Doriskais dialekts līdzās atiskajam, joniešu un aioliešu dialektam ir viens no galvenajiem grieķu valodas paveidiem. Doriskā dialekta dažādajos variantos sarakstīta daļa līdz mūsdienām nonākušās sengrieķu koru lirikas, kā arī cita veida sengrieķu literatūra – dzeja un proza. Par prozas darbiem saglabājušās tikai liecības.

Doriešu dialekts pamatojas doriešu cilts dzīvajā jeb runātajā valodā. Dorieši 2. un 1. gadu tūkstotī p. m. ē. apdzīvoja plašas teritorijas Senajā Grieķijā un ārpus tās: Pindas kalnu pakāji Grieķijas ziemeļrietumos un mūsdienu Albānijas dienviddaļā, centrālās Grieķijas austrumdaļu, Peloponēsas pussalu, daļu Egejas jūras salu, kā arī doriešu koloniju dibinātās pilsētas Itālijā un Lībijā.

2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras doriešu dialektā runāja dorieši. Pēc doriešu migrācijas 2. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras beigās doriešu dialekts izplatījās centrālās Grieķijas austrumdaļā no Epiras apgabala līdz pat Delfiem, gandrīz visā Peloponēsas teritorijā, dienvidu Egejas jūras salās (Krētā, Tiras salā (mūsdienu Santorini), Rodā un Kosas salā).

Doriešu dialektā runāja arī doriešu koloniju dibinātajās pilsētās ārpus Senās Grieķijas teritorijas. Nozīmīgas doriešu koloniju pilsētas bija korintiešu dibinātā Sirakūzu pilsēta Sicīlijā (ap 734. gadu p. m. ē.), spartiešu dibinātā Tarenta Itālijas dienvidaustrumu daļā (ap 700. gadu p. m. ē.) un tiriešu dibinātā Kirēne mūsdienu Lībijas teritorijā (ap 630. gadu p. m. ē.).

Arhaiskajā un klasiskajā periodā pastāvēja daudzi reģionāli doriešu dialekta varianti. Izšķir, piemēram, lakoniešu dialektu, argolīdiešu dialektu un korintiešu dialektu, kā arī citus sīkākus variantus, kas tika lietoti noteiktos apgabalos vai pilsētās. Lakoniešu dialektā runāja Lakonijas apgabala iedzīvotāji Peloponēsas dienvidos, tajā sakņojas arī Tarentas pilsētas Itālijā lietotā doriešu dialekta variants. Argolīdiešu dialektā runāja Argas, Mikēnu, Epidauras u. c. ziemeļaustrumu Peloponēsas pilsētu, kā arī Aigīnas salas iedzīvotāji, savukārt korintiešu dialektā runāja senās Korintas un tās koloniju iedzīvotāji (piemēram, Kerkirā (mūsdienu Korfu) un Leukadas salā). Arī Sirakūzu pilsētā lietotais doriešu dialekts sakņojas korintiešu dialektā.

Hellēnisma periodā, doriešu dialektam attīstoties, kā arī saskaroties ar citiem grieķu dialektiem un kaimiņtautu valodām, izveidojās vairāki atsevišķiem plašākiem reģioniem raksturīgi doriešu dialekta varianti, piemēram, Peloponēsas doriešu koinē jeb kopīgā valoda, Ziemeļrietumu doriešu koinē, Sicīlijas doriešu koinē un Dienviditālijas doriešu koinē.

Doriešu dialektā sarakstīta liela daļa sengrieķu literatūras koru lirikas. Koru lirika sarakstīta arī aioliešu (Sapfo (Σαπφώ), Alkajs no Mitilēnes (Ἀλκαῖος ὁ Μυτιληναῖος) Lesbas salā) un joniešu dialektā (Anakreonts (Ἀνακρέων), Arhilohs (Ἀρχίλοχος) no Paras salas).

Par pirmo zināmo koru lirikas dzejnieku, kurš rakstīja doriešu dialektā, tiek uzskatīts Eumels no Korintas (Εὔμελος ὁ Κορίνθιος). No viņa darbiem (8. vai 7. gs. p. m. ē.) saglabājušies tikai maznozīmīgi fragmenti.

Doriešu dialektā rakstīja slaveni koru lirikas dzejnieki, piemēram, Alkmāns (Ἀλκμάν) no Spartas, Stēsihors (Στησίχορος) no Sicīlijas un Pindars (Πίνδαρος) no Tēbām. Viņu dzejā vērojami visai atšķirīgi doriešu dialekta varianti. Alkmāns rakstīja lakoniešu dialektā, savukārt Pindara dzejā daudzi doriskā dialekta elementi aizstāti ar joniešu dialekta augstajam stilam jeb Homēra (Ὅμηρος) valodai raksturīgajām iezīmēm.

Simonīda no Kejas salas (Σιμωνίδης ὁ Κεῖος) dzejā joniešu dialekts dominē tik ļoti, ka nav iespējams viennozīmīgi nošķirt, vai viņa dzeja sarakstīta doriešu vai joniešu dialektā.

Klasiskajā periodā un vēlāk šajā liriskajā, proti, ar joniešu dialektam raksturīgajām iezīmēm piesātinātajā doriešu dialekta formā tika sarakstītas tās sengrieķu traģēdiju daļas, kurās uzstājas koris, izpildot dziesmas.

Sirakūziešiem raksturīgajā doriešu dialektā rakstīja sengrieķu komēdiju autors Epiharms (Ἐπίχαρμος) no Megarām Sicīlijā un vairākus gadsimtus vēlāk arī slavenākais sengrieķu matemātiķis – izgudrotājs Arhimēds (Ἀρχιμήδης). No Epiharma sarakstītajām komēdijām (5. gs. p. m. ē) saglabājušies tikai fragmenti. Arhimēda sarakstītie darbi (3. gs. p. m. ē.) līdz mūsu dienām nav nonākuši, par tiem saglabājušās tikai liecības korespondences, komentāru un atsauču formā.

Tarentas pilsētas doriešu dialektā rakstīja pitagorieši Filoloajs (Φιλόλαος) un Arhits (Ἀρχύτας). Arī par viņu darbiem (5.–4. gs. p. m. ē.) saglabājušās tikai liecības vēlāko autoru darbos, piemēram, Euklida (Εὐκλείδης) no Aleksandrijas darbā “Elementi” (Στοιχεῖα, ap 300. gadu p. m. ē.), kas uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem darbiem matemātikas vēsturē.

Teokrīta (Θεόκριτος) no Sirakūzām bukolikās (bucolica, burtiski ‘ganu dziesmas’) vērojamā doriskā dialekta forma tiek uzskatīta vai nu par mākslīgi veidotu paveidu, kas apvieno dažādiem sengrieķu dzejā sastopamiem doriskā dialekta variantiem raksturīgās iezīmes, vai arī par doriešu dialekta variantu, kurā runāja Aleksandrijā un Ēģiptē 3. gs. p. m. ē. pirmajā pusē dzīvojošie Kirēnes izcelsmes grieķi.   

Katram doriešu dialekta variantam raksturīgas savas specifiskas iezīmes. Nereti tiek nošķirta doriešu dialekta literārā un sarunvalodas forma. Lielākā daļa īpatnību, kas atšķir vienu doriešu dialekta variantu no otra, attiecas uz fonētiku. Valodas skaņu pārmaiņas vai atšķirības ir arī galvenā iezīme, kas līdz mūsdienām nonākušajā sengrieķu literatūrā vērojamo doriešu dialektu (tā dēvēto literāro doriešu dialektu) atšķir no citiem literārās sengrieķu valodas paveidiem. Spilgtākās no tām:

1. pirmatnējais garais burts alfa – ᾱ (ā) saglabājies visos gadījumos, kamēr joniešu dialektā tas mainījās uz garo burtu ēta – η (ē), savukārt atiskajā dialektā tas saglabājies vien pēc patskaņiem ε, ι, ρ (e, i, r), piemēram, doriešu dialektā ἁ μάτηρ, hā mātēr – atiskajā un joniešu: ἡ μήτηρ, hē mētēr ‘māte’;
2. doriešu dialektā vērojami atšķirīgi īso patskaņu savilkšanās jeb kontrakcijas principi, salīdzinot ar atisko dialektu, piemēram, doriešu dialektā ὅρη, hórē, atiskajā – ὅρα, hóra ‘viņš/viņa/tas redz’ no ὅρα+ε, hóra+e;
3. dažos doriešu dialekta variantos patskanis ε (e) cita patskaņa priekšā top par ι (i), piemēram, doriešu dialekta lakoniešu variantā ἑπαινίω, epainíō, savukārt atiskajā dialektā – ἐπαινέω, epainéō ‘cildinu’, līdzīgi arī: σιός, siós lakoniešu – θεός, theós ‘dievs’ atiskajā;
4. doriešu dialektā labāk kā atiskajā dialektā saglabājusies skaņa v, kuru apzīmēja ar burtu F ϝ, kas tiek saukts par digammu, piemēram, Ϝίκατι, víkati –  εἴκοσι(ν), eíkosi(n) ‘divdesmit’;
5. doriešu dialektā dažādos gadījumos saglabājies pirmatnējais -τι (-ti), kas atiskajā dialektā kļuvis par -σι (-si), piemēram, doriešu φατί, fātí – atiskajā φησί(ν), fēsí(n) ‘viņš/viņa/tas saka’, līdzīgi arī doriešu τριακάτιοι, triākátioi atiskajā τριακόσιοι, triākósioi ‘trīssimt’;
6. doriešu dialektā patskaņa priekšā ir saglabājies dubulta s skaņa -σσ- (-ss-), kamēr atiskajā dialektā šādos gadījumos vērojams tikai viens burts -σ- (-s-), piemēram, doriešu μέσσος, méssos – atiskajā μέσος, mésos ‘vidus, vidū’.

Doriešu dialektā vērojami daudzi vārdi, kuru rakstība atšķiras no to rakstības atiskajā dialektā, tas pamatojas gan dažādās un daudzveidīgās skaņu pārmaiņās, gan arī atšķirīgu morfēmu lietojumā, piemēram, doriešu dialektā laika apstākļa vārdi beidzas ar -κα (-ka), savukārt atiskajā – ar -τε (-te), piemēram, doriešu – τόκα, tóka, savukārt atiskajā – τότε, tóte ‘tad, tajā laikā’.