1939.–1940. gadā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) anektēja Besarābiju, Ziemeļbukovīnu, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju, Baltijas valstis. No 12.1939. līdz 06.1941. notika četras deportācijas operācijas no šīm teritorijām. Ceturtā deportācijas operācija notika 05. un 06.1941., un tās sastāvdaļa bija akcija Igaunijā, Latvijā un Lietuvā 14.06.

Akcijas mērķis bija salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai. To centās panākt, nevis vēršoties pret konkrētiem padomju okupācijas režīma pretiniekiem, bet pēc formāliem kritērijiem (sociālā piederība, agrākā politiskā un profesionālā darbība u. c.) neitralizējot veselas sociālās grupas, kas tika uzskatītas par potenciāli naidīgām un nevēlamām padomju okupācijas varai.

Pētniekiem nav pieejams Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas (VK(b)P CK) un PSRS Tautas Komisāru padomes (TKP) lēmums par deportācijām no Baltijas republikām. Nereti autori atsaucas uz 1941. gada 14. maija lēmumu “Par sociāli svešo elementu izsūtīšanu no Baltijas republikām, Rietumukrainas, Rietumbaltkrievijas un Moldāvijas”, norādot arī lēmuma numuru – 1299-526ps (ps – pilnīgi slepeni). Lēmums 14.05. ar šādu numuru tika pieņemts par deportāciju no Rietumukrainas, taču šī deportācija būtiski atšķīrās no akcijas Baltijā.

Vienīgais dokuments, kas ir vēsturnieku rīcībā, ir iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas (Лаврeнтий Павлович Бeрия) un valsts drošības tautas komisāra Vjačeslava Merkulova (Всеволод Николаевич Меркулов) Josifam Staļinam (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) 16.05. iesniegtais lēmuma projekts “Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem”. Projektu sākumā izstrādāja Lietuvai, bet pēdējā brīdī tajā iekļāva arī Latviju un Igauniju. Nav zināms, vai J. Staļins projektu patiešām apstiprināja, bet dokumenti liecina, ka akcija tika īstenota atbilstoši lēmuma projektā izvirzītajiem noteikumiem.

Deportējamie tika sadalīti trīs lielās grupās pēc politiskās bīstamības kritērijiem. Pirmā un vislielākā grupa bija “pretpadomju elementi” (“kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākā valsts varas aparāta augstākie ierēdņi, pārstāvji, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki u. c. pret padomju okupācijas varu naidīgi noskaņotas personas). Šajā grupā ietilpstošos ģimenes apgādniekus, bet faktiski arī pārējos pilngadīgos vīriešus bija paredzēts arestēt, ievietot nometnēs, ar PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta (IeTK) Sevišķās apspriedes lēmumu piespriest ieslodzījumu nometnē no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Viņu ģimenes locekļus (sievietes, bērnus un pusaudžus līdz 16 gadu vecumam, seniorus virs 70 gadu vecuma) gaidīja nometinājums uz 20 gadiem. Šīm ģimenēm tika piemērota mantas konfiskācija. Ģimenes, kuras bija repatriējušās no Vācijas, vai arī tās, kuras bija pieteikušās repatriācijai, bet pēc tam pārdomājušas, nebija paredzēts izšķirt, bet gan nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem.

Otrā un trešā grupa bija mazskaitlīgākas – kriminālelementi (recidīvisti) un “antisociālie elementi” – prostitūtas. Kriminālnoziedzniekus bija paredzēts deportēt bez ģimenēm, ar mantas konfiskāciju un ievietot nometnēs uz 5–8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt uz 20 gadiem nometinājumā. Prostitūtas bija paredzēts izsūtīt nometinājumā uz Kazahstānu uz pieciem gadiem. Kriminālnoziedznieku un prostitūtu iekļaušana deportējamo sarakstos atbilda noziedzības un deviantās uzvedības politizācijas praksei, kas pastāvēja PSRS kopš 1933. gada, kad J. Staļins cīņu ar noziedzniekiem un margināliem elementiem pasludināja par šķiru cīņas formu.

Lēmums formāli uzlika atbildību par paredzēto pasākumu izpildi Baltijas republiku Kompartiju Centrālajām Komitejām (CK) un republiku valsts drošības tautas komisariātiem (VDTK), IeTK, bet PSRS VDTK un IeTK uzdeva “palīdzēt” republikām.

Sīkāk akcijas sagatavošanu un realizāciju vajadzēja izskaidrot speciālās VDTK un IeTK instrukcijās, kas pētniekiem nav pieejamas, izņemot ar 14.06. datēto IeTK plānu deportējamo no Baltijas un Moldāvijas etapēšanai, nometināšanai un iekārtošanai darbā. Bieži tiek apgalvots, ka deportāciju īstenoja atbilstoši VDTK vietnieka Ivana Serova (Ивaн Алексaндрович Серoв) instrukcijai, taču tā skaidroja tikai daļu no operācijas – deportējamo ģimeņu arestu procedūru, operatīvo grupu sastāvu u. tml.

Operācija tika sagatavota samērā īsā laikā – no aprīļa līdz jūnijam. Lietuvā gatavošanās sākās visātrāk – aprīļa beigās, Latvijā un Igaunijā – maija vidū. Jau 26.05. Latvijā bija uzskaitīti 15 000 “pretpadomju un sociāli svešo elementu”. Deportējamo apzināšana notika milzīgā steigā, tādēļ daudzos gadījumos aresta vai izsūtījuma pamatojums bija formulēts ļoti pavirši, izvēlētie cilvēki neatbilda pat direktīvajos dokumentos izvirzītajiem kritērijiem, daudzos gadījumos vispār nebija norādīts pamats iekļaušanai sarakstos.

Sarakstu sastādīšanā izmantoja visdažādākos avotus – arhīvu dokumentus (tajā laikā arhīvi bija IeTK pārziņā) – Latvijas Republikas (LR) valsts iestāžu, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju arhīvus. Izmantoja dokumentus par nacionalizāciju un citus avotus, kā arī VDTK un IeTK kartotēkas, slepeno aģentu ziņojumus un denunciācijas. No okupācijas sākuma ekspluatatoru un sociāli bīstamo elementu sarakstus regulāri gatavoja arī apriņķu un pilsētu partijas komitejas un izpildkomitejas, bet nav zināms, cik lielā mērā tos izmantoja deportācijas sagatavošanā. Ar sarakstu sagatavošanu nodarbojās LPSR VDTK, kā arī arhīvu darbinieki. VDTK vadība – tautas komisārs Semjons Šustins (Семён Матвеевич Шустин), viņa vietnieki Jānis Cinis un Aleksandrs Brezgins, kā arī 1. specdaļas priekšnieks Zinovijs Krivickis (Зиновий Израилевич Кривицкий) parakstīja materiālus (uzskaites lietas) par deportāciju. Par 24. teritoriālā korpusa virsniekiem aresta lietas gatavoja Baltijas Sevišķā kara apgabala 3. (sevišķās) daļas darbinieki.

Deportācijas vadība Baltijā bija uzdota V. Merkulovam, I. Serovam un PSRS IeTK vietniekam Viktoram Abakumovam (Виктор Семёнович Абакумов). I. Serovs un V. Abakumovs to vadīja no Rīgas, bet V. Merkulovs acīmredzot no Maskavas.

Deportācijas operācijas sagatavošana un īstenošana tika uzdota republiku VDTK un IeTK, piesaistot Baltijā izvietotās IeTK Iekšējā karaspēka vienības. Katrā republikā izveidoja operatīvo štābu, kuru vadīja valsts drošības tautas komisārs. Nav skaidrības par to, vai operatīvā štāba sastāvā bija iekļauti Latvijas Komunistiskās partijas CK un TKP pārstāvji.

Apriņķos un lielākajās pilsētās operācijas vadībai izveidoja “troikas”, kuras vadīja VDTK apriņķa vai pilsētas nodaļas priekšnieks, bet locekļi bija IeTK apriņķa/pilsētas nodaļas priekšnieks un VDTK nodaļas priekšnieka vietnieks vai vecākais operatīvais aģents. Iespējams, ka vismaz dažos apriņķos “troika” bija paplašināta līdz “piecniekam” – tajā bija iekļauts arī partijas apriņķa komitejas pirmais sekretārs un CK pilnvarotais.

Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem tika izveidotas operatīvās grupas 4–5 cilvēku sastāvā, kuras vadīja VDTK, IeTK operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Ārkārtas gadījumos grupu vadību uzticēja pieredzējušiem partijas darbiniekiem. Operatīvo grupu sastāvā ietilpa iekšlietu vai robežapsardzes karaspēka jaunākie komandieri un kareivji. Katrai grupai tika piekomandēti 2–4 vietējie aktīvisti kā ceļa rādītāji, mantas aprakstītāji utt. Deportācijas īstenošanai bija nepieciešams liels skaits transporta līdzekļu, tādēļ uz operācijas laiku tika rekvizētas dažādu iestāžu smagās automašīnas. Laukos mobilizēja zirgu transportu.

Ziņas par LK(b)P institūciju un valdības iesaisti deportācijā Latvijā ir visai fragmentāras. Nav atrasts atbilstošs CK biroja un TKP lēmums, lai gan dokumenti liecina, ka Baltijas republiku kompartiju CK biroji, kā minimums, apstiprināja operatīvos štābus. Kopumā partijas institūcijām bija jāpilda divi uzdevumi: jānodrošina partijas aktīva, kā arī strādnieku gvardes iesaiste deportācijas sagatavošanā un norisē pēc drošības orgānu pieprasījuma, un jāveic konfiscētās mantas aprakstīšana un realizācija.

Deportācijas operācija sākās naktī no 13. uz 14.06., uzreiz pēc pusnakts. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nemaz nedeva laiku mantu savākšanai vai arī to nācās izdarīt ļoti īsā laikā. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos. Pēc deportējamo ievietošanas vagonos operācijas īstenošanu pārņēma IeTK. Iekšējais karaspēks konvojēja ešelonus uz nometnēm un specnometinājuma vietām, kas atradās IeTK Gulaga pārziņā.

Īpašā veidā notika Sarkanās armijas aktīvajā dienestā esošo virsnieku arests. Aptuveni 430 virsniekus atbruņoja un apcietināja 24. teritoriālā korpusa vasaras nometnēs Litenē, bet vēl 130–135 – arī Salaspils nometnēs, Mangaļsalā, Rīgā un citur. Tos, kas atradās komandējumā, slimoja utt., turpināja apcietināt līdz 21.06. Pavisam apcietināja 550–555 aktīvā dienesta virsniekus. Jāatzīmē, ka 14.06. naktī arestēja un deportēja arī lielu skaitu atvaļināto virsnieku.

Arestētos no Latvijas sākotnēji nosūtīja uz Juhnovas karagūstekņu nometni (Babiņino dzelzceļa stacija Kalugas apgabalā Krievijā), bet pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai pārveda uz Gulaga nometnēm – pārsvarā uz Vjatkas labošanas darbu nometnēm (Vjatlagu, Вятлаг), Noriļskas (Noriļsklagu, Норильсклаг), Usoļjes (Usoļlagu, Усольлаг), Ziemeļurālu labošanas darbu nometnēm (Severurallagu, Северураллагу). Daļu arestēto uzreiz nosūtīja uz Noriļlagu, bet cilvēkus, kurus arestēja pēc 14.06., ievietoja arī Astrahaņas cietumā. Kriminālos elementus uzreiz nosūtīja uz Baltās–Baltijas jūras labošanas darbu nometnēm (Belbaltlagu, Белбалтлаг) un Usoļlagu, bet prostitūtas – nometinājumā uz Karagandas apgabalu Kazahstānā.

Kara sākšanās būtiski ietekmēja kā arestēto, tā arī izsūtīto likteņus, jo sodi tika jūtami pastiprināti, bet izdzīvošanas apstākļi kā nometnēs, tā arī izsūtījumā tika padarīti vēl nepanesamāki. Arestētajiem nometnēs tika uzrādītas apsūdzības par noziegumiem, kas bija paredzēti Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālkodeksa 58. pantā (kontrrevolucionārie noziegumi). Viņiem piesprieda vai nu brīvības atņemšanu uz 5, 10 vai 15 gadiem (reti – uz trijiem gadiem), vai arī nāvessodu – nošaušanu. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. Pavisam ieslodzījuma vietās nomira 3441 cilvēks. Aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu. Tādējādi ieslodzījumu pārdzīvoja ne vairāk par ceturto daļu arestēto.

Lielākā daļa arestēto bija vīrieši, absolūtais vairākums – 30–70 gadu vecumā. Tomēr arestēto vidū bija arī 149 sievietes, kuras nonāca Vjatlagā un Usoļjes nometnēs. Viņām parasti piesprieda trīs vai piecus gadus nometnē, bet piecām tika izpildīts nāvessods. 49 arestētās sievietes nomira 1942.–1943. gada ziemā.

Izsūtītajiem piemēroja speciālu režīmu – izsūtījumā nometinātie (ссыльнопоселенцы). 1952. gadā to nomainīja uz nedaudz vieglāku – specnometināto statusu.

Izsūtījuma nometinājums “kontrrevolucionāro elementu” ģimenes locekļiem bija Krasnojarskas novada ziemeļos un Novosibirskas apgabalā – pārsvarā Kargasokas un Parabeļas rajonos. Sakarā ar kara sākumu viņu nometinājuma vietas tika izraudzītas daudz tālāk uz ziemeļiem, nekā tas bija paredzēts sākumā. Sākot ar 1948. gadu izsūtītos sāka informēt, ka viņi izsūtīti uz mūžu, bet daļa joprojām palika uz 20 gadiem izsūtīto statusā.

Nometinājuma vietās gandrīz nekāda iepriekšēja gatavošanās izsūtīto uzņemšanai nebija notikusi. Jau pirms deportācijas bija zināms, ka daudzās vietās izsūtītos nav kur izmitināt, bet realitātē stāvoklis bija vēl daudz sliktāks nekā PSRS IeTK ziņojumos. Izsūtītajiem bija jāstrādā kolhozos, sovhozos, mežrūpniecības uzņēmumos fiziski ļoti smagu darbu, par kuru gandrīz neko nevarēja nopelnīt. Liela daļa bija sievietes ar maziem bērniem vai veci cilvēki, kuri nevarēja iet darbā. Labākā stāvoklī bija tie, kuriem bija nauda vai arī līdzi paņemtās mantas, kuras varēja pārdot vai apmainīt pret pārtiku, bet daudziem šādu resursu nebija vai arī tie ātri beidzās. Cilvēkiem, kuriem bija noderīgas specialitātes – ārsti, medmāsas, inženieri, skolotāji un citi –, vietējās varas iestādes baidījās dot kvalificētu darbu. Turklāt izsūtītos bieži pārcēla no vienas vietas uz citu, ja arī darbu bija izdevies iegūt, to varēja tikpat ātri pazaudēt. Plosījās bads, tīfs, dizentērija un citas infekcijas slimības, īpaši liela bija bērnu un vecu cilvēku mirstība. Pavisam nometinājumā nomira 1940 cilvēki.

Sevišķi smaga bija pirmā ziema pēc izsūtīšanas, tomēr apstākļi bija ļoti smagi arī turpmākajos gados. Pēc kara vienīgais uzlabojums bija tas, ka cilvēki varēja sazināties ar radiniekiem Latvijā un saņemt materiālu un morālu atbalstu. 1946. gadā LPSR Izglītības ministrijai izdevās noorganizēt 1320 bez apgādnieka palikušo bērnu pārvešanu no Sibīrijas uz Latviju.

1946. un 1947. gadā pienāca soda termiņa beigas tiem, kuri bija notiesāti uz pieciem gadiem. Nākošā lielākā grupa bija tie, kuru ieslodzījuma termiņš beidzās 1951.–1952. gadā. Daļu atbrīvoto nosūtīja nometinājumā pie ģimenēm, daļu atbrīvoja pavisam. Daudzi joprojām palika nometnēs, klāt bija nākuši arī tie, kuri kaut kādu iemeslu dēļ bija notiesāti nometinājuma laikā. Viņu lietu pārskatīšana sākās 1954. gadā. 1957. gadā tika izveidota LPSR APP komisija to personu lietu pārskatīšanai, kuras nometnē atradās ar Sevišķās apspriedes lēmumiem un dažādu valsts drošības un iekšlietu institūciju lēmumiem. Līdz 1960. gadam gandrīz visi 14.06. deportētie, kuri atradās soda nometnēs, tika atbrīvoti. Vairumā gadījumu lietas tika izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ, t. i., viņi tika uzskatīti par realibilitētiem.

Specnometināto atbrīvošana sākās 1954. gadā. To republiku ministru padomēm, no kurienes cilvēki bija izsūtīti, tika dotas tiesības pārskatīt atsevišķu cilvēku lietas un atbrīvot viņus, bet tikai tādā gadījumā, ja izsūtīšana notikusi kļūdas dēļ vai arī nav tikušas ievērotas instrukcijas. Straujāk izsūtīto lietu izskatīšana sākās 1956. gadā. Nākamajā gadā nodibināja LPSR Ministru padomes (MP) komisiju, kas izskatīja administratīvi izsūtīto lietas. Procesu būtiski ietekmēja divi PSRS APP dekrēti – 1958. gada 19. maijā un 1960. gada 7. janvārī, kas atbrīvoja no specnometinājuma visus 1941. gadā deportētos, izņemot atsevišķas personas. Tiesības atgriezties dzimtenē varēja dot tikai LPSR MP komisija, un tas notika katrā gadījumā individuāli.

Jautājums par padomju režīma represiju nosodījumu un 14.06.1941. izsūtīto personu pilnīgu reabilitāciju izvirzījās līdz ar perestroikas sākumu PSRS, bet īpaši intensīvi – 1988. gadā, kad sabiedrības spiediena rezultātā sākās deportēto personu lietu pārskatīšana individuālā kārtībā. 08.06.1989. LPSR APP atzina administratīvo izsūtīšanu bez tiesas lēmumiem par nepamatotu. 03.08.1990. LR AP pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”. Tika pieņemti lēmumi par konfiscētās mantas atdošanu vai kompensāciju.

Pilnīgi precīzu deportēto skaitu nav iespējams noteikt, jo ne visu deportēto uzskaites lietas ir saglabājušās vai arī tās neatrodas Latvijā, turklāt cilvēkus, kuriem bija izdevies izvairīties no aizturēšanas 14.06., turpināja tvarstīt un arestēt līdz pat kara sākumam, tādēļ būtiskas atšķirības ir vērojamas gan sākotnējā – 1941. gada statistikā, gan arī datos, kas iegūti pētījumos pēc PSRS sabrukuma.

Precīzākos šobrīd pieejamos datus sniedz Latvijas Valsts arhīva darbinieku veiktā deportēto uzskaite, kas publicēta 2001. gadā grāmatā “Aizvestie”. Šie dati liecina, ka 14.06.1941. deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus, no tiem 8259 vīriešus un 7165 sievietes. No deportētajiem arestēja 5420 cilvēkus (5259 arestēja aizturēšanas brīdī, bet 161 – vēlāk, jau izsūtījumā), tātad 35 % no visiem deportētajiem. Izsūtīja 10 160 cilvēkus. Starp izsūtītajiem vīriešu bija 3147, bet sieviešu – 7013. Soda nometnēs un nometinājumā pavisam gāja bojā 6081 deportētais (arestētie un izsūtītie), t. i., 39,43 % deportēto.

Lielākā daļa no deportētajiem bija latvieši (81,27 %). Otra lielākā grupa bija ebreji – 11,70 %, bet trešā lielākā grupa – krievi (5,29 %), tālāk sekoja vācieši – 0,39 %.

Deportācijas upuri pārsvarā bija pilsētnieki. Visvairāk deportēto bija no Rīgas – 4231. Galvaspilsētai sekoja lielākās pilsētas – Daugavpils un Liepāja, tad – Jelgava un Ventspils, kā arī Tukums, Cēsis, Valmiera, Kuldīga, Ludza, Rēzekne, Talsi, Bauska un citas apdzīvotās vietas. Ļoti nevienmērīgi deportācijas bija skārušas lauku novadus, vislielākais deportēto skaits bija no Vidzemes pagastiem.

1941. gada 14. jūnija deportācija bija milzīga psiholoģiskā trauma arī visai sabiedrībai, jo Latvijā līdz tam nekas tāds vēl nebija piedzīvots. Turklāt astoņas dienas vēlāk sākās karš un dzimtenē palikušajiem nebija nekādu iespēju uzzināt, kas ar deportētajiem noticis.

Sākoties nacistiskās Vācijas okupācijai, 14. jūnija deportācija kļuva par svarīgu nacistu propagandas sastāvdaļu, cenšoties izmantot Baigā gada šausmas latviešu sabiedrības iesaistē Trešā reiha mērķu sasniegšanai. 1942. gadā Latviešu pašpārvalde pasludināja 14. jūniju par sēru dienu, un to atzīmēja ar piemiņas brīžiem skolās, darbavietās, piemiņas dievkalpojumiem baznīcās. Atbilstoši nacistiskās propagandas nostādnēm, kas sasaistīja lieliniecisma zvērības ar antisemītisko propagandu, tika noklusēts, ka par deportācijas upuriem kļuva liels skaits ebreju.

Līdz ar padomju okupācijas režīma atgriešanos 14. jūnija deportācijas tēma pazuda no publiskā diskursa Latvijā, bet ne no sabiedrības apziņas. Jau pašā neatkarības atjaunošanas sākumā 14. jūnijs kļuva par visu padomju okupācijas laika represiju simbolu. Tas sākās ar grupas “Helsinki-86” organizēto ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā 14.06.1987. Pirmais oficiāli atļautais masu pasākums bija mītiņš 14.06.1988. pie Kongresu nama Rīgā. Ar LPSR APP 1989. gada 8. jūnija dekrētu 14. jūnijs tika noteikts par staļinisko represiju upuru Piemiņas dienu. Vēlāk to nosauca par Komunistiskā terora upuru piemiņas dienu, mūsdienās – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.

14. jūnija deportācijas visspilgtāko atspoguļojumu guvušas memuāru literatūrā. Literāru darbu ir mazāk, daudzi balstās pašu autoru pieredzētajā, piemēram, Melānijas Vanagas “Veļupes krastos” (1991) un Valentīna Jākobsona stāstu krājumi  “Brokastis ziemeļos” (1992) un “Brokastis pusnaktī“ (1995), kā arī Veras Volkēvičas romāns “Pļauka” (1993). Anitas Liepas dokumentālais romāns “Ekshumācija” (1990) stāsta par deportēto latviešu virsnieku likteņiem. 2019. gadā atzinību guva vēsturnieces Ineses Dreimanes romāns “Vēstule ar pielikumu”.

2016. gadā uz ekrāniem nonāca pēc grāmatas “Veļupes krastos” motīviem veidotā spēlfilma “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs).