Neotēriķi bija latīņu dzejnieki, kuri atteicās no tradicionālajām didaktiski patriotiskajām formām, radot jaunu subjektīva satura, īsas formas, stilistiski izstrādātu dzeju. To raksturo pārdomāta kompozīcija, bagātīgs stilistisko figūru un dažādu grieķu lirikas pantmēru lietojums. Kustība aizsākas 2. gs. p. m. ē. Itālijas ziemeļos.
Saistītie šķirkļi
Mākslinieka Frederika Leitona (Frederic Leighton) ilustrācija, kas tapusi 1868. gadā, iedvesmojoties no Katulla poēmā "Acme un Septimus" aprakstītās idilliskās mīlestības.
Satura rādītājs
Pārstāvji
Nozīmīgākie pārstāvji: Publijs Valerijs Katons (Publius Valerius Cato), Gajs Valerijs Katulls (Gaius Valerius Catullus), Gajs Helvijs Cinna (Gaius Helvius Cinna), Marks Fūrijs Bibakuls (Marcus Furius Bibaculus), Kvints Kornifiks (Quintus Cornificius).
Pārstāvētie žanri: lirika, epigramma, elēģija, epīlijs, epitalāmijs.
Daiļrade
Līdz mūsdienām neotēriķu daiļrade saglabājusies nelielos fragmentos, izņēmums ir Katulla dzeja. Ziņas par neotēriķiem rodamas pieminējumos un tiešās ietekmēs, kas atrodamas Vergilija (Publius Vergilius Maro) "Eklogās" (Eclogae, ~37. gads p. m. ē.) un "Georgikās" (Georgica, 29. gads p. m. ē.), Propercija (Sextus Propertius) un Tibulla (Albius Tibullus) elēģijās.
Multivide
Mākslinieka Frederika Leitona (Frederic Leighton) ilustrācija, kas tapusi 1868. gadā, iedvesmojoties no Katulla poēmā "Acme un Septimus" aprakstītās idilliskās mīlestības.