Diglosija grieķu valodā izpaudās kā būtiskas atšķirības starp grieķu sarunvalodu un literāro rakstu valodu. Tās pirmsākumi meklējami Senajā Grieķijā, savukārt izveidošanās un nostiprināšanās notika Bizantijas impērijas laikā. Diglosija grieķu valodā ilga līdz 1976. gadam. Tās rašanos un attīstību veicināja apzināta izglītoto lasītāju un pārējās sabiedrības daļas nošķiršana, sengrieķu literāro darbu augstais prestižs, kas izpaudās kā vēlme rakstu valodā imitēt klasiskā perioda sengrieķu valodas paraugus, kā arī grieķu valodas dabiskā attīstība, saskaroties ar citu valodu ietekmi, notikumiem un pārmaiņām zinātnē, kultūrā, reliģijā un politikā.

Grieķu diglosija sāka veidoties 6. gs. p. m. ē., kad Senajā Grieķijā lasīt un rakstīt prasme līdzās mūzikai un vingrošanai kļuva par obligātu izglītošanās daļu. Atvadoties no mutvārdu tradīcijas, sengrieķu literatūru sāka pierakstīt tobrīd dominējošajos atiskajā dialektā (centrālajā Grieķijā) un joniskajā dialektā (perifērijā un salās). Pakāpeniski šie dialekti pārtapa tā dēvētajā koinē jeb kopīgajā grieķu valodā. Koinē grieķu valodā runāja un rakstīja hellēnisma, Romas impērijas un agrīnajā Bizantijas vēstures periodā.

Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) valdīšanas laikā lielākajā daļā senās pasaules koinē kļuva vai nu par pamatvalodu vai arī – otro valodu. Vienlaikus izglītotie grieķu lasītāji ilgojās pēc klasiskā perioda un atiskā dialekta, kas bija ciešāk saistīts ar sengrieķu valodu. Tas aizsāka valodas kustību, kas kļuva par pirmo nozīmīgo soli ceļā uz divu dažādu valodas formu nošķiršanu un lietojumu grieķu valodā.  

Diglosija nostiprinājās Bizantijas impērijas laikā, pateicoties klasiskā perioda sengrieķu literatūras pētniekiem, kuri izveidoja īpašu arhaizējošu grieķu valodas rakstības stilu. Šis stils, kas pazīstams kā Bizantijas literārā grieķu valoda, bija pārvaldes un baznīcas valoda, tajā tika sarakstīta lielākā daļa Bizantijas literatūras. Savukārt koinē grieķu valodu izglītotās aprindas galvenokārt uzlūkoja kā mazvērtīgāku valodas formu.

Osmaņu valdīšanas laikā koinē grieķu valoda turpināja attīstīties, kļūstot par grieķu sarunvalodu jeb dimotiki (grieķu δημοτική, dimotiki, ‘tautas [valoda]’), savukārt Bizantijas literārā grieķu valoda turpināja būt visizplatītākā rakstu valodas forma. Grieķu tauta runāja dimotiki, bet rakstīja Bizantijas literārajā grieķu valodā.

19. gs. sākumā uz šīs rakstu valodas bāzes mākslīgi tika izveidota sengrieķu valodu imitējoša valodas forma, ko dēvēja par katarevusu jeb tīro valodu (grieķu καθαρεύουσα γλώσσα, katharevousa glossa, burtiski ‘attīrošā valoda’). Pēc cīņas par neatkarību uzsākšanas 1821. gadā katarevusa pakāpeniski kļuva par jaunās grieķu valsts oficiālo rakstu valodu. To lietoja valsts pārvaldē, jurisdikcijas dokumentos, laikrakstos, arī lietišķajā sarakstē.

19. gs. beigās grieķu rakstnieki, dzejnieki un filologi sāka uzdot tā dēvēto valodas jautājumu (grieķu το γλωσσικό ζήτημα, to glossiko zitima) – kuru grieķu valodas formu grieķiem būtu jālieto?

Viens no dedzīgākajiem dimotiki lietojuma atbalstītājiem bija grieķu valodnieks Joannis Psiharis (Ιωάννης Ψυχάρης). Viņš bija pirmais, kurš savā darbā “Mans ceļojums” (Το ταξίδι μου, 1888) aprakstīja diglosijas jēdzienu kā divu vienas valodas variantu paralēlu līdzāspastāvēšanu. Turpmāk valodnieki diglosijas jēdzienu sāka attiecināt arī uz citām valodām un vēstures periodiem, piemēram, līdzās pastāvošiem funkcionāliem arābu valodas variantiem vai grieķu valodu Bizantijas impērijas laikā.

Diskusija noslēdzās 1976. gadā, kad līdz ar valodas reformu par oficiālo valsts valodu Grieķijā kļuva tā dēvētā jaungrieķu valoda (κοινή νεοελληνική, kini neoelliniki, ‘kopīgā jaungrieķu [valoda]’), tās pamatu veido 20. gs. grieķu dimotiki forma un katarevusa.

Katarevusu oficiālajā komunikācijā joprojām izmanto Grieķijas Pareizticīgo baznīca, kā arī citas baznīcas, kas seko grieķu pareizticības tradīcijai.

Katarevusa tika izveidota 19. gs. sākumā uz Bizantijas literārās grieķu valodas bāzes. Par tās idejisko tēvu tiek uzskatīts Parīzē, Francijā, dzīvojošais grieķu emigrants – zinātnieks un revolucionārs – Adamantijs Korais (Ἀδαμάντιος Κοραῆς). Katrevusa saglabāja sengrieķu un tādējādi arī Bizantijas literārajai grieķu valodai raksturīgo politonisko ortogrāfiju – jeb pieraksta sistēmu, kurā ir vairāki akcenti (akūts (ʹ), cirkumflekss (˜) un gravis (ˋ)) un dvesmas zīmes (skarbā dvesma (ʿ) un vieglā dvesma (ʾ)).

Dimotiki tiek pierakstīta tā dēvētajā monotoniskajā ortogrāfijā, proti, tajā ir tikai viens akcents – akūts (ʹ) un nav dvesmas zīmju. Par spīti atšķirīgajām pieraksta sistēmām, gan katarevusas, gan arī dimotiki izruna līdzinājās mūsdienu grieķu valodas izrunai.

Izstrādājot katarevusu, citu valodu vārdi tika aizstāti ar sengrieķu ekvivalentiem vai to atvasinājumiem, piemēram, φαμελιά, famelja (no latīņu familia) kļuva par οικογένεια, ikogenja, ‘ģimene’, μινίστρος, ministros (no latīņu minister, ‘kalpotājs’) kļuva par υπουργός, ipourgos, ‘ministrs’. Vienlaikus tika sistematizēta katarevusas morfoloģija, izmantojot sengrieķu valodas vārdu saknes un galotnes.

Gadsimtu gaitā dimotiki vārdu krājumu lielā mērā papildināja aizguvumi – gan citu valodu vārdi, gan teikuma konstrukcijas. Īpatnēja dimotiki iezīme ir biežs deminutīvu lietojums, piemēram, κοριτσάκι, koritsaki, ‘meitenīte’, φουστίτσα, foustitsa, ‘svārciņi’, μπανανούλα, bananula, ‘banāniņš’. Dimotiki morfoloģija tika būtiski vienkāršota, piemēram, nekārtnie darbības vārdi tika padarīti par kārtniem.

Lielākās atšķirības starp katarevusu un dimotiki vērojamas tieši vārdu krājumā un morfoloģijā, savukārt sintakse tikpat kā neatšķiras.

19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē grieķu literatūra tika sarakstīta gan katarevusas, gan arī dimotiki formā, kā arī valodā, kas apvienoja abus paveidus. Katarevusas lietojums literatūrā jo īpaši uzplauku pēc tam, kad 1828. gadā Grieķija ieguva neatkarību no Osmaņu impērijas.

Viens no ievērojamākajiem grieķu prozas rakstniekiem Aleksandrs Papadjamantis (Ἀλέξανδρος Παπαδιαμάντης) savus darbus – romānus, noveles, īsstāstus un dzeju – rakstīja īpaši izkoptā katarevusas formā, dialogos ievijot arī attiecīgajam reģionam raksturīgo jeb vernakulāro tautas valodu. Īpatnējās valodas dēļ A. Papadjamanta darbus ir grūti atbilstoši iztulkot citā valodā.

Grieķu rakstnieks Antonijs Matesis (Αντώνιος Μάτεσης) bija pirmais, kas dimotiki valodas formā sarakstīja veselu literāru darbu – drāmu “Baziliks” (Ο Βασιλικός, 1829–1830). Savukārt viena no ievērojamākajiem ne tikai Grieķijas, bet arī Rietumeiropas dzejniekiem Konstantīna Kavafja (Κωνσταντίνος Καβάφης) literāro darbu valodu raksturo īpašs dimotiki un katarevusas sajaukums. Par šo īpašo valodas stilu K. Kavafi kritizēja cits ievērojams grieķu dzejnieks – Kostis Palamas (Κωστής Παλαμάς), kurš rakstīja tikai dimotiki.

19. gs. beigu un 20. gs. pirmās puses ievērojamākie grieķu dzejnieki un rakstnieki galvenokārt rakstīja dimotiki formā, piemēram, Nobela prēmijas literatūrā (Nobelpriset i litteratur) laureāti Jorgs Seferis (Γιώργος Σεφέρης) un Odisejs Elitis (Οδυσσέας Ελύτης), arī zināmākais mūsdienu grieķu rakstnieks Niks Kazandzakis (Νίκος Καζαντζάκης). N. Kazandzakis vēlējās pierādīt, ka tautas valodā ir iespējams radīt mākslinieciskus literārus darbus. Viņš arī uzskatīja, ka literārā darbā ir būtiski iekļaut vernakulārās valodas izteicienus un metaforas, lai tādējādi nākotnei saglabātu sava laika dažādu reģionu grieķu tautas valodu.