Ferekrata rindas rašanos saista ar sengrieķu dzejnieku un vecatiskās komēdijas autoru Ferekratu, kurš dzīvoja 5. gs. p. m .ē. Viņš šo pantmēru lietoja savās komēdijās, to plaši izmantoja arī citi sengrieķu dzejnieki, un rinda ir pamatā aioliskās dzejas rindām. Ferekrata rindai jeb ferekratejam ir logaēdiska struktūra – tas sastāv no dažādām pēdām. Rindu var sadalīt trijās pēdās, tāpēc to var dēvēt arī par tripodiju.
Ferekrata rinda ir ļoti līdzīga Glikoneja rindai. Abas rindas veido divas ancepszilbes jeb aioliskā bāze un tām sekojošs horijamba kodols – trohaja un jamba savienojums. Glikonejam pēc horijamba seko divas zilbes, kamēr ferekratejam tikai viena. Pirmajā pēdā var būt trohajs, spondejs, jambs vai pirihijs, bet Ferekrata rindā tas visbiežāk ir spondejs.
Ferekrata rindas metriskā shēma:
x x – U U – –
(x ir ancepss, t. i., gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe).
Latīņu dzejā Ferekrata rinda pārņemta no sengrieķu dzejas, bet rindas kodolu latīņu dzejā veido daktils, un tai izšķir divas variācijas. To numerācija atklāj, kurā pēdā atrodas daktils: Ferekrata I rinda (– U U – U – x) un Ferekrata II rinda (x x – U U – x).
Ferekrata II rinda atbilst sengrieķu dzejā lietotajai rindai. Šo variāciju pārņēma arī modernajās valodās un mūsdienās dēvē vienkārši par Ferekrata rindu.
Ferekrata rinda ir Priāpa rindas un Askelpiāda III strofas sastāvdaļa.