Sākotnēji šis pantmērs nebija saistīts ar konkrētu saturu, tāpēc elēģiskajā distihā radās gan sēru dziesmas un epitāfijas, gan viegla satura epigrammas. Elēģijas žanra attīstības gaitā nostiprinājās sēru un mīlestības pārdzīvojumu tematika. Atteikšanās no elēģiskā distiha pantmēra un skumju noskaņas izvirzīšanās par žanra galveno pazīmi ļāva elēģijai pārkāpt dzejas robežas. Mūsdienās apzīmējums "elēģija" attiecināms ne vien uz skumjas noskaņas literāru darbu, bet arī skaņdarbu un tēlotājas mākslas darbu.