Pirmā bāka, kas celta mūsdienu Daugavgrīvas bākas atrašanās vietā, ir 1788. gadā celtais baļķu tornis ar tā virsotnē esošo dzelzs platformu – navigācijas ugunskura vietu. Piedzīvojot dažādas pārbūves un pilnveidojumus, kā arī neskatoties uz tehnisko progresu, kas 20. un 21. gs. ir ievērojami ietekmējis jūras navigāciju, arī mūsdienās bāka daļēji pilda savas pirmatnējās funkcijas. Mūsdienu bākas celtniecība tika pabeigta 1957. gada 2. februārī, un tās torņa augstums ir 35 m virs jūras līmeņa. Vieta, kur atrodas Daugavgrīvas bāka, ir dažādu nozīmīgu vēsturisku notikumu punkts ne tikai Latvijas vēsturiskajai telpai, bet arī raugoties Baltijas jūras reģiona un Ziemeļeiropas vēsturē.

1582. gada 5. decembrī Polijas un Lietuvas valsts karalis Stefans Batorijs (latīņu Stephanus Rex, poļu Stefan Batory) izdeva rīkojumu Rīgas rātei par bākas celtniecību Daugavas grīvā, taču nav ziņu, vai šis rīkojums tika izpildīts.

Daugavgrīvas bāka minēta 1721. gadā Krievijas Impērijai pievienoto teritoriju bāku sarakstā, taču nav zināma precīza bākas atrašanās vieta.

Pirmā bāka, kas celta mūsdienu bākas atrašanās vietā, ir 1788. gadā celtais baļķu tornis, kura virsotnē esošajā dzelzs platformā kurināts ugunskurs, lai nodrošinātu maksimāli drošu kuģu nokļūšanu Daugavas grīvā. Šī celtne bija daļa no Komētforta dambja un atradās tā ziemeļu galā.

1818. gadā tika uzbūvēts jauns, aptuveni 31 m augsts astoņu šķautņu bākas tornis uz mūra pamatiem. Par navigācijas gaismas avotu tika izmantotas vairākas rapšu eļļas lampas, kuras ap 1827. gadu tika papildinātas ar apsudrabotiem vara skārda reflektoriem, kas esot nodrošinājuši nepārtrauktu un nemainīgu gaismas starojumu. Līdz 19. gs. vidum ziemas periodā un gaišākajos vasaras periodos bākas uguns netika iedegta.

1854. gadā tika nojaukts bākas koka tornis un masīvajā mūra cokolā tika novietoti vairāki lielgabali, lai atvairītu Lielbritānijas kara flotes uzbrukumus.

1856. gadā tika uzcelts pagaidu tornis, un pastāv ziņas, ka 1861. gadā tajā esot izvietotas tā sauktās Argana degļu lampas ar metāla reflektoriem.

1863. gadā tika pabeigta čuguna torņa montāža, kas bija aprīkots ar Parīzē esošās Sotera firmas gaismas aparātu, kurš raidījis baltu gaismu ar nepārtrauktu spilgtumu, turklāt esot pastāvējusi iespēja papildināt gaismas signālus ar sarkaniem zibšņiem gadījumos, ja drošai kuģošanai Daugavas grīvā traucētu ledus un vižņu sastrēgumi vai citi šķēršļi. Torņa augstums bija 31,4 m un bez 2,5 cm biezām čuguna plāksnēm tā celtniecībā tika izmantoti arī bojātie un šaušanai nederīgie Daugavgrīvas cietokšņa lielgabalu stobri.

1917. gada septembrī uzspridzinātās bākas vietā vācu okupācijas varasiestādes 1918. gadā uzcēla aptuveni 30 m augstu koka torni, kas pildīja bākas funkcijas līdz 1919. gada rudenim, kad karadarbības rezultātā tas tika nopostīts.

1920. gada jūlijā uz 1863. gadā iedzītajiem 88 koka pāļu pamatiem tika uzsākta jaunās dzelzsbetona konstrukcijas bākas celtniecības darbi, kas tika pabeigti 1921. gada 11. jūnijā. Celtniecībā tika izmantota Daugavas grants un Doles salas kaļķakmens oļi, kas tika pārstrādāti Karla Šmita (vācu Karl Schmidt, krievu Шмидт Карл Христофорович) cementa fabrikā. Bākas navigācijas uguns augstums bija 33,5 m, kas nodrošināja tās redzamību no 16 jūras jūdžu (nmi) attāluma. Gaismas komplektējošās detaļas tika piegādātas no Berlīnes un Stokholmas (Zviedrijas uzņēmuma “AGA” rotējošs gaismas aparāts ar acetilēna degli un četrām starmetēju lēcām).

1944. gada oktobra sākumā uzspridzinātās bākas vietā 1945. gadā tika uzcelts pagaidu koka tornis piramīdas formā, kas tika nopostīts 1956. gada vētras laikā.

Neilgi pēc vētras tika uzsākta mūsdienu dzelzsbetona konstrukcijas bākas celtniecība, kas tika pabeigta 1957. gada 2. februārī.

Daugavgrīvas bāka (ne tik lielā mērā kā līdz 20. gs. pirmajai pusei) arī mūsdienās daļēji pilda drošas jūras navigācijas funkcijas, kā arī ir uzskatāma par nozīmīgu Latvijas kultūrvēsturisko mantojumu, jo ir izvietota uz 18. gs. hidrotehniskās būves – Komētforta dambja – ziemeļu gala, kas daļēji ir saglabājusies līdz mūsdienām. 

Napoleona karu laikā, 1812. gada kara laikā Krievijā, Daugavas grīvas bākas tornī tika ierīkots semafors, lai uzturētu sakarus ar Rīgu; tas saņēmis un raidījis gaismas signālus semaforam, kas ticis izvietots Doma baznīcas tornī.

Krimas kara laikā (1853–1856) Lielbritānijas kara flote īstenoja Krievijas Impērijas Baltijas jūras ostu blokādi, kuras ietvaros vairākkārt apšaudīja arī Daugavgrīvas cietokšņa un Daugavas grīvā esošās bākas apkārtni.

Pirmā pasaules kara laikā, 1914. gada rudenī, bākas gaisma tika izslēgta, lai tā nevarētu kalpot par orientieri Vācu Impērijas karaflotes kuģiem.

Krievijas Impērijas armija atradās Daugavgrīvas apkārtnē līdz 1917. gada septembra sākumam, kad Vācu Impērijas armija sekmīgi forsēja Daugavu pie Ikšķiles, ieņemot Rīgu. Krievijas Impērijas armijai atkāpjoties, līdzīgi kā citus nozīmīgus infrastruktūras objektus, tā uzspridzināja arī Daugavgrīvas bāku.

1919. gada rudenī Daugavgrīvas bākas apkārtnē norisinājās vairākas Latvijas armijas militārās operācijas, kurām bija izšķiroša nozīme Rīgas aizstāvēšanā pret Rietumu brīvprātīgo armiju. 1919. gada 15. oktobrī Latvijas armija veica desanta operāciju Daugavgrīvā, izsēdinot daļu no desanta arī Daugavgrīvas bākas apkārtnē. Operācijas rezultātā pēc dažām stundām no Rietumu brīvprātīgo armijas tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā Latvijā, 1944. gada oktobra pirmajā pusē atkāpjoties, vācu karaspēks uzspridzināja bāku un citus infrastruktūras objektus Daugavgrīvā.

Mūsdienās bāka ir cilindriskas formas dzelzsbetona tornis ar baltu zibšņa uguni, kura celtniecība tika pabeigta 1957. gada 2. februārī. Bākas torņa iekšpusē ir izbūvētas spirālveida vītņu kāpnes ar 150 pakāpieniem. Torņa augstums ir 35 m virs jūras līmeņa, navigācijas uguns augstums – 37 m virs jūras līmeņa, gaismas redzamība – 18 jūras jūdžu attālumā.

Daugavgrīvas bāka ir viena no 15 bākām Rīgas līcī, kuru apsaimnieko Rīgas brīvostas pārvalde. No bākas torņa paveras skats uz Daugavas grīvu, Rīgas ostu un Rīgas pilsētas panorāmu.

Daugavgrīvas bāka atrodas Valsts nozīmes kultūras pieminekļa Nr. 8539 “Komētforts” teritorijā.

Vieta, kur atrodas Daugavgrīvas bāka, ir dažādu nozīmīgu vēsturisku notikumu punkts, kas nodrošina tās atpazīstamību ārpus Latvijas Republikas. Bāka nav paredzēta tūristu apmeklējumiem, jo tā ir funkcionējoša – bāka strādā automātiskajā režīmā, pēc apstiprināta grafika un tehniskajām prasībām. Tomēr, ja kāds ļoti vēlas apskatīt bāku tuvāk, tāda iespēja pastāv, vēršoties Rīgas Brīvostas pārvaldē.

2005. gada 8. oktobrī VAS “Latvijas Pasts” sērijas “Latvijas bākas” ietvaros izdeva pastmarku un pirmās dienas aploksni ar Daugavgrīvas bākas attēlu (autore Arta Ozola-Jaunarāja).