Par Mesalas loku dēvē aristokrātam, karavadonim, oratoram, valstvīram un literātu patronam Markam Valērijam Mesalam Korvīnam (Marcus Valerius Messalla Corvinus) pietuvinātu dzejnieku grupu.

Mesala cēlies no senas aristokrātu dzimtas, iemiesoja republikāniskas vērtības un dzīves stilu. Pilsoņu karā atbalstījis Oktaviānu Augustu (Octavius Augustus), viņš bija labās attiecībās ar valdnieku un ieņēma valsts amatus impērijas pārvaldē. Kā literatūras patrons Mesala bija “otrais pēc Mecenāta”. Viņa lokam piederēja Romas spilgtākie elēģiju autori: Tibulls (Albius Tibullus), Sulpicija, (Sulpicia I), Ligdama (Lygdamus) un Ovidijs (Publius Ovidius Naso).

Mesalas loka daiļradi reprezentē tekstu kolekcija, kas pazīstama ar nosaukumu “Tibulliskā dzeja” (Corpus Tibullianum). Dažādi tekstu izdevēji to sakārtojuši trīs vai četrās grāmatās, tāpēc kolekcija pazīstama arī ar citiem nosaukumiem. Tiek uzskatīts, ka pirmās divas grāmatas sarakstījis Tibulls, bet pārējo dzejoļu autorība un sarakstīšanas laiks ir neskaidri, tāpēc šo kolekcijas daļu dēvē arī par “Tibulla pielikumu” (Appendix Tibulliana). Ņemot vērā paralēlos dalījumus trīs un četrās grāmatās, pielikuma saturu veido:

III 1.–6. Ligdama dzeja;

III 7. / IV 1. Panegiriks Mesalam (Panegyricus Messallae) – autors nezināms;

III 8.–12. / IV 2.–6. “Sulpicijas cikls”, zināms arī kā “Dzejoļi par Sulpiciju” – autorība neskaidra;

III 13.–18. / IV 7.–12.  Sulpicijas dzeja;

III 19. / IV 13. Pseido Tibulla dzejolis;

III 20. / IV 14. krājuma nobeiguma epigramma – autors nezināms.

Dažos manuskriptos kolekcijas beigām pievienota Domicija Marsa (Domitius Marsus) epigramma – veltījums Tibulla nāvei.

Skaidrības par to, no kādiem avotiem un kad tekstu kolekcija sakārtota, nav. Krājums nenoliedzami ir unikāls Romas literārās dzīves atspoguļojums. Dzejas stilistika un tematika būtiski atšķiras no laika biedru – Mecenāta loka autoru – daiļrades. Mesalam veltītie dzejoļi tapuši impērijas periodā, taču slavina Mesalu republikas dzejai raksturīgā stilā – kā individualitāti un personību, nevis daļu impērijas varenības. Dzejas tematiku, kurā dominē subjektīvi indivīda pārdzīvojumi un vērojumi, ietekmēja Mesalas aristokrātiskā izcelsme un ar to saistītās tradīcijas, piemēram, kolekcijā ir vairāki dzimšanas dienām veltīti dzejoļi (genethliacon). Sulpicijas teksti ir vienīgie sievietes sacerētie darbi, kas saglabājušies no antīkās romiešu literatūras.

Arī pats Mesala nodarbojās ar literatūru. Zināms, ka viņš rakstījis bukolikas, mīlas elēģijas un tulkojis daiļrunu no grieķu valodas, diemžēl saglabājušies tikai niecīgi fragmenti no viņa darbiem par pilsoņu kariem un latīņu gramatiku.

Mesalas loka darbība literatūras vēsturē tradicionāli tiek vērtēta salīdzinājumā ar Mecenāta loku, tomēr mūsdienu pētījumi tiecas akcentēt Mesalas lokam piederīgo dzejnieku unikalitāti. Šīs dzejnieku kopas pārstāvji pilnveidoja romiešu elēģijas žanru līdz tā attīstības virsotnei.