Radusies Senajā Grieķijā, epigramma sākotnēji bija īss uzraksts, kas iekalts akmens plāksnē. Uzrakstus, kurus iekala uz kapu plāksnēm sauca par epitāfijām, bet uz tempļu sienām, priekšmetiem vai statuju pamatnēm rakstītos – par epigrammām. Epigrammai raksturīgā īsā forma radusies no ierobežotā rakstu laukuma.

Atšķirībā no pārējās sengrieķu literatūras, kas izveidojusies no mutvārdu tradīcijas, epigramma ir pirmais literatūras žanrs, kas radies rakstītā formā. Lielākā daļa pirmo epigrammu rakstītas prozā. Dažkārt lietots pantmērs, visbiežāk elēģiskais distihs un daktilu heksametrs, retāk jambs vai trohajs. Kompozīcija nostiprinājusies jau 8. gs. p. m. ē. beigās, kad datētas pirmās dzejas formas epigrammas.

Galvenā epigrammas pazīme ir īsums un kodolīgums, bet tā kā žanram nav noteikta pantmēra, šī pazīme viennozīmīgi nenošķir epigrammu no citām īsajām dzejas formām, piemēram, satīras, elēģijas. Robeža starp elēģiju un epigrammu ir grūti nosakāma, jo mēdz būt garas epigrammas un īsas elēģijas. Arī antīkajā pasaulē daži teorētiķi uzskatīja, ka tā ir elēģiskā distiha forma, kas jāapskata kopā ar elēģiju, kamēr citi vispār atteicās to definēt. Galvenā atšķirība, jo īpaši žanra attīstības pirmsākumos, ir fakts, ka elēģija ir saistīta ar mūziku un paredzēta skandēšanai, kamēr epigramma ir lasāma.

Antīko epigrammu saturs ietver plašas variācijas par visdažādakājām tēmām, tāpēc arī vēstījums nevar būt žanra definīcijas pamatā.

No arhaiskā perioda saglabājušās epigrammas, kas piedēvētas Homēram (Ὅμηρος), Sapfo (Σαπφώ), Anakreontam (Ἀνακρέων), Platonam (Πλάτων) un citiem dzejniekiem, bet tikai dažas tiek uzskatītas par autentiskām. Noteikt, kuras epigrammas bijušas reāli uzraksti uz sienām, bet kuras sacerētas, imitējot agrīno epigrammu stilu, šodien ir praktiski neiespējami. Daļa akmenī iekalto epigrammu vēlāk tika pārrakstītas un iekļautas sengrieķu literatūrā. 

Klasiskajā laikmetā (5.–4. gs. p. m. ē.) epigramma nostiprinājās kā īsas formas dzejas žanrs ar dažādu saturu (vēstījums, mīlestības tematika, dabas apraksts, filozofiska sentence, izsmiekls), kam raksturīga rūpīgi izstrādāta forma.

Hellēnisma periodā (ap 3. gs. p. m. ē) aleksandriešu dzejā epigrammas bija ļoti populārs žanrs un elēģiskais distihs bija kļuvis par dominējošo panta formu. Bizantijas periodā attīstījās satīriskas un ekfrāzes epirgrammas, bieži ar didaktisku un reliģisku saturu.

Nozīmīgākais līdz mūsdienām saglabātais sengrieķu epigrammu krājums ir “Palatīna antoloģija” (Anthologia Palatina), kas atklāta 17. gs. sākumā un veidota no senākām antoloģijām, piemēram, zudušās 10. gs. sarakstītās Konstantīna Kefala (Κωνσταντῖνος Κεφαλᾶς) antoloģijas. Ievērojamākie sengrieķu epigrammisti ir Simonīds no Kejas (Σιμωνίδης ὁ Κεῖος), Arhilohs (Ἀρχίλοχος), Anakreonts (Ἀνακρέων), Kallimahs (Καλλίμαχος), Melegars no Gadaras (Μελέαγρος ὁ Γαδαρεύς) un citi.

Līdzīgi kā Senajā Grieķijā, arī Romā epigrammu pirmsākumi meklējami uzrakstos uz sienām un kapu plāksnēm. Ir saglabājušās epitāfijas Saturna pantmērā un dažādu periodu uzraksti uz sienām. Kā literārs žanrs, romiešu epigramma attīstījās līdz ar neotēriķu virzienu, atdarinot grieķu pantmērus, izteiksmi, saturu un motīvus. Neotēriķis Katulls (Catullus) aizsāka epigrammas žanru romiešu dzejā, bet Marciāls (Martialis) to pilnveidoja, nostiprinot izpratni par žanra uzdevumu un formu, kādu to pazīstam mūsdienās. Ir ziņas, ka epigrammas rakstījuši arī citi romiešu autori, piemēram, Lukāns (Marcus Annaeus Lucanus), tomēr pašas epigrammas nav saglabājušās. Līdz mūsu dienām nonākusi, piemēram, anonīma erotiska satura epigrammu kolekcija “Priāpa dziesmas” (Carmina Priapea), kas sarakstīta ap 1. gs., kā arī Vergilijam (Publius Vergilius Maro) piedēvētais “Vergilija pielikums” (Appnedix Vergiliana).

Arī romiešu epigrammai nav noteikta pantmēra, tomēr dominē elēģiskais distihs. Šis pantmērs ir ļoti pateicīgs epigrammas struktūrai, jo tajā ir kāpiens un kritiens, tēze un antitēze.

Epigramma bija pazīstama arī viduslaikos, bet pa īstam atdzima renesansē, tiecoties atdarināt antīkos paraugus, visvairāk Marciālu. Epigramma ieguva arvien satīriskāku nokrāsu, ar ironisku saturu vēršoties pret kādu sabiedrisku personu vai apkarojamu parādību. Pantmērs nav noteikts, bet visbiežāk epigrammas rakstītas ar atskaņām. Nelielais apjoms kļūst par pamatpazīmi, kuras dēļ epigramma ar laiku ieguva arvien koncentrētāku, aforistisku izteiksmi. Franču valodā nozīmīgs ir  Fransuā de Larošfuko (François de La Rochefoucauld) krājums “Maksimas” (Maximes) (1665), no kura atziņām iedvesmojies Voltērs (Voltaire) un arī angļu autori, piemēram, Džons Draidens (John Dryden), Aleksandrs Poups (Alexander Pope) un Džonatans Svifts (Jonathan Swift). Vācu literatūrā epigrammas sauc arī par Sinngedicht – ‘dzejoļiem ar nozīmi’. Ievērojamākie vācu epigrammu autori ir Martins Opics (Martin Opitz), Frīdrihs fon Lugau (Friedrich von Logau), Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing), Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Goethe), Fridrihs Šillers (Friedrich Schiller).

Vēlās renesanses autoru darbos epigramma pārkāpusi žanra robežas, no īsas dzejas formas kļūstot par mākslinieciskās izteiksmes līdzekli – nozīmīgu teikumu, atziņu, kas kopsavelk un pasvītro kādu domu literārā darbā. Atziņa var būt satīriska, pardoksāla, humorīga vai gudra, bet tai viennozīmīgi jābūt atmiņā paliekošai. Savos darbos šo mākslinieciskās izteiksmes līdzekli bagātīgi lieto Oskars Vailds (Oscar Wilde) un Džordžs Bernards Šovs (George Bernard Shaw).

Latviešu kultūrā epigrammas, pirmkārt, tiek saistītas ar satīru. Tādējādi var teikt, ka epigrammas iezīmes sastopamas jau dainās, īpaši apdziedāšanās dziesmās.

Epigramma kā literārs žanrs latviešu literatūrā ienāk līdz ar jaunlatviešiem, tās rakstīja Juris Alunāns un Auseklis. Pirmais publicētais epigrammu krājums ir Kārļa Dzelzkalna “Epigramas” (1901), tam seko Eduarda Treimaņa-Zvārguļa “Epigramas” (1906) un atkal K. Dzelzkalna “Plāksteri” (1917). Epigrammas rakstīja arī Aspazija, Rainis, Vilis Plūdonis u. c. Tika tulkotas grieķu, romiešu un citās valodās sarakstītās epigrammas.

Padomju okupācijas gados epigramma uzplauka izteikti satīriskā virzienā, jo režīma cenzūras apstākļos žanrs deva iespēju caur humoru izteikties par dzīves negācijām. Liela nozīme epigrammu popularitātei bija humora un satīras žurnālam “Dadzis” (1957–1995; 2005–2008). Spilgtākie epigrammisti bija Jāzeps Osmanis, Valdis Artavs, Arnolds Auziņš, Ziedonis Purvs, Valdis Rūja u. c. Pirmais mēģinājums veidot epigrammu izlasi bija Alberta Ločmeļa sastādītais krājums “Kamenes” (1987). Vēlāk sastādītājs izlasi pilnveidoja, sakārtojot latviešu valodā sarakstīto un atdzejoto epigrammu izlasi “Zobgaļu uzraksti” (2000).