Vārda mākslai vienmēr bijusi centrālā vieta hellēņu dzīvē un kultūrā. Retoriskās prozas pirmsākumi sengrieķu pasaulē saistāmi ar tā dēvētās Atēnu demokrātijas rašanos 5. gs. p. m. ē. beigās un oratorrunu pierakstīšu. Klasiskā perioda ievērojamāko Atēnu oratoru – Isokrata (Ἰσοκράτης), Līsija (Λυσίας) un Dēmostena (Δημοσθένης) – runas ļauj izsekot daiļrunas žanra un ar to saistīto valodas teoriju attīstībai. Hellēnisma perioda retorisko prozu raksturo laikmeta iezīmes – hellēņu pasaules robežu paplašināšanās un Mazāzijas retorikas skolotāju ietekme. Savukārt Romas impērijas laikā sarakstīto oratorrunu valoda liecina par vēlmi atgriezties pie “klasiskajām vērtībām” – slavenākajiem Atēnu oratoriem raksturīgā izteiksmes veida.

Liecības par pārliecinošas runas lielo nozīmi Senajā Grieķijā, parādot to gandrīz līdzvērtīgu militāram spēkam, atrodamas jau Homēra (Ὅμηρος) eposos “Īliada” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) un “Odiseja” (Ὀδύσσεια, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.). Gan “Īliadā”, gan “Odisejā” vērojams daudz poētisku debašu un runu, kurām jau tolaik raksturīgas tās argumentu, izkārtojuma un valodas stila iezīmes, kas vēlākos gadsimtos daudzkārt tiek atzinīgi aprakstītas vārda mākslas (τέχνη λόγων) jeb retorikas rokasgrāmatās.

Kā norāda amerikāņu zinātnieks Džordžs A. Kenedijs (George A. Kennedy): daiļruna kļūst par literāro žanru 5. gs. p. m. ē. otrajā pusē – laikā, kad Atēnās uzplaukst demokrātija. Jaunais sabiedrības organizācijas modelis prasīja aktīvu komunikāciju un tās prasmi: no pārliecinošas publiskās runas bija atkarīga katra aktīva pilsoņa eksistence sabiedriski politiskajā dzīvē. Līdzīgi kā mūsdienās, pieprasījums radīja piedāvājumu – iespēju šo mākslu apgūt. Sākotnēji ar retorikas mācīšanu nodarbojās sofisti (σοφιστής, burtiski ‘kādas jomas speciālists’, ‘meistars’, ‘gudrs vīrs’). Kā mācību līdzeklis tika izmantotas gan oratorrunas, gan arī jau pieminētās retorikas rokasgrāmatas. Līdz ar oratorrunu pierakstīšanu izveidojās un sāka attīstīties sengrieķu retoriskā proza.

Par izciliem klasiskā perioda oratoriem tika uzskatīti slaveni Atēnu valstsvīri un karavadoņi – Temistokls (Θεμιστοκλῆς), Perikls (Περικλῆς), Alkibiāds (Ἀλκιβιάδης ). Tomēr liecības par viņu oratorprasmi un runām saglabājušās vien laikabiedru un vēlāko laiku vēsturnieku darbos – nozīmīgākie avoti ir Tukidīda (Θουκυδίδης) “Peloponnēsas kara vēsture” (Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.), Hērodota “Vēsture” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) “Paralēlās dzīves” (Βίοι Παράλληλοι, ~ 2. gs. m. ē. sākums).

Klasiskā perioda retorisko prozu veido pierakstītās un līdz mūsdienām nonākušās oratoru runas. Nozīmīgākie paraugi pieder retorikas skolotājam Isokratam, runu sarakstītājam jeb logogrāfam (λογόγραφος) Līsijam, kā arī  Atēnu valstsvīram un oratoram Dēmostenam.

Isokrata oratorrunām raksturīgi komplicēti periodi (plaši salikti teikumi ar beigu daļā koncentrēti izteiktu galveno domu) un izteikts mākslinieciskums, kas dažkārt nomāc izteikmes skaidrību. Savukārt Līsija runas ir pierādījums tam, ka daiļruna var būt arī vienkārša, tuva sarunvalodai. Līsija oratorrunās vērojami salīdzinoši nedaudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu (tropu), teikumu struktūra variē atbilstoši runas satura nozīmīgumam. Dēmostena, izcilākā 4. gs. p. m. ē. Atēnu oratora, runās apvienots Isokrata augstais un Līsija vienkāršais jeb zemais valodas stils.

Isokrāta, Līsija un Dēmostena oratorrunas apliecina, ka dažādi izteiksmes veidi bija pazīstami jau 4. gs. p. m. ē. Centieni tos raksturot un definēt lika pamatus vēlākos gadsimtos labi zināmai retorikas teorijai par trīs valodas stiliem – nogludināto (γλαφυρά ἁρμονία, burtiski ‘gluds [izteiksmes] salāgojums’), vidējo (μέσος χαρακτὴρ, burtiski ‘vidējā [izteiksmes salāgojuma] forma’) un raupjo jeb askētisko (αὐστηρά ἁρμονία burtiski ‘raupjais [izteiksmes] salāgojums’). Romas impērijas laikā šo teoriju pilnveidoja un attīstīja gan grieķu, gan arī romiešu retorikas skolotāji, piemēram, Dionīsijas Halikarnāsietis (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς) traktātā “Par vārdu savienošanu” (Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων, 1. gs. p. m. ē.), Hermogens (Ἑρμογένης) darbā “Par izteiksmes veida paveidiem” (Περὶ ἰδεῶν λόγου, 2. gs.) un Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintiliānus) retorikas rokasgrāmatā “Oratora mācīšana” (De institutio oratoria, 1. gs.).

Ņemot vērā, ka no 4. gs. p. m. ē. beigām līdz 1. gs. sākumam nav saglabājusies neviena grieķu oratorruna, par hēllēnisma perioda retorisko prozu iespējams spriest tikai no laikabiedru atstātajām liecībām. Vērtīgi avoti ir grieķu vēsturnieka Polībija (Πολύβιος) “Vēsture” (Ἱστορίαι, 2. gs. p. m. ē.), Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) mitoloģiskā poēma “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. pirmā puse p. m. ē.) un 3. gs. grieķu retorikas teorētiķa un komentāru autora Menandra Rētora (Μένανδρος Ῥήτωρ) traktāti par retoriku.

Hellēnisma perioda oratorrunām raksturīgs tā dēvētais Āzijas stils (Ἀσιανὸς ζῆλος) jeb aziānisms, tādējādi norādot uz Mazāziju, no kuras 3. gs. p. m. ē. nāca šī oratorrunu valodas stila ieviesēji. Par aziānisma dibinātāju uzskata grieķu retorikas skolotāju un vēsturnieku Hegēsiju no Magnēsijas (Ἡγησίας ὁ Μάγνης). Aziānisma stilā sarakstītām oratorrunām raksturīgi gari, dažādiem izteiksmes līdzekļiem izrotāti periodi, vārdu spēles, īpašs ritms un atskaņas, frāzes un emocionalitāte.

1. gs. p. m. ē., tā dēvētās Otrās Sofistikas laikā, retoriskā proza piedzīvoja sava veida atdzimšanu – pieauga retorikas un oratormākslas nozīme labas izglītības kontekstā, radās vēlme atgriezties pie klasiskā perioda jeb iepriekš pieminēto Atikas oratoru valodas stila. Kā aziānisma antitēze retorikā aizsākās un uzplauka aticisma fenomens. Atgriešanās pie vienkāršāka, askētiskāka valodas stila retorikā nozīmēja, ka runātais un rakstītais vārds kļuva saprotams visā hellēņu pasaulē, tādējādi stiprinot grieķu kultūras saites Vidusjūras baseina zemēs un ārpus tām.

Pakāpeniski aticisms tomēr ieguva aziānisma iezīmes, tāpēc Romas impērijas laika sengrieķu retoriskās prozas (1. gs. p. m. ē.–4. gs.) valodā vērojams abu stilu sajaukums, piemēram, grieķu oratora, filozofa un vēsturnieka Diona Zeltamutes (Δίων Χρυσόστομος) “Oratorunās” (Λόγοι, 1. gs.) un grieķu retorikas skolotāja Livānija (Λιβάνιος) oratorrunās (no tām slavenākā – vaimanu runa par tempļu apgānīšanu “Par tempļiem”, Περὶ τῶν Ἱερῶν, 4. gs.). Līdzīgas iezīmes raksturīgas arī Bizantijas retoriskajai prozai.

Saskaņā ar Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) iedalījumu traktātā “Retorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) tradicionāli tika izšķirtas runas dēma priekšā (δημηγορικὸς, no sengrieķu lietvārda δῆμος ‘iedzīvotāji’, ‘dēms’) jeb padomu runas (λόγος jeb συμβουλευτικὸς λόγος), tiesu runas (δικανικὸς λόγος) un slavinājuma vai nopēluma jeb epideiktiskās (ἐπιδεικτικὸς λόγος) runas. Ikvienu sengrieķu oratorrunu raksturoja četras daļas: ievads (προοίμιον), stāstījums (διήγησις), pierādījumi (πίστεις; kas var būt ārēji, piemēram, no lieciniekiem, vai iekšēji, piemēram, faktos balstīti, argumenti) un nobeigums (ἐπίλογος).

Padomu runas parasti bija par kādu politisku lēmumu, kas jāpieņem nākotnē, piemēram, par to, vai jāizdod jaunu likumu, vai pieteikt karu. Tiesu runas centās argumentēt patiesību, kas attiecās uz pagātnes notikumiem, un parasti tās tika teiktas tiesā. Epideiktiskās runas primāri bija paredzētas izklaidei, tajās tika aplūkotas dažādas tēmas, piemēram, skaistums, cieņa vai vaina.

Hellēnisma periodā sastādītajā tā dēvētajā desmit Atikas oratoru kanonā minēti ievērojamākie 5.–4. gs. p. m. ē. Atēnu oratori, kuru vidū ir arī Isokrats, Līsijs un Dēmostens. Lielākā daļa klasiskā perioda oratorrunu ir zudušas. Līdz mūsdienām saglabājušās desmit ievērojamas Isokrata runas un 34 Līsija runas. Dēmostens vislabāk pazīstams ar četrām runām, kas vērstas pret Maķedonijas karali Filipu II (Φίλιππος Β΄ ὁ Μακεδών), kurš vēlējās pakļaut Atēnas. Līdz mūsdienām nonākušas 19 Dēmostena runas.

Romas impērijas laika grieķu retoriskā proza ievērojama aticisma stilā sarakstīto epideiktisko runu dēļ. Spilgts paraugs ir Diona Zeltamutes oratorrunas par godu Romas imperatoram Trajānam (Traianus). Pavisam saglabājušas 80 Diona oratorrunas.

Klasiskajā periodā dominēja padomu un tiesu runas. Līdz ar hellēnisma periodu, kas pielika punktu Atēnu demokrātijai, vērojams tiesu runu noriets. Padomu runas veids saglabāja daļu savas funkcionalitātes diplomātiskajās attiecībās, pieņemot militārus lēmumus, kā arī pārvaldot pakļautībā esošās teritorijas. Epideiktiskās runas kļuva par sava veida līdzekli, ar kura palīdzību demonstrēt apgūto oratormākslu. Tās tika teiktas reliģiskos svētkos, kā arī svinot militāras uzvaras.   

Vārda mākslas popularitāte būtiski ietekmēja visu sengrieķu literatūru, bet jo īpaši klasiskā perioda literatūras – drāmas, vēsturiskās un filozofiskās prozas – izteiksmes veidu.