Par dzejnieku, kura vārdā nosaukta rinda, nekas nav zināms, bet rinda izmantota jau sengrieķu arhaiskajā dzejā un ir pamatā aioliskās dzejas rindām. Glikoneja rindu jeb glikoneju var sadalīt četrās pēdās. Rindai ir logaēdiska struktūra – tā sastāv no dažāda veida pēdām.
Glikoneja rindas divas pirmās ancepszilbes sengrieķu dzejā sauc par aiolisko bāzi, jo tās ir raksturīgas aioliskajai dzejai. Tām seko horijamba kodols – trohaja un jamba savienojums. Pirmajā pēdā var būt trohajs, spondejs, jambs vai pirihijs. Antīkajā dzejā glikonejs visbiežāk sākas ar garu zilbi.
Glikoneja rindas metriskā shēma sengrieķu dzejā:
x x – U U – U x
(x ir ancepss, t. i., gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe).
Latīņu dzejā Glikoneja rindas kodolu veido daktils un tai izšķir trīs variācijas. To numerācija atklāj, kurā pēdā atrodas daktils: Glikoneja I rinda (– U U – U – U x), Glikoneja II rinda (– x – U U – U x), Glikoneja III rinda (– U – U – U U –).
Glikoneja II rinda atbilst sengrieķu dzejā lietotajai rindai. Šo variāciju pārņēma arī modernajās valodās un mūsdienās dēvē vienkārši par Glikoneja rindu.
Prosodijā Glikoneja rindu aplūko arī kā dzejas formu veidojošu elementu, piemēram, Asklepiāda strofas. Mazā Asklepiāda rinda ir glikonejs ar papildu horijambu, Lielā Asklepiāda rinda ir glikonejs ar diviem horijambiem.
Glikoneja versiju, kurā nav pirmās zilbes, sauc par Telesillas rindu. Vēl Glikoneja rindai līdzīgas ir Ferekrata rinda, Falekija rinda, Hiponakta rinda.
Glikoneja un Ferekrata rindu savienojums ar diairesi pa vidu veido Priāpa rindu (x x – U U – U – || x x – U U – –).