Filmas uzņemšanas un izplatīšanas process “Es karā aiziedams” ideja un radošās grupas kodols radās 1919. gada pavasarī, kad K. Kārkliņa vadītajā Rīgas kinoteātrī “Grand Kino” darbojās Varietē teātris, kurā ar nelielām izrādēm, galvenokārt komēdijām, iztiku pelnīja pazīstamie latviešu režisori un aktieri A. Amtmanis-Briedītis, A. Mierlauks, Mirdza Šmithene, B. Rūmniece un citi.
Viena no pirmajām ziņām par to, ka iecerēts sākt Latvijas nacionālo filmu ražošanu, bija lasāma žurnālā “Latvijas Tirgotājs” 1920. gada janvārī: „Pirmā latviešu kino-lenšu izgatavošana. Līdz šim Latviju pārpludināja ārzemju veikalnieki ar savām kino-lentēm. Tagad Grand-Kino uzņēmējs Kārkliņa kgs, nodomājis nodibināt pirmo latviešu kino-lenšu izgatavošanu, lai popularizētu latviešus ārzemēs, un nostiprinātu nacionālo apziņu Latvijā”.
Atceroties kino sākumposmu, K. Kārkliņš vēlākajos gados teicis, ka nacionālās filmu ražošanas pamatus viņš radījis kopā ar A. Amtmani-Briedīti, un stāstījis: “Toreiz man personīgi piederēja mazs uzņemamais aparāts, ar kuru varēja uzņemt tikai 30 metrus. Centos Briedītim iegalvot, ka mums pirmā latvju filma jārada ar šo pašu aparātu. Viņš uz šo ideju skatījās ļoti skeptiski, jo es nebiju profesionāls operators, bet vienkāršs amatieris. Bet, kad es viņam parādīju pirmos uzņēmumus no filmas ar Liliju Ēriku, tas sajūsmināts iesaucās: “Tagad es ticu Latvijas filmai!””.
Kā filmas režisors un scenārija autors tika pieaicināts V. Segliņš, kurš pieredzi kino jomā bija ieguvis 1918.–1919. gadā, strādādams kā filmu scenārists un aktieris Odesā, bet 1920. gadā bija atgriezies Latvijā.
Par pašu filmēšanas procesu ziņu ir maz. Saskaņā ar dažām liecībām filmēšana notikusi vasarā, un fotogrāfijās ir redzams, ka filmas iekšskatiem izmantotas būvētas dekorācijas. Pamatojoties uz K. Kārkliņa atmiņām, filmas pēcapstrādei tika ņemts aizņēmums, lai Vācijā nopirktu filmas attīstīšanai vajadzīgās izejvielas un filmlenti pozitīva kopijām. K. Kārkliņš arī stāstījis: “Negatīva kopējamo aparātu izgatavojām no projekcijas aparāta. Uzņemtās filmas attīstīšanu izdarījām vannas istabā iekš mazgājamās vannas. Tomēr, neskatoties uz visām šīm grūtībām, filmu nobeidzām, un viņas sākumu demonstrēja “Grand-Kino”, kamēr filmas beigas atradās vēl uz žāvēšanas ruļļiem un līdz viņu demonstrēšanai kino bija jātaisa mazs pārtraukums”. Jāņem vērā, ka stāsti par pēdējā brīdī pirms pirmizrādes no laboratorijas saņemtām slapjām filmu kopijām pieder pie kino mitoloģijas, un tiek stāstīti par daudzām filmām.
Līdz mūsdienām saglabājušies dokumenti liecina, ka filmas kopijā, vēl pirms tai ticis dots nosaukums, bija ievietots uzraksts – savdabīgs brīdinājums pirmās Latvijas filmas skatītājiem: “Sekojošais uzņēmums ir uzskatāms kā pirmais izmēģinājums latviešu kinematogrāfijā un ir izvests ar pilnīgi primitīviem amatiera līdzekļiem. No šī darba nevar prasīt to mākslinieciski tehnisko gatavību, kādu mums rāda ārzemju, pēc jaunākiem tehnikas prasībām iekārtota un iestrādājusies kino-rūpniecība. Patlaban tiek darīts viss, lai pienācīgā veidā nostādītu arī latviešu kino filmu produkciju.”
Filmas pirmizrāde notika 09.11.1920. Rīgas kinoteātrī “Grand Kino”, un līdz 1921. gada vasarai filma tika regulāri rādīta “viesu izrādēs” visā Latvijā, gan kinoteātros, gan konkrētajām izrādēm speciāli iekārtotās rādīšanas vietās. Pēc netiešiem datiem – ieraksta Raiņa dienasgrāmatā – var spriest, ka filmai bijuši arī ienākumi. Rainis, atsaucoties uz V. Segliņu, min 150 000 rubļu “skaidra atlikuma”.
Sava laika presē par filmu galvenokārt atrodama ar tās izrādīšanu saistīta informācija, bet analītisku vērtējumu ir maz. Izvērstāko apceri rakstījis kinooperators, tobrīd arī žurnāla “Fotogrāfijas Mēnešraksts” izdevējs Jānis Sīlis. Viņš uzskatīja, ka filma “Es karā aiziedams” ir atzīstama kā “mūsu pirmais mēģinājums”, bet arī “tikai kā tāds”: “Šoreiz finansiāli tikām cauri, mūs glāba vispārēja sajūsma, jo tas bija pirmais mūsu pašu, latviešu gabals. Inscenējumu tuvāk neviens nekritizēja, bijām pateicīgi, ka redzējām uz audekla savas sētas, savus ļaudis. Uz priekšu tā strādāt nevaram, ja negribam vilkties citām tautām astē. To atzīst arī pirmā darba darinātāji. Vēlreiz spekulēt tikai uz nacionālo sajūsmu būtu nepiedodami. Mums jārada latviešu kino drāma, jāieliek viņā mūsu īpatnība, jāizved viss mākslinieciski un tehniski ne sliktāk par ārzemju darbiem. Un mēs to varam.”
Pavisam retu “vienkāršā skatītāja” iespaidu par filmu saglabājis vēlākais aktieris Luijs Šmits, kurš filmas “Es karā aiziedams” iznākšanas laikā bija vēl pusaudzis: “Filma tik ļoti sasaucās ar apkārt notikušo, ka es to uztvēru kā šīs īstenības daļu.”