Latvijas armijas un sabiedroto kara flotes kopīgās militārās operācijas rezultātā 15.10.1919. no Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām tika atbrīvota Daugavgrīva, Bolderāja un apvidus uz dienvidiem un rietumiem no Bolderājas. 15.10. vakarā Latvijas armijas kontrolētais placdarms Daugavas kreisajā krastā bija aptuveni 14 km².

Latvijas armijas desanta operācija Daugavgrīvā bija viena no izšķirošākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) kaujām un viena no nozīmīgākajām kaujām Rīgas aizstāvēšanas laikā pret Rietumu brīvprātīgo armiju (1919).

Latvijas armijas desanta pirmais ešelons neilgi pirms operācijas sākuma tika izvietots uz septiņiem astoņiem upju satiksmes kuģīšiem un velkoņiem, kas bija izvietoti gar Daugavas labo krastu Mīlgrāvī un Mangaļsalā. Pirmais desanta ešelons sastāvēja no Latgales divīzijas 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. bataljona un 8. rotas. Kopējais karavīru skaits bija ap 300, starp kuriem bija arī 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, pulkvedis-leitnants Ludvigs Bolšteins. Operācijai sākoties 15.10.1919., Latvijas armijas komandieris bija ģenerālis Dāvids Sīmansons, taču jau 16.10.1919. D. Sīmansons slimības dēļ atkāpās no amata, un tās pašas dienas Latvijas Pagaidu valdības sēdes laikā par Latvijas armijas komandieri tika iecelts pulkvedis Jānis Balodis. Operācijā visvairāk tika iesaistīta Latgales divīzija, kuru komandēja pulkvedis Krišjānis Berķis. Sabiedroto kara flote: “HMS Windsor”, “HMS Dragon”, “HMS Princess Margaret” un vēl vismaz seši citi sabiedroto karakuģi.

Nav zināms precīzs Rietumu brīvprātīgo armijas karavīru skaits, kas 15.10. atradās Daugavgrīvā un Bolderājā, taču līdzšinējo pētījumu rezultāti norāda, ka to skaits bija vismaz 600–800 vācu un krievu karavīru, pārsvarā no Rietumu brīvprātīgo grāfa Kellera vārdā nosauktā korpusa (krievu Западный Добровольческий корпус имени графа Келлера) 1. plastunu pulka un Dzelzsdivīzijas (vācu Eiserne Division, krievu Железная дивизия) 1. pulka. Formāli Rietumu brīvprātīgo armijas komandieris bija pulkvedis Pāvels Bermonts (krievu Павел Рафаилович Бермондт-Авалов, vācu Pavel Bermondt-Avalov), faktiski – vācu ģenerālleitnants Valters fon Eberharts (Walther von Eberhardt). Rietumu brīvprātīgo grāfa Kellera vārdā nosaukto korpusu komandēja pulkvedis Andrejs Potockis (Потоцкий Андрей Владимирович).

Desanta operācijai sākoties, Latvijas armijas rezervē Daugavas labajā krastā palika Latgales divīzijas 7. Siguldas kājnieku pulks, 8. Daugavpils kājnieku pulks, Jūrmalas komandantūra, 2. kavalērijas eskadrons un citas Latvijas armijas vienības. Rietumu brīvprātīgo armijas vienības kontrolēja Daugavas kreiso krastu. 1. plastunu pulka atbildības zona bija no Daugavgrīvas bākas līdz Bolderājai, no Bolderājas līdz Ķīpsalai Daugavas kreiso krastu kontrolēja Dzelzsdivīzijas 1. pulka vienības. Dzelzsdivīzijas 3. pulks atradās Pārdaugavas centrālajā daļā.

14.10.1919. sabiedroto valstu misiju pārstāvji nosūtīja ultimātu vācu ģenerālleitnantam V. fon Eberhartam par spēku izvešanu no Daugavgrīvas cietokšņa. Tika saņemta atbilde, ka Daugavgrīvā nav dislocēts vācu karaspēks un lai sabiedroto valstu misiju pārstāvji vēršas pie Rietumu brīvprātīgo armijas pavēlnieka P. Bermonta. 15.10.1919. atbildot uz sabiedroto valstu misiju kārtējo nosūtīto ultimātu, Rietumu brīvprātīgo armijas vadība apstiprināja, ka Daugavgrīvas cietoksnī nav izvietots vācu karaspēks. Plkst. 12.15 sabiedroto kara flote uzsāka Daugavgrīvas cietokšņa apšaudi ar spēcīgu artilērijas uguni, kas ar pārtraukumiem ilga aptuveni pusotru stundu. Rietumu brīvprātīgo armijai tas bija negaidīts trieciens, jo līdz 15.10. sabiedroto kara flote ievēroja neitralitāti. Artilērijas apšaudes laikā Daugavgrīvas gaisa telpā novērošanu veica Latvijas armijas Aviācijas parka lidmašīna, un lidotājs izšāva baltu raķeti kā signālu, ka Rietumu brīvprātīgo armijas vienības atkāpjas. Vienlaicīgi ar artilērijas uguns pārtraukšanu kustību no Daugavas labā krasta uzsāka Latvijas armijas desants uz iepriekš noteiktām izsēšanās zonām un orientieriem: 1) Daugavgrīvas bāka (Buļļu salas ziemeļu gals); 2) Daugavgrīvas cietoksnis (Buļļu salas austrumu gals); 3) Hapaka grāvja ieteka Daugavā (dienvidu virzienā no Bolderājas). Pirmie divi orientieri tika sasniegti veiksmīgi. Lielākā daļa 9. Rēzeknes kājnieku pulka karavīru uzsāka Daugavgrīvas cietokšņa taktisko intervenci, bet 8. rota veica cietokšņa aptveršanu no bākas puses, atgriežot Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām atkāpšanās ceļu uz Daugavgrīvas–Bolderājas dzelzceļa un koka tiltiem. Kuģītis, uz kura bija izvietota 9. Rēzeknes kājnieku pulka 1. rota, arī nokļuva galveno spēku izsēšanās zonā – Daugavgrīvas cietokšņa apkārtnē, nevis kā bija plānots – Hapaka grāvja ietekas apkārtnē. Līdz ar to netika radīti labvēlīgi apstākļi, lai atgrieztu Rietumu brīvprātīgo armijas vienībām atkāpšanās ceļu no Bolderājas uz Pārdaugavas centrālo daļu pāri Hapaka grāvim. Plkst. 16.40 Latvijas armijas lidotājs ziņoja, ka 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības ieņēmušas Daugavgrīvu. Sabiedroto kara flote atbalstīja arī tālāko Latvijas armijas virzīšanos, kas ļāva salīdzinoši ātri ieņemt Bolderāju un turpināt kustību Pārdaugavas un Vārnukroga virzienā. Kā galējais punkts tika ieņemts apvidus Cementa fabrikas apkārtnē, kuru Latvijas armijas bija spiesta pamest pienākušo Rietumu brīvprātīgo armijas rezervju dēļ un nostiprināties uz dienvidiem–dienvidaustrumiem no Hapaka grāvja. Nekavējoties tika veikta rezervju, tostarp štāba un artilērijas, pārcelšana no Mangaļsalas uz Daugavgrīvu. Līdz 15.10. vakaram uz Latvijas armijas kontrolēto placdarmu tika pārcelti vairāki bataljoni no Latgales divīzijas – 7. Siguldas kājnieku pulka, 8. Daugavpils kājnieku pulka, 9. Rēzeknes kājnieku pulka – un citas Latvijas armijas vienības.

Latvijas armijas zaudējumi bija viens kritis un pieci ievainoti karavīri. Nav precīzu ziņu par Rietumu brīvprātīgo armijas zaudējumiem, taču tie ir vērtējami kā smagi. Gūstā tika saņemts ap 300 Rietumu brīvprātīgo armijas, pārsvarā krievu, karavīru no 1. plastunu pulka, to skaitā arī četri virsnieki. Latvijas armija ieguva ievērojamas trofejas: vienu lielgabalu, divus mīnmetējus, 26–30 ložmetējus, lielu daudzumu šauteņu un munīcijas, lauka virtuves, zirgus, ratus, telegrāfa staciju kabeļus un citu aprīkojumu. Latvijas armijas 14.10.1919. un 15.10.1919. uzbrukumi pāri Dzelzs tiltam ievērojami sekmēja desanta operāciju Daugavgrīvā, kas bija nepieciešama, lai nodrošinātu Latvijas armijas stratēģiskās iniciatīvas pārņemšanu no Rietumu brīvprātīgo armijas, un tās sekmīga norise lielā mērā bija atkarīga no sabiedroto kara flotes sniegtā atbalsta. Operācijas rezultātā ievērojami tika paplašināts sabiedroto kara flotes artilērijas pielietošanas rādiuss un nodrošinātas Latvijas armijai nepieciešamā bruņojuma piegādes uz Rīgas ostu. 15.10. ieņemtais placdarms nodrošināja telpu Latvijas armijas rezervju uzkrāšanai, lai īstenotu tālāku Rīgas un Latvijas atbrīvošanu no Rietumu brīvprātīgo armijas.

Atsevišķi operācijas norises fragmenti ir atainoti spēlfilmā “Lāčplēsis” (režisors Aleksandrs Rusteiķis, 1930), dokumentālajā filmā “Bermontiāda” (režisors Askolds Saulītis, 2009), kā arī Sigismunda Vidberga zīmējumā “Desants Daugavgrīvā” no cikla “Bermontiāde” (1926).