Adonija rindas jeb adonija rašanos saista ar himnām par mitoloģiskā varoņa Adonīda nāvi. Rinda sastāv no piecām zilbēm un to var sadalīt divās pēdās. Sengrieķu dzejā tās parasti ir daktils un spondejs, bet pēdējā pēda var būt arī trohajs. Daktila un trohaja savienojumu var dēvēt arī par katalētisku daktilu dimetru.
Adonija rindas metriskā shēma:
– U U – x
(x ir ancepss, t. i. gara vai īsa zilbe; – ir gara zilbe; U ir īsa zilbe)
Adonija rindu dzejā lietoja aioliskie dzejnieki Sapfo (Σαπφώ/Ψάπφω) un Alkajs (Ἀλκαῖος), tā izmantota arī antīkajā drāmā. Parasti Adonija rindu nelieto atsevišķi, bet kā refrēnu vai strofas sastāvdaļu, piemēram, ja daktilu heksametra rindā ir bukoliskā cezūra, tad tai seko adonijs. Adonija rinda ir arī Sapfo strofas sastāvdaļa. Zināmākais rindas lietojums sengrieķu dzejā ir Sapfo fragments: ὦ τὸν Ἄδωνιν – Ak, Adonīd.
Latīņu dzejā Adonija rinda pārņemta no sengrieķu dzejas līdz ar neotērisko dzejnieku interesi par sengrieķu lirikas pantmēriem, piemēram, Sapfo strofu. Atveidojot Sapfo strofu citās valodās, radušies arī Adonija rindas atveidojumi.
Latviešu dzejā, kur metriskos pantmērus atveido, garās zilbes aizstājot ar uzsvērtām un īsās ar neuzsvērtām, Adonija rindu atveido ar diviem daktiliem un trohaju.
“Klausi, dieve, mierini viņa sirdi,
Mājās ved šo ceļinieku, atļauj aizmirst
To, kas bijis reiz starp mums, un izdzēst
Atmiņas rūgtas.“
(Sapfo, atdzejojis Kārlis Straubergs)