Komunistiskā terora (izsūtīšanu) upuru piemiņas ansamblis, kas tapis divās kārtās un sastāv no piemiņas akmens ar uzrakstu “1941”, piemiņas stēlas, dzelzceļa vagona, līdzīga tam, kādā izveda cilvēkus, un piecu figūru skulpturālas grupas “Putenī”.

Piemineklis atrodas Vilkaines ielā 1 pie Torņkalna dzelzceļa stacijas, Rīgā.

Tēlnieki Ojārs Feldbergs un Pauls Jaunzems, arhitekts Juris Poga.

Padomju okupācijas režīma represiju upuru piemiņas iemūžināšana toreizējās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorijā sākās pēc 1989. gada janvārī publicētā Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās komitejas (CK) lēmuma “Par papildpasākumiem, kas veicami, lai atjaunotu taisnīgumu attiecībā pret trīsdesmito, četrdesmito un piecdesmito gadu sākuma represiju upuriem” un ar to saistītiem rīkojumiem republiku Komunistiskās Partijas CK un komunistiem, kuri strādāja Tautas deputātu padomēs.

1989. gada gaitā notika iedzīvotāju viedokļu apkopošana, ko veica Latvijas Padomju Sociālistiskā Republikas (LPSR) Ministru padomes Lietu pārvaldes struktūrvienība, Mākslinieku savienība (pārstāvis O. Feldbergs), Politiski represēto klubs (priekšsēdētājs Igors Noskovs). Kā iespējamās pieminekļa novietnes tika izvērtēta Zaķusala, Komunāru bulvāris (Esplanāde), Torņakalna stacija; Politiski represēto klubs vēlējās pieminekli novietot Lielajos kapos.

14.06.1989. Torņakalna stacijā notika izvešanas gadadienai veltīts piemiņas brīdis, jo no tās daudzi cilvēki tika ievietoti vagonos un izvesti no Latvijas. 14.06.1990. turpat ar Latvijas Tautas frontes organizētu svinīgu pasākumu tika atklāta piemiņas zīme – dabisks laukakmens ar it kā smaga un brutāla rīka spontāni tapušām līnijām iekaltu ciparu “1941” (tēlnieks O. Feldbergs, 1,2 m augsts). 1996. gadā Latvijas Okupācijas muzeja fonds sadarbībā ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš” aiz akmens novietoja tajā laikā lietotu divasu dzelzceļa kravas vagonu (latviešu literatūrā par deportācijām saukts “lopu vāģis”, atjaunots pēc paraugiem un fotogrāfijām). 2009. gadā pēc Kurzemes rajona Politiski represēto kluba iniciatīvas blakus vagonam tika novietota stēla ar uzrakstu “No Latvijas uz Sibīriju izveda 1941. gada 14 jūnijā 15 424,  1949. gada 25. martā 42 125 iedzīvotājus”. Stēlas iegādei savā testamentā līdzekļus bija novēlējusi 1949. gadā izsūtītā Anna Vaivade. 

20. gs. 90. gados notika vairāki dažādu gan valsts, gan sabiedrisko organizāciju rīkoti konkursi represēto pieminekļa projektam, pēdējā – 1998. gadā – piedalījās 70 autori ar 90 projektiem. Pieminekli nolēma darināt pēc P. Jaunzema ieceres, kas ieguva otro novērtējumu. Kompozīciju “Putenī”, kas sastāv no pieciem plastiskiem tēliem, atklāja 2001. gadā. 

Memoriāls tika pabeigts 2012. gadā, tad kompozīciju papildināja ar desmit akmens blokiem, kuros iekalti izsūtījuma vietu nosaukumi, stikla paneļiem ar informāciju par represijām un no koka dzelzceļa gulšņiem darinātiem soliņiem.

Skulptūrām un piemiņas akmenim ir izmantots granīts, kā memoriāls objekts – vilciena vagons.

Vilciena vagona izmantošana notikuma iemūžināšanā atbilst 20. gs. otrās puses memoriālās mākslas praksei radīt ticamības un īstuma iespaidu ar dokumentālu lietu un priekšmetu palīdzību. Ieskatīties vagona iekštelpā nav iespējams, kaut arī tā durvīm ir pievienotas kāpnes.

P. Jaunzema kompozīcija “Putenī” risināta faktiski abstraktās, stilistiski ekspresīvās plastiskās formās. Bluķu kopapjomi un silueti skatītājam ļauj iztēloties stindzinošā sniega masā ieputinātus cilvēku stāvus. To raupjā faktūra un ieurbumi, kas saglabāti pēc bluķu skaldīšanas, pēc autora ieceres simbolizē brutālo spēku, kas pēkšņi un negaidīti pārtrauca cilvēku mierīgo dzīves plūdumu, sagrāva un izpostīja viņu likteņus. Tēli ir samērīgi un pārdomāti izkārtoti laukumā stacijas fasādes priekšā. Kompozīciju sadala un sasīcina neatbilstoši mazie bluķi ar uzrakstiem, informācija par izsūtījumu vietu ģeogrāfiju nav pārdomāta un uzskatāma. Paradoksālā kārtā stacijas ēkas brutālā nolaistība (2022. gada apsekojums; pastāv viedoklis, ka ēkas fasāde ir tāda, kā 20. gs. 40. gados) daudz skaidrāk un uzskatāmāk kā nosacītā tēlniecības valoda raksturo okupācijas komunistiskā režīma antihumāno raksturu. Rail Baltica projekta īstenošanās gaitā iespējama stacijas ēkas un memoriāla pārvietošana.

Piemiņas vieta saglabājusies savā sākotnējā izskatā; pagaidām nav restaurēta.

Memoriāla projektēšana un diskusijas par novietni bija viens no apstākļiem, kas informēja plašu sabiedrību par komunistiskā režīma varas veiktajām deportācijām un to upuru likteņiem. Pie memoriāla notiek Kurzemes rajona Politiski represēto kluba organizēti piemiņas pasākumi.