Attīstība Par izciliem klasiskā perioda oratoriem tika uzskatīti slaveni Atēnu valstsvīri un karavadoņi – Temistokls (Θεμιστοκλῆς), Perikls (Περικλῆς), Alkibiāds (Ἀλκιβιάδης ). Tomēr liecības par viņu oratorprasmi un runām saglabājušās vien laikabiedru un vēlāko laiku vēsturnieku darbos – nozīmīgākie avoti ir Tukidīda (Θουκυδίδης) “Peloponnēsas kara vēsture” (Ἱστορίαι, 5. gs. beigas p. m. ē.), Hērodota “Vēsture” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.) un romiešu vēsturnieka Plūtarha (Πλούταρχος) “Paralēlās dzīves” (Βίοι Παράλληλοι, ~ 2. gs. m. ē. sākums).
Klasiskā perioda retorisko prozu veido pierakstītās un līdz mūsdienām nonākušās oratoru runas. Nozīmīgākie paraugi pieder retorikas skolotājam Isokratam, runu sarakstītājam jeb logogrāfam (λογόγραφος) Līsijam, kā arī Atēnu valstsvīram un oratoram Dēmostenam.
Isokrata oratorrunām raksturīgi komplicēti periodi (plaši salikti teikumi ar beigu daļā koncentrēti izteiktu galveno domu) un izteikts mākslinieciskums, kas dažkārt nomāc izteikmes skaidrību. Savukārt Līsija runas ir pierādījums tam, ka daiļruna var būt arī vienkārša, tuva sarunvalodai. Līsija oratorrunās vērojami salīdzinoši nedaudz mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu (tropu), teikumu struktūra variē atbilstoši runas satura nozīmīgumam. Dēmostena, izcilākā 4. gs. p. m. ē. Atēnu oratora, runās apvienots Isokrata augstais un Līsija vienkāršais jeb zemais valodas stils.
Isokrāta, Līsija un Dēmostena oratorrunas apliecina, ka dažādi izteiksmes veidi bija pazīstami jau 4. gs. p. m. ē. Centieni tos raksturot un definēt lika pamatus vēlākos gadsimtos labi zināmai retorikas teorijai par trīs valodas stiliem – nogludināto (γλαφυρά ἁρμονία, burtiski ‘gluds [izteiksmes] salāgojums’), vidējo (μέσος χαρακτὴρ, burtiski ‘vidējā [izteiksmes salāgojuma] forma’) un raupjo jeb askētisko (αὐστηρά ἁρμονία burtiski ‘raupjais [izteiksmes] salāgojums’). Romas impērijas laikā šo teoriju pilnveidoja un attīstīja gan grieķu, gan arī romiešu retorikas skolotāji, piemēram, Dionīsijas Halikarnāsietis (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς) traktātā “Par vārdu savienošanu” (Περὶ συνθέσεως ὀνομάτων, 1. gs. p. m. ē.), Hermogens (Ἑρμογένης) darbā “Par izteiksmes veida paveidiem” (Περὶ ἰδεῶν λόγου, 2. gs.) un Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintiliānus) retorikas rokasgrāmatā “Oratora mācīšana” (De institutio oratoria, 1. gs.).
Ņemot vērā, ka no 4. gs. p. m. ē. beigām līdz 1. gs. sākumam nav saglabājusies neviena grieķu oratorruna, par hēllēnisma perioda retorisko prozu iespējams spriest tikai no laikabiedru atstātajām liecībām. Vērtīgi avoti ir grieķu vēsturnieka Polībija (Πολύβιος) “Vēsture” (Ἱστορίαι, 2. gs. p. m. ē.), Rodas Apollonija (Ἀπολλώνιος Ῥόδιος) mitoloģiskā poēma “Argonautika” (Ἀργοναυτικά, 3. gs. pirmā puse p. m. ē.) un 3. gs. grieķu retorikas teorētiķa un komentāru autora Menandra Rētora (Μένανδρος Ῥήτωρ) traktāti par retoriku.
Hellēnisma perioda oratorrunām raksturīgs tā dēvētais Āzijas stils (Ἀσιανὸς ζῆλος) jeb aziānisms, tādējādi norādot uz Mazāziju, no kuras 3. gs. p. m. ē. nāca šī oratorrunu valodas stila ieviesēji. Par aziānisma dibinātāju uzskata grieķu retorikas skolotāju un vēsturnieku Hegēsiju no Magnēsijas (Ἡγησίας ὁ Μάγνης). Aziānisma stilā sarakstītām oratorrunām raksturīgi gari, dažādiem izteiksmes līdzekļiem izrotāti periodi, vārdu spēles, īpašs ritms un atskaņas, frāzes un emocionalitāte.
1. gs. p. m. ē., tā dēvētās Otrās Sofistikas laikā, retoriskā proza piedzīvoja sava veida atdzimšanu – pieauga retorikas un oratormākslas nozīme labas izglītības kontekstā, radās vēlme atgriezties pie klasiskā perioda jeb iepriekš pieminēto Atikas oratoru valodas stila. Kā aziānisma antitēze retorikā aizsākās un uzplauka aticisma fenomens. Atgriešanās pie vienkāršāka, askētiskāka valodas stila retorikā nozīmēja, ka runātais un rakstītais vārds kļuva saprotams visā hellēņu pasaulē, tādējādi stiprinot grieķu kultūras saites Vidusjūras baseina zemēs un ārpus tām.
Pakāpeniski aticisms tomēr ieguva aziānisma iezīmes, tāpēc Romas impērijas laika sengrieķu retoriskās prozas (1. gs. p. m. ē.–4. gs.) valodā vērojams abu stilu sajaukums, piemēram, grieķu oratora, filozofa un vēsturnieka Diona Zeltamutes (Δίων Χρυσόστομος) “Oratorunās” (Λόγοι, 1. gs.) un grieķu retorikas skolotāja Livānija (Λιβάνιος) oratorrunās (no tām slavenākā – vaimanu runa par tempļu apgānīšanu “Par tempļiem”, Περὶ τῶν Ἱερῶν, 4. gs.). Līdzīgas iezīmes raksturīgas arī Bizantijas retoriskajai prozai.