Epitāfijas cēlušās Senajā Grieķijā – sākotnēji tā bija publiska, cildinoša runa virs kaujā krituša karavīra kapa. Svinīga runa bija sengrieķu apbedīšanas rituāla daļa, īpaši attīstīta Atēnu pilsētvalstī, kur tā bija noteikta ar likumu. Runai, ko parasti teica kāds ievērojams polisas pilsonis, bija noteikta struktūra. To veidoja atmiņas par kritušā pilsoņa audzināšanu un dzīvi, slavinājums viņa veikumam, vienlaikus daudzinot Atēnas un to pilsonisko iekārtu. Runu noslēdzot, orators vērsās pie dzīvajiem ar aicinājumu sekot nelaiķa dzīves piemēram, kā arī pauda mierinājuma vārdus tuviniekiem. No antīkās pasaules oratoriskā cildinājuma epitāfijas attīstījušās rakstveida formā – īsās piemiņas inskripcijās, ko iekala uz stēlu, sarkofāgu un citām memoriālās arhitektūras un tēlniecības formu virsmām. Epitāfijas rodamas ne tikai kapsētās, nekropolēs, bet arī sakrālās arhitektūras celtnēs (viduslaiku kriptās, renesanses un baroka kapenēs). 

Sengrieķu un latīņu epitāfijas iedibināja žanra tradīcijas Eiropā (taču apbedījumu teksti sastopami jau Senajā Ēģiptē). Epitāfiju pamata funkcija ir mirušā piemiņas veidošana tā atdusas vietā ar rakstītiem valodas līdzekļiem. Līdzās individuālajām epitāfijām pastāv ģimeņu, dzimtu un kolektīvās epitāfijas. Memoriālie teksti rotā arī kenotafus jeb “tukšos kapus” – svešumā mirušajiem, kritušajiem vai bez vēsts pazudušajiem laikabiedriem. Epitāfijas marķē konkrēto kapavietu un kalpo arī kā koncentrēts biogrāfiskās informācijas izklāsts, aizgājušā vai viņa ģimenes, dzimtas, kopienas pasaules uzskata un vērtību atspoguļojums, sociālā statusa liecība. Mirušo piemiņas uzrakstu turpmāku attīstību lielā mērā noteica kultūras, reliģiskais, politiskais un lingvistiskais konteksts, kā arī laikmeta gaume – estētiskie standarti attiecībā uz kapu kultūru.

Epitāfiju teksti piemiņas zīmē var būt lasāmi un interpretējami kopā ar sava laika vizuālajiem simboliem. Piemēram, pirmkristiešu epitāfijās Mazāzijā, Grieķijā un Romas katakombās tekstu papildina kristīgās ticības emblēmas: krusts, zivs – Kristus simbols, enkurs – cerība, palmas zars – uzvara. Daļēji konvencionāla – taču arī individuāla – ir attēlu semiotika mūsdienu Latvijas kapsētās. Metaforiskā vai metonīmiskā pārnesumā tiek lietotas vizuālās zīmes: profesiju zīmotnes (grāmata – skolotājs, enkurs – jūrnieks, ap kausu apvijusies čūska – mediķis), aizlauzts zieds, vārpa – tuvinieka, dzīvesbiedra zaudējums utt.

Epitāfija ir arī dzejas žanrs – parasti neliels veltījuma dzejolis mirušajam. Literāro epitāfiju sākotne Eiropā rodama antīkajā kultūrā, tās uzplauka viduslaikos, bija populāras klasicismā, bieži sastopamas arī romantisma literatūrā. Dzejas epitāfijas atspoguļo sava laika literārās tendences, tekstos konstatējamas klasicisma, sentimentālisma, romantisma, sociālistiskā reālisma un citu poētisko tipu iezīmes. Literāro epitāfiju adresāts var būt tēlaini vispārināts, abstrakts, humoristiskās epitāfijas, kas līdzinās satīriskajām epigrammām, mēdz būt veltītas kādai norisei, objektam, retāk dzīviem laikabiedriem. Dažkārt cilvēki epitāfijas sev sacerējuši vai izvēlējušies paši; autoepitāfiju autori ir, piemēram, Viljams Šekspīrs (William Shakespeare), Džons Kītss (John Keats), Viljams Batlers Jeitss (William Butler Yeats). Starp daiļdarbiem un reālajām epitāfijām pastāv migrācijas sakars. Dzejnieki kapu uzrakstu motīvus izmantojuši epitāfijās, elēģijās un citos dzejas žanros, kā arī iekļāvuši pieminējumos prozā (Rūdolfa Blaumaņa “Jocīgi kapu uzraksti”, 1907). Tomēr biežāk sastopama literāro epitāfiju – un citu lirikas paveidu – ietveršana kapsētu epitāfiju tekstos. Dzejas pārvēršana klišejiskās kapsētu epitāfijās ir populāra 19. un 20. gs. parādība. 

Kapsētu epitāfijām tuva teksta struktūra un saturs ir sēru sludinājumos un līdzjūtībās (presē un internetā), nekrologos, arī uzrakstos uz bēru vainagu lentēm, piemiņas plāksnēs (pie ēkām).

Epitāfijas apzina un dokumentē atmiņas institūcijas, pētnieciskie centri un citi. Epitāfiju apkopojumi un tekstu izlases (noteikta reģiona, valodas, tematikas u. tml.) piedzīvo publicējumus grāmatās un internetā. Top arī akadēmiski kritiski izdevumi. Piemēram, sengrieķu un latīņu epitāfiju noraksti iekļauti vērienīgajos 19. gs. aizsāktajos antīkās epigrāfikas tekstu korpusos “Grieķu uzraksti” (Inscriptiones Graecae) un “Latīņu uzrakstu korpuss” (Corpus Inscriptionum Latinarum); šajās kolekcijās arī agrīno kristiešu epitāfijas.

Latvijā plašākais kapu uzrakstu vākums ir Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) Latviešu folkloras krātuves kolekcija (LFK [2101]). To veido vairāk nekā 20 000 epitāfiju. Apzinātas 225 Latvijas kapsētas, reģistrētie piemiņas uzraksti aptver laiku no 19. gs. līdz 21. gs. sākumam.

Epitāfijas ir starptautiska tradicionālās kultūras izpausme, taču atšķirīgā valodas vide, citātu avoti un citi faktori tām piešķir lokālu izteiksmību. Starptautiskie epitāfiju tekstu motīvi cirkulē tulkojumos un dažkārt lokalizējumos. Tā, piemēram, dialogs ar garāmgājēju, viņu sveicinot, aizkavējot, bieži iekalts sengrieķu un romiešu epitāfijās (latīņu Sta viator! ‘Apstājies, ceļiniek!’). Šis uzrunas motīvs vēlāk rodams daudzās citās valodās, arī latviešu: Ej, ceļiniek, apstājies / Un lasi: kāds esi tu, / Tāds biju es, / Kāds esmu es, tāds būsi tu (Liepājas Centrālie kapi). Tāpat tulkotas un plaši izplatītas ir klasiskās epitāfiju ievada un vēlējuma formulas (latīņu Hic jacet ‘Še dus’; Sit tibi terra levis ‘Vieglas smiltis!’).

Latvisko epitāfiju sākotnējie paraugi bija Baltijas vācu kapu kultūrā. Savas rakstu valodas attīstība (17. gs.) bija priekšnoteikums, lai rastos epitāfijas latviešu valodā. Senākās koka kapu zīmes nav saglabājušās, vēstures avotos fiksētie piemiņas uzraksti latviešu valodā ir no 18. gs., kad kapus brāļu draudžu iespaidā sāka rūpīgāk kopt, rotāt ar ziediem, virs kapa uzstādīja krustu ar vārdiem no Bībeles.

Epitāfiju teksti sastāv no lietišķās faktoloģiskās daļas un no poētiskās daļas. Lietišķā informācija, ko sniedza epitāfiju teksti, ir apbedītā vārds, uzvārds, dzimšanas un nāves gads, datums. Nereti tekstu ievada frāze “Še dus”; “Še atdusas Dieva mierā”; “Še dus mūžīgā mierā” u. tml. Biogrāfiskajās ziņās mēdz ietvert norādes par mirušā ģimenes saitēm ar pieminekļa izveidotājiem vai līdzās apbedītajiem (māte, mīļotais vīrs), izglītību (RPI students; Prof. Dr. philos.), profesiju (norāda amatu ar augstu sociālo prestižu, – skolotājs, kordiriģents, ārsts, Liepnas pareizticīgo draudzes mācītājs), militāro dienestu, politisko un reliģisko pārliecību, goda apbalvojumiem (Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris), nāves apstākļiem (izceļ varoņnāvi vai traģisku nāvi).

Poētiskā daļa savukārt tēlaini cildina mirušo, pauž skumjas, zaudējuma sāpes, iezīmē pēcnāves perspektīvu, apcer nāvi, likteni, nemirstību utt. Tā var būt izteikta dzejas panta, aforistiskas sentences vai vēlējuma formā. Šo daļu parasti veido “svešs” teksts jeb interteksts, kura izcelsmi (autoru) norāda ļoti reti. Anonīmie citējumi migrē no kapa uz kapu, veidojot daudzveidīgus teksta variantus. Galvenās citātu avotu grupas ir Bībeles, tautasdziesmu un dzejas citējumi.

Vecās un Jaunās Derības teksti daļā epitāfiju citēti visai precīzi. Visbiežāk sastopamais Bībeles teksts ir: “Mīlestība nekad nebeidzas” (Pāvila 1. vēstule korintiešiem 13:8). Bībeles tēli un motīvi sastopami arī epitāfiju dzejā un vēlējuma formulās. Tāpat kapu uzrakstos plaši izmantotas frāzes no liturģiskajām lūgšanām – kā no parastās luterāņu vai katoļu dievkalpojuma kārtības, tā no īpašiem bēru un mirušo piemiņas dievkalpojumiem: “Tavs prāts lai notiek” (Priediena kapi Durbē). Kapu uzrakstos iekļautas arī liturģiskās svētības formulas – “Miers ar jums!” (Melnsila kapi) – un baznīcas dziesmu rindas.

Tautasdziesmu citējumos konstatējama samērā stingra folkloras tekstu metrikas ievērošana (četrpēdu trohajs un četrpēdu daktils). Epitāfijām izraudzītās tautasdziesmas ir dziesmas par nāvi, mirušā izvadīšanu, bāreņu, sērdieņu cikla dziesmas, kā arī dziesmas par vecāku un bērnu attiecībām.

Visvairāk kapsētu epitāfijās 20. gs. integrēta latviešu autoru dzeja. Piemiņas uzrakstu veidošanai nereti izmantotas sava laika sēru lirikas izlases, taču bijuši daži īpaši iecienīti autori kā Fricis Bārda un Ārija Elksne. Ļoti bieži citētas rindas no Viļa Plūdoņa dzejojuma “Rekviēms” (1899): “Dzīvs arvien tu trauci, steidzi, / Steigdams dzīves gaitas beidzi” (Ķekavas kapi), “Kapā rimst cīniņi grūti, / Smaidi un vaidi tur dus” (Baložu kapi Jelgavā). Daudzkārt citēto autoru vidū ir Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Rainis, Augusts Saulietis, Austra Skujiņa, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Jānis Ziemeļnieks un citi. Līdzās dzejai citēti arī populāru vai personiski iemīļotu dziesmu teksti, galvenokārt ziņģes. Piemēram: “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” (F. Bārdas teksts ), “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme” (Tirzmaliete).

Epitāfijas ir visai konservatīvs žanrs, un mūsdienās aizvien tiek veidoti piemiņas uzraksti, kuru pamatā ir līdzšinējie tekstu veidošanas modeļi un poētika. Tradīciju sekmē akmens apstrādes nozares pārstāvji – akmeņkaļi, gravētāji –, kuri klientiem piedāvā ierastus epitāfiju un vizuālo risinājumu paraugus.

Taču 21. gs. visā pasaulē un arī Latvijā mainās apbedīšanas tradīcijas. Aizvien lielāku popularitāti gūst kremācija. To izvēlas gan ekonomisku un ekoloģisku apsvērumu dēļ, gan kapavietu trūkuma un tuvinieku dzīvesveida dinamikas dēļ. Lakoniskas epitāfijas rotā arī kolumbārija nišu noslēdzējplāksnes. Tomēr bieži kremētajam nav konkrētas atdusas vietas un publiskas piemiņas zīmes – pelnus izkaisa vai kapsulu ar mirušā pelniem glabā viņa ģimene.

Memoriālā kultūra strauji attīstās interneta vidē, īpaši sociālajos tīklos. Tās izpausmēs rodama radnieciska līdzība ar reālajām epitāfijām: informēšana par tuvinieka nāves faktu, digitāli radīti piemiņas teksti, līdzjūtības, t. sk. komentāru, tvītu formā. Nāves pieminējumos globāli populārs tēmturis ir abreviatūra #RIP (angļu Rest in Peace, no latīņu Requiescat in pace ‘Lai dus mierā!’), kuras sākotne ir Romas katoļu lūgšanā par mirušajiem un kapu epitāfijās. Virtuālās kapsētas veido gan interneta vidē sakārtoti reālo kapsētu uzraksti, attēli un citi dati, gan digitāli radītu piemiņas tekstu korpusi (arī mājdzīvniekiem).