Vilciena vagona izmantošana notikuma iemūžināšanā atbilst 20. gs. otrās puses memoriālās mākslas praksei radīt ticamības un īstuma iespaidu ar dokumentālu lietu un priekšmetu palīdzību. Ieskatīties vagona iekštelpā nav iespējams, kaut arī tā durvīm ir pievienotas kāpnes.
P. Jaunzema kompozīcija “Putenī” risināta faktiski abstraktās, stilistiski ekspresīvās plastiskās formās. Bluķu kopapjomi un silueti skatītājam ļauj iztēloties stindzinošā sniega masā ieputinātus cilvēku stāvus. To raupjā faktūra un ieurbumi, kas saglabāti pēc bluķu skaldīšanas, pēc autora ieceres simbolizē brutālo spēku, kas pēkšņi un negaidīti pārtrauca cilvēku mierīgo dzīves plūdumu, sagrāva un izpostīja viņu likteņus. Tēli ir samērīgi un pārdomāti izkārtoti laukumā stacijas fasādes priekšā. Kompozīciju sadala un sasīcina neatbilstoši mazie bluķi ar uzrakstiem, informācija par izsūtījumu vietu ģeogrāfiju nav pārdomāta un uzskatāma. Paradoksālā kārtā stacijas ēkas brutālā nolaistība (2022. gada apsekojums; pastāv viedoklis, ka ēkas fasāde ir tāda, kā 20. gs. 40. gados) daudz skaidrāk un uzskatāmāk kā nosacītā tēlniecības valoda raksturo okupācijas komunistiskā režīma antihumāno raksturu. Rail Baltica projekta īstenošanās gaitā iespējama stacijas ēkas un memoriāla pārvietošana.