Monumentālās tēlniecības attīstība Latvijā ir cieši saistīta ar kultūras un mākslas attīstību dažādos Latvijas vēstures periodos, kā arī katram laikmetam piemītošo nepieciešamību pēc iemūžināšanas un dekorēšanas. Tās uzplaukums bija 20. gs. līdz ar Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu un latviešu profesionālās tēlniecības skolas izveidošanu.

Senākajos periodos liela izmēra monumentālā tēlniecība Latvijā nepastāvēja. Viduslaikos, līdz ar akmens un ķieģeļu celtniecības ieviešanos, darināja dekoratīvo būvplastiku, tās nebija daudz. Ir saglabājušies arī daži tā laika ciļņi. No manierisma laika saglabājies nedaudz ornamentālās tēlniecības ēku fasādēs, koka tēli altāru retablos, akmens kapa plāksnes, daži figurāli laicīgi reljefi. Baroka laikmetā uzplauka koktēlniecība baznīcu interjeros. Meistari nelielā daudzumā darināja dekoratīvo akmenstēlniecību ēku fasādēs. Klasicisma laikā sāka darināt figurālus kapa pieminekļus. Tēlniecība publiskajā telpā sāka parādīties 19. gs. otrajā pusē, galvenokārt ārzemju tēlnieku izpildījumā. Dekoratīvās tēlniecības un būvplastikas jomā 19. un 20. gs. mijā nozīmīga bija Augusta Folca (August Volz ) darbnīca.

20. gs. sākumā Rīgā novietoja dažus historisma tradīcijai atbilstošus ārzemju tēlnieku darinātus vēsturisku personu pieminekļus.

Modernisma ietekmēts monumentālisms sākās Petrogradā (mūsdienās Sanktpēterburga) 1918. gadā tā dēvētās monumentālās propagandas darbos. 20. gs. pirmajā pusē monumentālā tēlniecība Latvijā strauji attīstījās, iemūžinot Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara piemiņu. Pieminekļus novietoja daudzviet Latvijā: Rīgā, Rūjienā, Džūkstē, Dobelē un citur. Nozīmīga bija Latvijas Mākslas akadēmijas nodibināšana (1919), izveidojās profesionāli pamati Latvijas tēlniecībai kopumā. Vairums starpkaru laika tēlnieku darināja kapa pieminekļus.

Padomju okupācijas laikā monumentālās tēlniecības darbu skaits salīdzinoši bija ļoti liels. Okupācijas sākumā komunistiskā vara likvidēja dažus pirmskara laika Neatkarības karam veltītos monumentus (Dobelē, Rēzeknē, Jelgavā un citur). Šajā laikā darināja Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) un Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Сталин) pieminekļus (varēja būt tiražētas citu padomju tēlnieku kompozīcijas, mūsdienās likvidētas), pieminekļus Sarkanās armijas uzvarai Otrajā pasaules karā (mūsdienās likvidēti), Sarkanās armijas kareivju brāļu kapu pieminekļus, 1905. gada revolūcijai veltītus pieminekļus, revolucionāru, padomju varas darbinieku un atsevišķu Sarkanās armijas karavīru portretpieminekļus (mūsdienās likvidēti), nacistiskā terora upuru pieminekļus, kultūras un mākslas darbinieku pieminekļus. Saglabāts (pārdēvējot par veltījumu visiem latviešu strēlniekiem) latviešu sarkanajiem strēlniekiem veltītais piemineklis Rīgā (1971, granīts, tēlnieks Valdis Albergs).

Padomju režīma attīstības gaitā pieminekļu stilistika mainījās – detalizētu sociālistisko reālismu nomainīja modernisma ietekmēta formveide, lielākas iespējas māksliniekiem paust individuālo stilu. Pieminekļu izvietošanā tēlnieki sadarbojās ar arhitektiem, veidojot vienotu ansambli. 20. gs. 50. gados populāra bija dekoratīvā tēlniecība, piemēram, žanriskas kompozīcijas – pionieri, sportisti, tautumeitas, dzīvnieki –, kas tika galvenokārt tiražētas, vēlāk mākslinieki darināja stilistiski dažādas kompozīcijas konkrētai vietai. Savdabīgi ekspresīvs ir piemineklis “Strēlnieks” (1981, kapara kalums, tēlnieks Jānis Karlovs, Aconē). Attīstījās skulptūru parki, zināmākais no tiem – Dainu kalns Turaidā. Padomju okupācijas perioda sākumā izmantoja galvenokārt betonu, vēlāk akmeni (granītu) un bronzu. Kopš 1972. gada notika tēlniecības kvadriennāles, kam bija sava nozīme arī monumentālajā jomā. Tēlnieki organizēja lokālus simpozijus Rīgā (1985, 1986), Valmierā (1984, 1985, 1986, 1987) un citur.

Padomju periodā daudz darināja kapa pieminekļus pēc privātpasūtījuma.

Pēc neatkarības atgūšanas, 20. gs. 90. gados, ekonomiskās krīzes dēļ Latvijā apstākļi monumentālās tēlniecības darbu veidošanai kļuva izteikti nelabvēlīgi. Ar Sorosa Mūsdienu mākslas centra “Rīga” atbalstu 1995. gadā notika vērienīga izstāde “Piemineklis” Rīgā. 20. gs. 90. gados atjaunoja padomju periodā iznīcinātos pieminekļus, piemēram, Kārļa Zemdegas veidoto Dobeles atbrīvošanas pieminekli (1940, atjaunots 1996), Leona Tomašicka un Kārļa Jansona radīto Latgales atbrīvošanas pieminekli “Vienoti Latvijai” jeb Latgales Māru (1939, atjaunots 1992, tēlnieki L. Tomašickis, K. Jansons, Rēzekne).

Monumentālā tēlniecība attīstās tematiskas, stilistiskas un materiālu izmantojuma daudzveidības virzienā.

Ir izveidots padomju varas represētajiem iedzīvotājiem veltīts memoriāls Rīgā, Torņkalnā (2001, granīts, tēlnieks Pauls Jaunzems), Lestenes brāļu kapu memoriāls (2000, granīts, tēlniece Arta Dumpe), piemineklis Oskaram Kalpakam (2006, granīts, tērauds, tēlnieks Gļebs Panteļejevs, Rīgā), piemineklis Zigfrīdam Meierovicam (2018, granīts, tērauds, tēlnieki Zane un Matīss Kalniņi, Tukumā), piemiņas zīme komunistiskā terora upuriem “Melnais slieksnis” (2003, dzelzs, Stabu ielā, tēlnieks G. Panteļejevs Rīgā), piemineklis Gunāram Astram (2022, metāls, tēlnieks G. Panteļejevs, Rīgā.

Ir veidoti pieminekļi kultūras darbiniekiem bronzā: Kārlim Padegam (1998), Voldemāram Irbem (1999), Rīgā, abu tēlnieks Andris Vārpa, Ēvaldam Valteram (2016, tēlnieks Oskars Mikāns, Kuldīgā), Aspazijai (2020, tēlniece Olga Šilova, Jūrmalā).

Savdabīgs piemineklis gleznotājam Janim Rozentālam ir septiņu figūru kompozīcija, kas atveido tēlus no gleznas “Pēc dievkalpojuma” (2021, bronza, tēlnieks Sandis Aispurs, Saldū), kā arī Rainim – “Divi Raiņi” (2018, bronza, tēlnieks Aigars Bikše, pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas, LNB, Rīgā) un “Raiņa priedes”  (2014, tērauds, tēlnieks Kristaps Gulbis, Jūrmalā).

Tēlnieki darbos izmanto keramiku (“Lielā Vāze” I., II, 2014, 2016, tēlnieks Ojārs Pētersons, Rīgā, pie LNB), dzelzs metinājumu (“Lielais Jānis”, 2022, tēlnieks Ivars Drulle, Dūrmuižā, Saldus novadā), poliuretānu (“Mediķi pasaulei”, 2020, tēlnieks A. Bikše, sākotnēji atradās Rīgā, tagad Darmalā, Indijā).

Daudzveidīgas aktivitātes, arī starptautiski simpoziji, notiek Pedvāles kompleksā (kopš 1994. gada tēlnieka Ojāra Feldberga vadībā). Tēlnieki pievēršas lielizmēra instalācijām, darina kinētiskus objektus, īslaicīgi pastāvošus darbus no smiltīm un ledus, organizē privātus plenērus un simpozijus. Notiek aktīva starptautiska sadarbība dažādos simpozijos Vācijā, Japānā, Beļģijā, Filipīnās, Spānijā un citur.

Rīgas Doma baznīcas kapiteļu un konsoļu dekoratīvā tēlniecība (13. gs. cilnis); “Madonna ar bērnu” un “Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs” (Wolter von Plettenberg, 1515, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs); bīskapa Andžeja Nidecka (Andrzej Patrycy Nidecki, Andreas Patricius Nidecius) kapa plāksne (1588, svētā Jāņa baznīcā Cēsīs); Nikolausa fon Ekes (Nicolaus von Ecke) epitāfija (1618, Skārņu ielā 22, Rīga); Šarlotes Margaretas fon Līvenas (Charlotte Margarete von Lieven) kapa piemineklis (pēc 1828, Rundāles pils muzejs, tēlnieks Paolo Triskorni, Paolo Triscorni); Pētera I piemineklis (1910, atradās Rīgā, tēlnieks Gustavs Šmits-Kasels, Gustav Schmidt-Kassel, mūsdienās privātīpašumā Jūrmalā); Rīgas Brāļu kapi (1924–1936, tēlnieks Kārlis Zāle, Rīgā) un Brīvības piemineklis (1930–1935, tēlnieks K. Zāle, Rīgā); piemineklis Rūdolfam Blaumanim (1929, tēlnieks Teodors Zaļkalns, Rīgā); kapa piemineklis Jānim Porukam (1930, tēlnieks T. Zaļkalns, Meža kapos, Rīgā); kapa piemineklis Jānim Čakstem (1935, tēlnieks K. Jansons, Meža kapos, Rīgā); kapa piemineklis Augustam Deglavam (1928, tēlnieks K. Jansons Meža kapos, Rīgā); kapa piemineklis Z. Meierovicam (1929, tēlnieks Žanis Smiltnieks Meža kapos, Rīgā); kapa piemineklis Rainim (1932–1934, tēlnieks K. Zemdega, Raiņa kapos, Rīgā); Latgales atbrīvošanas piemineklis “Vienoti Latvijai“; 1905. gada piemineklis (1960, tēlnieks Alberts Terpilovskis, Rīgā); Raiņa piemineklis (1965, tēlnieki K. Zemdega, Aivars Gulbis, Rīgā), memoriālais ansamblis Salaspils koncentrācijas nometnes vietā (1967, tēlnieki Oļegs Skarainis, Jānis Zariņš, Ļevs Bukovskis, Salaspilī); piemineklis padomju karagūstekņiem (1968, tēlnieks Juris Mauriņš, Salaspilī) – abu memoriālu arhitektūru projektēja arhitekti Gunārs Asaris, Ivars Strautmanis, Oļģerts Ostenbergs, Oļegs Zakamennijs; Dainu kalna ansamblis Turaidā (no 1985, tēlnieks Indulis Ranka, Turaida).

Senākajos periodos pēc dažādu reliģisku un laicīgu organizāciju pasūtījuma tēlniecības darbus radīja tēlnieku darbnīcas vai atsevišķi meistari, kuri strādāja sava laika stilistikā.

20. gs. pirmajā pusē nozīmīgu monumentu celšanai nodibināja speciālas sabiedriskas komitejas, kas organizēja projektu konkursus, vāca līdzekļus un vadīja pieminekļu izgatavošanu. Padomju okupācijas periodā ar pieminekļu celtniecību nodarbojās valsts un sabiedriskās organizācijas, nozīmīgākajos gadījumos tas notika Komunistiskās partijas struktūru uzraudzībā; liela nozīme pieminekļu vērtēšanā bija konkursu komisijām un mākslas padomēm, kuras veidoja LPSR Kultūras ministrija no LPSR Mākslinieku savienības un LPSR Mākslas akadēmijas pārstāvjiem.

Pēc neatkarības atgūšanās Latvijā svarīga ir tēlnieku iniciatīva, sadarbība ar vietējām pašvaldībām, sabiedriskām organizācijām, dažādu, arī starptautisku, fondu, piemēram, Borisa un Ināras Teterevu fonda, un privātpersonu atbalsts.

Nozīmīgākie monumentālas tēlniecības pārstāvji Latvijā: K. Zāle, K. Zemdega T. Zaļkalns K. Jansons, A. Dumpe, V. Albergs, J. Mauriņš, J. Karlovs, I. Ranka, A. Gulbis, G. Panteļejevs, O. Šilova, A. Vārpa, O. Feldbergs un citi.