Atiskais dialekts līdzās joniešu, aioliešu un doriešu dialektam ir viens no galvenajiem grieķu valodas paveidiem, kurā sarakstīta sengrieķu literatūra. Tas balstās Atikas apgabala, kur atrodas Atēnas, iedzīvotāju dzīvajā jeb runātajā valodā. Klasiskā perioda sengrieķu literatūra, jo īpaši proza, sarakstīta galvenokārt atiskajā dialektā, tāpēc atisko dialektu nereti sauc arī par klasisko grieķu valodu. Šī iemesla dēļ sengrieķu valodas apguve parasti sākas tieši ar atisko dialektu.

No visiem sengrieķu valodas dialektiem atiskais dialekts visvairāk līdzinās vēlāko periodu grieķu valodai. Kopā ar radniecīgo joniešu dialektu tas būtiski ietekmējis tā dēvētās jaungrieķu valodas (κοινή νεοελληνική, kini neoelliniki, ‘kopīgā jaungrieķu [valoda]’) jeb mūsdienu grieķu valodas veidošanos.

Atiskajā dialektā, kā jau to atklāj nosaukums, runāja senie atēnieši un Atikas iedzīvotāji. 5. gs. p. m. ē. līdz ar Atēnu kļūšanu par visas Senās Grieķijas politisko un kultūras centru atiskais dialekts piedzīvoja īpašu uzplaukumu kā literāro darbu valoda. 4. gs. p. m. ē. atiskais dialekts kļuva par oficiālo Maķedonijas Filipa II (Φίλιππος II) pārvaldītās Maķedonijas valsts valodu. Izplatoties Senās Grieķijas teritorijā, atiskais dialekts attīstījās, aizgūstot citu sengrieķu dialektu, jo īpaši joniešu dialekta, īpatnības un vārdus. Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) valdīšanas laikā atiskais dialekts nu jau tā paplašinātajā formā kļuva par oficiālo visas Maķedonijas impērijas valodu, kā arī ikdienas saziņas līdzekli grieķu pilsētās, kas tika nodibinātas Aleksandra un viņa pēcteču iekarotajās teritorijās. 1. gs. p. m. ē. šo atiskā dialekta formu sāka saukt par koinē jeb kopīgo grieķu valodu.

Nozīmīgākie līdz mūsdienām saglabājušies atiskajā dialektā sarakstītie literārie darbi ir teju visa klasiskā perioda sengrieķu literatūra: drāma, kā arī filozofiskā, vēsturiskā un retoriskā proza.

Atiskajā dialektā rakstīja ne tikai slaveni atēnieši (dramaturgs Aristofans (Ἀριστοφάνης), sengrieķu traģēdiju autori Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς) un Eurīpids (Εὐριπίδης), vēsturnieki Tukidīds (Θουκυδίδης) un Ksenofonts (Ξενοφῶν), filozofs Platons (Πλάτων), oratori Līsijs (Λυσίας), Isokrats (Ίσοκράτης), Dēmostens (Δημοσθένης), bet arī citi ievērojami autori no visdažādākajām Senās Grieķijas vietām – Platona skolnieks Aristotelis (Ἀριστοτέλης) no Stagīras Ziemeļgrieķijā, Teofrasts (Θεόφραστος) no Efesas Lesbas salā un citi. Arī vēlākajos sengrieķu literatūras vēstures periodos prozas autori, tā dēvētie aticisti, piemēram, Romas impērijas laika satīriķis Samosatas Lūkiāns (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς), vēsturnieks un retorikas skolotājs Halikarnāsas Dionīsijs (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς), sekojot literārajai tradīcijai, kā arī ņemot vērā klasiskā perioda literāro darbu augsto prestižu, izvēlējās rakstīt 5.–4. gs. p. m. ē. atiskajā dialektā, nevis sava laika koinē grieķu valodā.

Lai arī minēto autoru darbos dominē atiskais dialekts, vienlaikus to valodā netrūkst arī citu dialektu iezīmju. Piemēram, sengrieķu traģēdijās vērojama poētiska atiskā dialekta forma ar daudziem tā dēvētā episkā jeb homēriskā un joniešu dialekta elementiem. Savukārt tās traģēdiju daļas, kurās uzstājas koris, izpildot dziesmas, sarakstītas doriskajā dialektā, tādējādi turpinot lirikas žanra tradīciju. Vecatiskās komēdijas meistara Aristofana darbos vērojami visdažādāko sengrieķu dialektu elementi, kā arī atsevišķiem Senās Grieķijas reģioniem raksturīgas tautas valodas iezīmes. Prozā jūtama izteikta joniešu dialekta klātbūtne. Šī iemesla dēļ atiskais dialekts tiek dēvēts arī par atisko–jonisko dialektu.

Atiskajā dialektā izšķir trīs attīstības posmus: vecatisko, vidējo un jaunatisko dialektu. Vecatiskais dialekts aptver vēstures periodu no persiešu kariem līdz Peloponēsas kara beigām. Tas reprezentēts Tukidīda darbā “Peloponēsas kara vēsture” (Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.). Par atiskā dialekta vidējo attīstības posmu tiek uzskatīts periods no Peloponēsas kara beigām līdz Maķedonijas Filipa II valdīšanas laika beigām. Šajā formā sarakstīta lielākā daļa klasiskās sengrieķu literatūras (Ksenofonta, Līsija, Isokrata, Platona un Aristoteļa darbi). Jaunatiskajā dialektā rakstīja Dēmostens un dramaturgs Menandrs (Μένανδρος). Šī atiskā dialekta forma jau tuvinās koinē grieķu valodai.

3.–2. gs. p. m. ē., kā arī vēlāko gadsimtu grieķu autori tieši atiskā dialekta vidējo posmu uzskatīja par šī dialekta standartu un centās to imitēt, tādējādi aizsākot un izvēršot tā dēvētā aticisma fenomenu.

Par aticismu sauc mēģinājumus atjaunot tīra atiskā dialekta izmantošanu retorikā un literatūrā, kā paraugu izmantojot tā dēvēto desmit atisko oratoru un vecatiskās komēdijas galveno pārstāvju darbus. Aticisma kustība aizsākās īsi pirms ēru mijas un savu augstāko punktu sasniedza otrās sofistikas laikā – no 1. gs. beigām līdz 3. gs. sākumam. Aticisti aicināja atgriezties pie klasiskā perioda sengrieķu literāro darbu valodas. Tā bija reakcija uz valdošajām tendencēm tā laika dzīvajā – koinē grieķu valodā un ilgas pēc klasiskā perioda grieķu valodas.

Lielākā daļa atiskā dialekta īpatnību, kas to atšķir no citiem literārās sengrieķu valodas paveidiem, attiecas uz fonētiku. Spilgtākās no tām:

1. pēc patskaņiem ε, ι, ρ (e, i, r) saglabājies garais burts alfa – ᾱ (ā), saukts arī par alpha pūrum, alfa pūrum no latīņu ‘tīrā alfa’, kamēr citās pozīcijās tas mainījies uz garo burtu ēta – η (ē), piemēram, doriešu μάτηρ, mátēr atiskajā dialektā ir μήτηρ, mētēr ‘māte’, joniešu πρῆγμα, prēgma – πρᾶγμα, prāgma ‘lieta’ atiskajā dialektā;
2. atšķirībā no aioliešu un doriešu dialekta, atiskajā dialektā nav saglabājusies skaņa v, kuru apzīmēja ar burtu F, ϝ, kas tiek saukts par digammu;
3. joniešu dialekta -σσ- (-ss-) atiskajā dialektā aizstāts ar -ττ- (-tt-), piemēram, joniešu γλῶσσα, glōssa atiskajā dialektā ir γλῶττα, glōta ‘valoda, mēle’; joniešu πράσσειν, prássein – πράττειν, práttein ‘darīt’ – atiskajā dialektā; līdzīgi arī joniešu -ρσ- (-rs-) top par -σσ- (-ss-) atiskajā dialektā, piemēram, joniešu κόρση, kórsē – κόρρη, kórrē ‘deniņi’ atiskajā;
4. atiskais dialekts vairījās no divu patskaņu sastapšanās blakus stāvošās zilbēs jeb hiāta. Ja viens vārds beidzās ar patskani, bet otrs ar to sākās, tad vai nu pirmais patskanis atkrita sekojošā patskaņa priekšā (elīzija: παρ’ ἐμοὶ, par’ emoí no παρὰ ἐμοὶ, pará emoíi ‘pie manis’), vai arī patskaņi saplūda (krāse: τοὔνομα, toūnoma no τὸ ὄνομα, to ónoma ‘vārds’), vai arī vārda beigās tika pielikts burts ni ν (n): ἔλεγε(ν), elege(n) ‘viņš/a teica’;
5. atiskajā dialektā vērojama tā dēvētā kvantitatīvā metatēze jeb patskaņu garuma pārstatīšana divās līdzās stāvošās zilbēs, piemēram, νεώς, neōs ģenitīva forma ‘kuģa’ no agrākās vēl eposu valodā atrodamās formas νηός, nēós, līdzīgi arī βασιλέως, basiléōs no βασιλῆος, basilēos ‘valdnieks’.

Dažos vecatiskajā dialektā sarakstītajos literārajos darbos papildus vienskaitlim un daudzskaitlim iespējams vērot strauji izzūdošu valodas formu – divskaitli. Divskaitlis atiskajā dialektā pilnībā izzuda 5. gs. p. m. ē. beigās. Vēl viena īpatnēja, tikai atiskajam dialektam raksturīga iezīme attiecībā uz skaitļa lietojumu – izteicējs, kas savienots ar nekatrajā dzimtē daudzskaitlī izteiktu teikuma priekšmetu, parasti vērojams vienskaitlī, lai gan tam būtu jābūt daudzskaitlī.