Epitāfijas cēlušās Senajā Grieķijā – sākotnēji tā bija publiska, cildinoša runa virs kaujā krituša karavīra kapa. Svinīga runa bija sengrieķu apbedīšanas rituāla daļa, īpaši attīstīta Atēnu pilsētvalstī, kur tā bija noteikta ar likumu. Runai, ko parasti teica kāds ievērojams polisas pilsonis, bija noteikta struktūra. To veidoja atmiņas par kritušā pilsoņa audzināšanu un dzīvi, slavinājums viņa veikumam, vienlaikus daudzinot Atēnas un to pilsonisko iekārtu. Runu noslēdzot, orators vērsās pie dzīvajiem ar aicinājumu sekot nelaiķa dzīves piemēram, kā arī pauda mierinājuma vārdus tuviniekiem. No antīkās pasaules oratoriskā cildinājuma epitāfijas attīstījušās rakstveida formā – īsās piemiņas inskripcijās, ko iekala uz stēlu, sarkofāgu un citām memoriālās arhitektūras un tēlniecības formu virsmām. Epitāfijas rodamas ne tikai kapsētās, nekropolēs, bet arī sakrālās arhitektūras celtnēs (viduslaiku kriptās, renesanses un baroka kapenēs).
Sengrieķu un latīņu epitāfijas iedibināja žanra tradīcijas Eiropā (taču apbedījumu teksti sastopami jau Senajā Ēģiptē). Epitāfiju pamata funkcija ir mirušā piemiņas veidošana tā atdusas vietā ar rakstītiem valodas līdzekļiem. Līdzās individuālajām epitāfijām pastāv ģimeņu, dzimtu un kolektīvās epitāfijas. Memoriālie teksti rotā arī kenotafus jeb “tukšos kapus” – svešumā mirušajiem, kritušajiem vai bez vēsts pazudušajiem laikabiedriem. Epitāfijas marķē konkrēto kapavietu un kalpo arī kā koncentrēts biogrāfiskās informācijas izklāsts, aizgājušā vai viņa ģimenes, dzimtas, kopienas pasaules uzskata un vērtību atspoguļojums, sociālā statusa liecība. Mirušo piemiņas uzrakstu turpmāku attīstību lielā mērā noteica kultūras, reliģiskais, politiskais un lingvistiskais konteksts, kā arī laikmeta gaume – estētiskie standarti attiecībā uz kapu kultūru.
Epitāfiju teksti piemiņas zīmē var būt lasāmi un interpretējami kopā ar sava laika vizuālajiem simboliem. Piemēram, pirmkristiešu epitāfijās Mazāzijā, Grieķijā un Romas katakombās tekstu papildina kristīgās ticības emblēmas: krusts, zivs – Kristus simbols, enkurs – cerība, palmas zars – uzvara. Daļēji konvencionāla – taču arī individuāla – ir attēlu semiotika mūsdienu Latvijas kapsētās. Metaforiskā vai metonīmiskā pārnesumā tiek lietotas vizuālās zīmes: profesiju zīmotnes (grāmata – skolotājs, enkurs – jūrnieks, ap kausu apvijusies čūska – mediķis), aizlauzts zieds, vārpa – tuvinieka, dzīvesbiedra zaudējums utt.
Epitāfija ir arī dzejas žanrs – parasti neliels veltījuma dzejolis mirušajam. Literāro epitāfiju sākotne Eiropā rodama antīkajā kultūrā, tās uzplauka viduslaikos, bija populāras klasicismā, bieži sastopamas arī romantisma literatūrā. Dzejas epitāfijas atspoguļo sava laika literārās tendences, tekstos konstatējamas klasicisma, sentimentālisma, romantisma, sociālistiskā reālisma un citu poētisko tipu iezīmes. Literāro epitāfiju adresāts var būt tēlaini vispārināts, abstrakts, humoristiskās epitāfijas, kas līdzinās satīriskajām epigrammām, mēdz būt veltītas kādai norisei, objektam, retāk dzīviem laikabiedriem. Dažkārt cilvēki epitāfijas sev sacerējuši vai izvēlējušies paši; autoepitāfiju autori ir, piemēram, Viljams Šekspīrs (William Shakespeare), Džons Kītss (John Keats), Viljams Batlers Jeitss (William Butler Yeats). Starp daiļdarbiem un reālajām epitāfijām pastāv migrācijas sakars. Dzejnieki kapu uzrakstu motīvus izmantojuši epitāfijās, elēģijās un citos dzejas žanros, kā arī iekļāvuši pieminējumos prozā (Rūdolfa Blaumaņa “Jocīgi kapu uzraksti”, 1907). Tomēr biežāk sastopama literāro epitāfiju – un citu lirikas paveidu – ietveršana kapsētu epitāfiju tekstos. Dzejas pārvēršana klišejiskās kapsētu epitāfijās ir populāra 19. un 20. gs. parādība.
Viljama Šekspīra epitāfija viņa kapavietā Sv. Trīsvienības baznīcā Stretfordā pie Eivonas. Anglija, 2010. gads.