Antīkajā pasaulē termins netika lietots, to literatūrkritikā ieviesa tikai 19. gs. Epīlijs radies ap 3. gs. p. m. ē. aleksandriešu dzejā kā laikmetīgs turpinājums klasiskajam eposa žanram. Aleksandriešu veiktās eposa žanra transformācijas aprakstījis dzejnieks un Aleksandrijas bibliotekārs Kallimahs (Καλλίμαχος), norādot, ka darbam jābūt īsam un sižetam – oriģinālam, tajā nedrīkst izmantot daudzkārt pārstāstītus mītus vai vēsturiskus sižetus.

Modernajā literatūrzinātnē nav vienprātības par žanra robežām, tomēr pētnieki norāda, ka pazīmes, kas nošķir epīliju no eposa, ir 100–1500 rindu apjoms un sižets, kuru veido viena pabeigta epizode. Šāda definīcija ļauj epīlija žanrā iekļaut arī homēriskās himnas un darbus, kas sarakstīti elēģiskajā distihā.

Epīlijam, kas radies Aleksandrijā, piemīt aleksandriešu dzejai raksturīgās iezīmes: nepazīstami mītu sižeti, atsvešināts vērojums, smalki, detalizēti vietu un priekšmetu apraksti – ekfrāzes, virtuoza mākslinieciskā izteiksme, literāras atsauces, saprotamas izglītotam lasītājam. Lielākā daļa pētnieku norāda, ka sengrieķu literatūrā epīlija žanram pieder: Filēta no Kosas (Φιλίτας ὁ Κῷος) “Hermejs” (Ἑρμῆς), Aleksandra Aitolieša (Ἀλέξανδρος ὁ Αἰτωλός) “Zvejnieks” (Ἁλιεὺς) un “Kirke” (Κίρκα), Kallimaha “Hekale” (Ἑκάλη), Teokrita (Θεόκριτος) idilles (13., 18., 22., 24., 25.), Mosha (Μόσχος) “Eiropa” (Εὐρώπη). Šie darbi saglabājušies fragmentos vai citu autoru pieminējumos.

Līdz ar aleksandriešu dzejas popularitāti Romas neotērisko dzejnieku vidū epīlija žanrs ienāca romiešu literatūrā. Par epīlijiem latīņu valodā uzskata: Gaja Helvija Cinnas (Gaius Helvius Cinna) darbu “Smirna” (Zmyrna), Gaja Licīnija Kalva (Gaius Licinius Calvus) “Io”, Katulla (Gaius Valerius Catullus) 64 dzejoļi.

Atsevišķi teorētiķi norāda uz epīlija žanra iezīmēm darbos, kas sarakstīti pirms aleksandriešu perioda, piemēram, Hēsioda (Ἡσίοδος) “Hērakla vairogā” (Ἀσπὶς Ἡρακλέους). Līdzības atrodamas arī romiešu literatūrā pēc neotēriešu uzplaukuma. Piemēram, Ovidija (Publius Ovidius Naso) “Pārvērtības” (Metamorphoses) var aplūkot kā vairāku mazu epīliju apkopojumu.

Epīlija atdzimšana saistīta ar interesi par antīko literatūru. Atdarinot aleksandriešu dzejnieku darbus, 6. gs. sākumā tapis Kolūta (Κόλουθος) “Helenas nolaupīšana” (Ἁρπαγὴ Ἑλένης) un Mūsaja Gramatiķa (Μουσαῖος), “Hēro un Leanders” (Τὰ καθ̓’ Ἡρὼ καὶ Λέανδρον). Epīlija atdzimšanu pētnieki saskata arī viduslaiku trubadūru dzejā un grieķu kleftiskajās dziesmās (κλέφτικα τραγούδια, kleftika tragoidia). Angļu literatūrā terminu attiecina uz mitoloģiska sižeta darbiem, kas atdarina antīkos paraugus, bieži tiem raksturīga izteikti erotiska noskaņa. Nozīmīgākie angļu epīliji ir Viljama Šekspīra (William Shakespeare) “Lukrēcijas nolaupīšana” (The Rape of Lucrece, 1594), “Venera un Adonīds” (Venus and Adonis, 1593), Kristofera Mārlova (Christopher Marlowe) “Hēro un Leanders” (Hero and Leander, 1593), Tomasa Lodža (Thomas Lodge) “Skillas pārvērtības” (Scillaes Metamorphosis, 1589), Frānsisa Boumonta (Francis Beaumont) “Salmakīda un Hermafrodīts” (Salmacis and Hermaphroditus, 1602), Metjū Arnolda (Matthew Arnold) “Suhrabs un Rustums” (Sohrab and Rustum, 1853).