Nozīmīgākie līdz mūsdienām saglabājušies atiskajā dialektā sarakstītie literārie darbi ir teju visa klasiskā perioda sengrieķu literatūra: drāma, kā arī filozofiskā, vēsturiskā un retoriskā proza.
Atiskajā dialektā rakstīja ne tikai slaveni atēnieši (dramaturgs Aristofans (Ἀριστοφάνης), sengrieķu traģēdiju autori Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς) un Eurīpids (Εὐριπίδης), vēsturnieki Tukidīds (Θουκυδίδης) un Ksenofonts (Ξενοφῶν), filozofs Platons (Πλάτων), oratori Līsijs (Λυσίας), Isokrats (Ίσοκράτης), Dēmostens (Δημοσθένης), bet arī citi ievērojami autori no visdažādākajām Senās Grieķijas vietām – Platona skolnieks Aristotelis (Ἀριστοτέλης) no Stagīras Ziemeļgrieķijā, Teofrasts (Θεόφραστος) no Efesas Lesbas salā un citi. Arī vēlākajos sengrieķu literatūras vēstures periodos prozas autori, tā dēvētie aticisti, piemēram, Romas impērijas laika satīriķis Samosatas Lukiāns (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς), vēsturnieks un retorikas skolotājs Halikarnāsas Dionīsijs (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς), sekojot literārajai tradīcijai, kā arī ņemot vērā klasiskā perioda literāro darbu augsto prestižu, izvēlējās rakstīt 5.–4. gs. p. m. ē. atiskajā dialektā, nevis sava laika koinē grieķu valodā.
Lai arī minēto autoru darbos dominē atiskais dialekts, vienlaikus to valodā netrūkst arī citu dialektu iezīmju. Piemēram, sengrieķu traģēdijās vērojama poētiska atiskā dialekta forma ar daudziem tā dēvētā episkā jeb homēriskā un joniešu dialekta elementiem. Savukārt tās traģēdiju daļas, kurās uzstājas koris, izpildot dziesmas, sarakstītas doriskajā dialektā, tādējādi turpinot lirikas žanra tradīciju. Vecatiskās komēdijas meistara Aristofana darbos vērojami visdažādāko sengrieķu dialektu elementi, kā arī atsevišķiem Senās Grieķijas reģioniem raksturīgas tautas valodas iezīmes. Prozā jūtama izteikta joniešu dialekta klātbūtne. Šī iemesla dēļ atiskais dialekts tiek dēvēts arī par atisko–jonisko dialektu.