AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2025. gada 22. jūlijā
Laila Bremša

Alberts Terpilovskis

(18.10.1922. Aucē–20.09.2002. Rīgā. Apbedīts Rīgā I Meža kapos)
latviešu tēlnieks un mākslas pedagogs, profesors

Saistītie šķirkļi

  • māksla Latvijā
  • mākslas pedagoģija
  • monumentālā tēlniecība Latvijā
  • tēlniecība Latvijā

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā un radošā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Novērtējums un apbalvojumi
  • Saistītie šķirkļi
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Ģimene un izglītība
  • 3.
    Profesionālā un radošā darbība
  • 4.
    Nozīmīgākie darbi
  • 5.
    Sasniegumu nozīme
  • 6.
    Novērtējums un apbalvojumi
Kopsavilkums

Alberts Terpilovskis kā tēlnieks strādāja monumentālajā tēlniecībā, darināja stājskulptūras un portretus, bija ilgstošs Latvijas Padomju sociālistiskās republikas (LPSR) Valsts Mākslas akadēmijas (LVMA; mūsdienās Latvijas Mākslas akadēmija, LMA)  pedagogs, katedras vadītājs.

Ģimene un izglītība

A. Terpilovska tēvs Ādams Terpilovskis bija kurpnieks, māte – Amālija Anna Emule – mājsaimniece. Brālis Rihards Terpilovskis bija atslēdznieks. 

A. Terpilovskis mācījās Rīgas Valsts daiļamatniecības skolā (1939–1942) un no 1942. gada – Mākslas akadēmijā (no 1944. gada LVMA), kur pabeidza Tēlniecības nodaļu ar diplomdarbu “Cīkstoņi” Teodora Zaļkalna vadībā. Darba dzīves laikā viņš devās radošajos komandējumos arī uz Somiju un Bulgāriju.

Tēlnieks izstādēs sāka piedalīties no 1949. gada, bija LPSR Mākslinieku savienības biedrs (kopš 1952), aktīvi darbojās tēlnieku sekcijā un valdē. A. Terpilovskis no 1947. līdz 1951. gadam bija Valsts Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības biedrs, Komunistiskās partijas biedrs (no 1965).

A. Terpilovska pirmā sieva bija gleznotāja Maija Eliasa; pēc tam tēlnieks bija precējies ar Tīnu Hercbergu, LPSR Valsts Leļļu teātra režisori.

Profesionālā un radošā darbība

A. Terpilovskis strādāja kā tēlnieks LPSR Valsts Leļļu teātrī (1945–1951), LPSR Mākslas fonda kombinātā “Māksla” (1951–1954), no 1954. gada radoši un aktīvi darbojās LPSR Mākslinieku savienībā. No 1971. gada tēlnieks strādājis LVMA: viņš bija Tēlniecības katedras vadītājs (1971–1998), docents (no 1976), profesors (no 1983). Darba gaitas LMA pabeidza 1999. gadā.

A. Terpilovskis izveidoja studentiem paredzētu darbnīcu tēlnieka Kārļa Zemdegas bijušajā darbnīcā Astras ielā (mūsdienās LMA to neizmanto).

Nozīmīgākie darbi

A. Terpilovskis strādāja bronzā, granītā, kokā, bija nozīmīgs kā monumentālists un portretists, darinājis arī figurālo stājtēlniecību.

Monumentālajā tēlniecībā ir darinājis pieminekli 1905. gada 13. janvāra notikumiem 11. novembra krastmalā Rīgā (1959, bronza, arhitekts Kārlis Plūksne), Vladimira Ļeņina (Владимир Ильич Ленин) pieminekli Liepājā (1970, bronza, arhitekts K. Plūksne, demontēts) un Jēkabpilī (1970, bronza, arhitekts Gunārs Asaris, demontēts), pieminekli bojā gājušajiem jūrniekiem un zvejniekiem Liepājā (1977, bronza, Sāmsalas dolomīts, arhitekts G. Asaris, finansēja Okeāna zvejas flotes Liepājas bāze un zvejnieku kolhozs “Boļševiks”), pieminekli Andrejam Upītim Rīgā (1982, arhitekts G. Asaris), portretpieminekli aktierim Ēvaldam Valteram Eduarda Smiļģa Teātra muzeja dārzā (1996, granīts), kapa pieminekli Leonam Paeglem II Meža kapos Rīgā (1960, granīts), kapa pieminekli revolucionārajai Asaru dzimtai Ziepniekkalna kapos (1975, granīts), kapa pieminekli Gunāram Priedem Lielvārdes kapos (2002, granīts) un citus.

Darinājis portretus: “Baletdejotājas Veltas Vilciņas portrets” (1957, bronza, Latvijas Mākslinieku savienība), “Mākslinieka Gunāra Kirkes portrets” (1973, granīts, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM), “Valdis Dišlers” (1965, granīts, LNMM), “LPSR Tautas mākslinieka, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienības prēmijas laureāta Raimonda Paula portrets” (1978, 1987, granīts, LNMM), “Ļeņina prēmijas laureāts, LPSR Tautas mākslinieks Indulis Zariņš” (1981, granīts, LNMM), “Bulgāru gleznotājs Cvetko Cvetkovs (Цветко Цветков)” (1981, granīts, LNMM), “Tēlnieks Emīls Melderis” (1983, bronza, LNMM, ģipsis, LMA), “Kristaps Eliass” (2002, granīts, Ģederta Eliasa Jelgavas valsts mākslas muzejs).

A. Terpilovska veiksmīgākā stājskulptūra ir “Žibulētājs” (1967, granīts, LNMM); kokā viņš ir darinājis kompozīciju “Tērauds – mieram” (1963, Latvijas Mākslinieku savienība).

Tēlniekam personālizstādes notika Tēlnieku namā Rīgā (1984), LMA (1997), koka un bronzas tēlniecības darbu izstāde Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (2002).

A. Terpilovska un viņa bijušo studentu darbu izstāde “Tēlniecība. No Terpja līdz Mazūrijam” (2012, Latvijas Mākslinieku savienības galerijā; “Terpis” bija A. Terpilovska iesauka 20. gs. 80. un 90. gadu studentu vidū, Mazūrijs bija pēdējais A. Terpilovska diplomands Kristaps Strauts).

A. Terpilovskis arī vadīja K. Zemdegas 1951. gadā sadauzītās skulptūras “Sējējs” atjaunošanu (1988).

Tēlniecības projektu konkursi: I prēmija par pieminekli 1905. gada 13. janvāra notikumiem Rīgā (1956), III prēmija par pieminekli Pēterim Stučkam Rīgā (1957), veicināšanas prēmija Salaspils memoriāla konkursā (1960, kopā ar astoņu autoru kolektīvu), I prēmija projektam Republikas laukumā par godu 50. gadiem kopš padomju varas pastāvēšanas LPSR (1973, arhitekti G. Asaris, Oļģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis) un citi.

Sasniegumu nozīme

A. Terpilovska tēlnieka rokraksts laiku maiņās piedzīvoja būtisku attīstību.

1905. gada notikumiem veltītais piemineklis Rīgā bija darināts izturētā sociālistiskā reālisma stilā ar precīzu formas modelējumu līdz pat sīkdetaļām un gludu virsmas apdari. Pēc tam viņš bija viens no sava laika konsekventiem “skarbā stila” jeb sociālistiskā modernisma tēlniekiem. A. Terpilovska mākslas radoši veiksmīgākā daļa bija savu laikabiedru – mākslinieku portreti granītā ar precīzu portretisko pazīmju tvērumu vispārinātā formā. 

Kā pedagogs A. Terpilovskis bija izteikti konservatīvs, kopā ar saviem kolēģiem Valdi Albergu un Ojāru Siliņu ilgstoši uzturēja akadēmiskā stila līmeni attiecībā uz pieminekļu masu, apjomu uzbūves sakarībām, dzīva modeļa izmantošanu, figurāliem un portretiskiem uzdevumiem. Kopumā viņš 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados studentus orientēja uz pieminekļu darināšanu, jo sakarā ar V. Ļeņina un citu ideoloģisku pieminekļu tapšanu varēja droši paredzēt, ka tie būs nozīmīgi pasūtījumi arī nākotnē. “Stingrā” stila formu valoda ieguva vienveidīgumu vispārinājuma mērā, lai pieminekli varētu realizēt gan granītā, gan bronzā. Apmācības sistēma ieviesa stereotipus paņēmienus arī stājskulptūrā.

Savos uzskatos A. Terpilovskis bija kategorisks, viņam bija dogmatiski priekšstati, kas skulptūra ir un kas pilnīgi noteikti nav. Viņš nepieņēma kolēģu eksperimentus (piemēram, Aivara Gulbja, Artas Dumpes un Oļega Skaraiņa kompozīcijas no ģipsī atlietiem figūru fragmentiem, 1983), instalācijas, viņaprāt, bija pārpratums, ne māksla. 20. gs. 90. gados, kad mākslā ienāca jaunas tendences, A. Terpilovska vadītās Tēlniecības nodaļas pedagogi centās saglabāt jau radošo potenciālu zaudējušo stilu.

Novērtējums un apbalvojumi

Padomju okupācijas laikā tēlnieks tika apbalvots ar medaļu “Par darba varonību” sakarā ar V. Ļeņina 100. dzimšanas dienu (1970), ordeni “Goda zīme” (1971), LPSR Valsts prēmiju (1972, par V. Ļeņina pieminekļiem Liepājā un Jēkabpilī), ar LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu (1974), ar LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu (1989).

Saistītie šķirkļi

  • māksla Latvijā
  • mākslas pedagoģija
  • monumentālā tēlniecība Latvijā
  • tēlniecība Latvijā

Laila Bremša "Alberts Terpilovskis". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/254790-Alberts-Terpilovskis (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/254790-Alberts-Terpilovskis

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana