Aioliešu dialekta dažādajos variantos sarakstīta salīdzinoši neliela, bet nozīmīga sengrieķu dzejas daļa, kas nonākusi līdz mūsdienām, – gan monodiskā, gan arī koru lirika. Lesbas salas dzejnieki Alkajs no Mitilēnes (Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος) un Sapfo (Σαπφώ, aioliešu dialektā Ψάπφω) savu dzeju sacerēja Mazāzijas aioliešu dialekta Lesbas salai raksturīgajā variantā, savukārt Boiotijas dzejniece Korinna (Κόριννα) – Boiotijas apgabala aioliešu dialektā.

Pirms 1000. gada p. m. ē. aioliešu dialektā runāja Tesālijas un Boiotijas aiolieši. Pēc aioliešu migrācijas ap 1000. gadu p. m. ē. aioliešu dialekts izplatījās Mazāzijas ziemeļrietumu piekrastē starp seno Troju un Jonijas apgabalu, kā arī tuvējās salās, t. sk. Lesbas salā. Balstoties liecībās, kas saglabājušās līdz mūsdienām, aioliešu dialekts galvenokārt pazīstams kā Lesbas salas dzejnieku Alkaja un Sapfo dzejas valoda. Tāpēc to sauc arī par lesbiešu dialektu.

Arhaiskajā un klasiskajā periodā pastāvēja vairāki reģionāli aioliešu dialekta varianti. Izšķir, piemēram, Tesālijas un Boiotijas, kā arī Mazāzijas aioliešu dialektu. Katram variantam bija raksturīga kā literārās, tā arī vernakulārās jeb tautas valodas forma. Rakstveida liecību, tostarp inskripciju, trūkuma dēļ valodnieku vidū nav vienprātības, vai Alkajs un Sapfo savu dzeju sarakstījuši dialekta literārajā valodā, vai arī vernakulārā valodā.

Aioliešu dialektā sarakstīta monodiskā lirika (Sapfo un Alkaja dzeja), kā arī koru lirika (Korinnas, arī daļa Sapfo dzejas).

Sapfo tiek uzskatīta par slavenāko sengrieķu lirikas sacerētāju. Tiek lēsts, ka Sapfo sarakstījusi ap 10 000 dzejas rindu. Lielāka daļa viņas dzejas līdz mūsdienām nav nonākusi, saglabājušies aptuveni 170 fragmenti jeb 650 dzejas rindas, t. sk. viens pilnībā saglabājies dzejolis – himna dievei Afrodītei. Sapfo dzeju caurvij galvenokārt mīlas, dažādu juteklisku pārdzīvojumu tematika, dažos fragmentos vērojamas atsauces uz viņas laika politiskajiem notikumiem.

No Sapfo laikabiedra dzejnieka Alkaja apjomīgās daiļrades, kas bijusi mērāma 10 grāmatās, līdz mūsdienām saglabājušies vien fragmenti. Tie sniedz priekštatu par Alkaja dzejas tēmu loku. Tās ir himnas dieviem, politiska satura dziesmas, dzīru jeb dzērājdziesmas, mazāk – mīlas, kā arī cita satura dzeja. Divi slavenākie Alkaja dzejas fragmenti nāk no dzīru dziesmas, kas sākas ar aicinājumu iedzert (πώνωμεν, pōnōmen ‘iedzersim’), un uzvaras dziesmas dvīņu dieviem Kastoram un Polideikam (saukti arī par Dioskūriem).

Gan Sapfo, gan arī Alkaja dzejas valodu raksturo joniešu jeb tā dēvētā episkā dialekta elementi. Šī iemesla dēļ daži valodnieki uzskata, ka viņu daiļradē vērojama aioliešu dialekta Lesbas salas varianta literārās valodas forma. Tomēr abu tekstos, jo īpaši Alkaja dzejā, kur tematika daudz piezemētāka, netrūkst arī vernakulārās valodas iezīmju.

Boiotijas apgabala dzejniece Korinna sacerēja kora liriku, viņas dziesmu tematika saistīta ar vietējiem Boiotijas mītiem. Diemžēl arī no Korinnas daiļrades (kas reiz apkopota piecās dzejas grāmatās) saglabājušies tikai 42 fragmenti. Par nozīmīgiem tiek uzskatīti trīs dziesmu fragmenti: no dzejoļa par Ēzopa meitām, no autobiogrāfiska dzejoļa, kas sākas ar mūzas Terpsihores piesaukšanu, un no dzejoļa par divu Boiotijas kalnu dievu – Helikona un Kitairona – muzikālu sacenšanos. Korinna rakstīja Boiotijas apgabalam raksturīgajā aioliešu dialekta formā, tomēr arī viņas valodu, līdzīgi kā Sapfo un Alkaja, raksturo episkā dialekta iezīmes.

Līdz ar atiskā dialekta kā galvenās literārās valodas nostiprināšanos sengrieķu pasaulē, sākot jau ar klasisko periodu, daudziem lasītājiem aioliešu dialekts kļuva svešs. Šis fakts tiek minēts kā viens no iemesliem, kāpēc tik liela daļa aioliešu literārā mantojuma nav saglabājusies līdz mūsdienām.

Īpaša aioliešu dialekta iezīme, salīdzinot ar citiem sengrieķu valodas galvenajiem paveidiem, ir tajā vērojamie arhaismi, kā arī fonētiski un morfoloģiski jauninājumi, kas nav sastopami citos grieķu valodas dialektos. No Platona (Πλάτων) dialogā “Protagors” (Πρωταγόρας, Protagóras, 380. gada p. m. ē. mija) minētā secināms, ka aioliešu dialekts ļoti atšķīries no atiskā dialekta: mitilēniešu armijas virspavēlniekam Pitakam (Πιττακός) tiek pārmests, ka “viņš, būdams lesbietis un izglītots svešā valodā (ἐν φωνῇ βαρβάρῳ τεθραμμένος), nezināja, kā pareizi nošķirt vārdus” (Prot. 341c).

Īpatnējas valodas skaņu pārmaiņas, kā arī savdabīgas vārdu galotnes ir galvenās iezīmes, kas līdz mūsdienām nonākušajos sengrieķu literatūras fragmentos vērojamo aioliešu dialektu atšķir no citiem sengrieķu valodas paveidiem. Spilgtākās no tām:

1. līdzīgi kā doriešu dialektā, pirmatnējais garais burts alfa – ᾱ (ā) – saglabājies visos gadījumos, kamēr joniešu dialektā tas mainījās uz garo burtu ēta – η (ē), savukārt atiskajā dialektā tas saglabājies vien pēc patskaņiem ε, ι, ρ (e, i, r), piemēram, aioliešu dialektā ἁ μάτηρ, hā mātēr – atiskajā un joniešu: ἡ μήτηρ, hē mētēr ‘māte’;
2. līdzīgi kā joniešu dialektā, dažos vārdos ir izzudusi aspirācija, piemēram, aioliešu dialektā ἀέλιος, aélios – atiskajā dialektā ἥλιος, hēlios ‘saule’;
3. Tesālijas un Boiotijas aioliešu dialekta variantos (bet ne lesbiešu dialektā), līdzīgi kā doriešu dialektā, saglabājusies skaņa v, kuru apzīmēja ar burtu F, ϝ, kas tiek saukts par digammu, piemēram, boiotiešu valodā Fέπος, vépos – atiskajā un joniešu ἔπος, épos ‘varoņdziesma, eposs’;
4. dažos vārdos zobeņa vietā atrodams lūpenis, piemēram, aioliešu dialektā πέσυρες, pésures – atiskajā dialektā τέσσαρες, téssares ‘četri’;
5. plūdeņu un nāseņu divkāršojumi, piemēram, aioliešu dialektā κρίννω, krínnō – atiskajā dialektā κρῖνω, krīnō ‘lemju’, aioliešu ἔμμι, émmi – atiskajā εἰμί, eimí ‘esmu’, aioliešu ἔστελλα, éstella – atiskajā ἔστειλα, ésteila ‘nosūtīju’;
6. savilktajiem verbiem vēl bez pirmās konjugācijas (ar izskaņu -άω (áō), -έω (éō), -όω (óō)) galotnēm iespējamas arī otrās konjugācijas (ar izskaņu -μι (mi)) galotnes, piemēram, aioliešu dialektā φίλημι, fílēmi – atiskajā un joniešu φιλέω, filéō vai φιλῶ, filō ‘mīlu’.

Līdzīgi kā doriešu, arī aioliešu dialektā vērojami daudzi vārdi, kuru rakstība atšķiras no to rakstības atiskajā dialektā, tas pamatojas gan dažādās un daudzveidīgās skaņu pārmaiņās, gan arī atšķirīgu morfēmu lietojumā.