Poļu–zviedru kara (1600–1629) laikā, Rīgas aplenkuma (1621) norises gaitā, zviedru karaspēka pulkveža Samuela Kobrona (Samuel Cobron) vadībā Daugavas kreisajā krastā izbūvētais un turpmākajos gadsimtos pilnveidotais Rīgas priekšnocietinājums ir ļoti labi saglabājusies militāra rakstura būves nozīmīga daļa un 17.–19. gs. nocietinājumu būvju paraugs.

Kobronskansts izbūvēta 17. gs. sākumā, lai aizsargātu Rīgu no ienaidnieka uzbrukumiem. Tās konstrukcija ietvēra bastionus, aizsarggrāvjus un citus nocietinājumus, kas pakāpeniski tika pilnveidoti 17.–19. gs. Skansts 19. gs. otrajā pusē zaudēja savu militāro nozīmi, un tās daļēja demontāža tika veikta, lai pielāgotu to Rīgas pilsētvides attīstībai, kas strauji pieauga. Mūsdienās par kādreizējo skansts atrašanās vietu norāda tikai nelielas reljefa izmaiņas starp Rīgas–Tukuma dzelzceļa līniju un Jelgavas ielu, netālu no Dzelzceļa tilta.

Nosaukums ir atvasināts no 17. gs. sākuma Zviedrijas Karalistes karaspēka pulkveža S. Kobrona uzvārda. Viņa vadībā konkrētajā vietā pirmo reizi tika uzcelta skansts – četrstūra formas lauka fortifikācija, kas veidota uz zemes uzbēruma un ko ieskauj aizsarggrāvji.

Militāro inženieru galvenais uzdevums bija izveidot spēcīgu nocietinājumu Daugavas kreisajā krastā, kas spētu izturēt ilgstošu aplenkumu un traucētu ienaidnieka karaspēkam veikt koncentrāciju, lai uzsāktu uzbrukumu Rīgas centrālajai daļai.

Kobronskansts līdztekus Daugavgrīvas cietoksnim un citām fortifikāciju būvēm bija daļa no Rīgas fortifikāciju sistēmas, kas tika izveidota, lai pasargātu pilsētu no iespējamiem ienaidnieka uzbrukumiem gan no ūdens, gan no sauszemes.

17. gs. un 18. gs. sākumā Zviedrijas Karalistes militāro inženieru izbūvētie nocietinājumi, tostarp Kobronskansts, nodrošināja pastāvīgu Zviedrijas Karalistes karaspēka garnizonu klātbūtni Rīgā un tās apkārtnē, kā arī sniedza būtisku atbalstu militārajām operācijām reģionā, kalpojot kā viens no militārās loģistikas atbalsta centriem.

Kobronskansts būvniecība sākās 1621. gadā, kad zviedru karaspēks aplenca Rīgu un šajā vietā izveidoja zemes nocietinājumus. 17. gs. vidū skansts tika pārbūvēta, izbūvējot bastionus, ravelīnus un aizsarggrāvi, tā iegūstot zvaigžņveida formu. 1641. gadā tika nojaukts netālu esošais, iespējams, jau 14. gs. celtais tā dēvētais Sarkanais tornis, kas līdz 17. gs. bija zaudējis savu militāro nozīmi.

Kobronskanstij bija svarīga nozīme 17. gs. un 18. gs. sākuma militārajos procesos Rīgā un apkārtnē. 18. gs. pēc Lielā Ziemeļu kara (1700–1721) izpostīto Kobronskansti neatjaunoja kā militāras nozīmes objektu un tajā ierīkoja Rīgas pilsētas ķieģeļnīcu.

Skansts atjaunošanas un teritorijas paplašināšanas darbi atsākās 19. gs. vidū, neilgi pirms Krimas kara (1853–1856) sākuma. Atjaunotā Kobronskansts kā militāras nozīmes objekts tika izmantota neilgi, jo jau 19. gs. otrajā pusē vairākkārt norisinājās plaša un ilgstoša sarakste starp Rīgas pilsētas un Vidzemes guberņas valdēm, vietējām militārajām iestādēm un Krievijas Iekšlietu un Kara ministriju par Kobronskansts demontāžas procesa uzsākšanu. Tomēr katru reizi sarunas beidzās bez rezultātiem, jo militāro resoru pārstāvji joprojām uzskatīja, ka skansts nebija zaudējusi savu stratēģisko nozīmi. Par galveno argumentu kalpoja apstāklis, ka netālu no Kobronskansts atradās nozīmīgs objekts, tostarp militārās infrastruktūras sastāvdaļa – 1872. gadā uzceltais Zemgales tilts. Savukārt 1873. gadā cauri Kobronskansts nocietinājumiem tika izbūvēta Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnija. Skansts vaļņi pakāpeniski sabruka, veicinot augsnes degradāciju un apkārtējo teritoriju pārpurvošanos. 19. gs. nogalē skansts jau bija daļēji sabrukusi, un tika uzsākta pakāpeniska tās demontāža – daļa aizsargvaļņu tika aizbērti un nolīdzināti.

20. gs. sākumā neskartā skansts teritorija bija pilnībā pārpurvojusies, un 1908. gadā tika nolemts šajā vietā ierīkot daļu no pilsētas atjaunotā parku tīkla. Pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara Kobronskansts vietā ierīkotais parks saglabāja savu zaļo zonu līdz 1934. gadam, kad tā teritorijā daļēji tika ierīkoti mazdārziņi Rīgas iedzīvotāju vajadzībām. Tie tika saglabāti un paplašināti arī padomju otrreizējās okupācijas laikā, aizberot atlikušos skansts aizsarggrāvjus. Mazdārziņu demontāža tika veikta pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 2010. gadā, saistībā ar Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra izveidi.

Mūsdienās Kobronskansts ir reģiona nozīmes kultūras piemineklis, kas ietilpst Valsts aizsargājama kultūras pieminekļa Nr. 9230 – “Kobronskansts nocietinājumu sistēmas konstrukcijas” – sastāvā. Latvijas teritorijā šādā apjomā un saglabāšanās stāvoklī tāds objekts atklāts pirmo reizi, un tam ir zinātniska, kultūrvēsturiska un izglītojoša nozīme.

Plašākie izpētes darbi kādreizējās Kobronskansts teritorijā norisinājās no 2010. līdz 2023. gadam arheologu Andra Šnē un vēlāk Mārtiņa Lūsēna vadībā, aptverot vairāk nekā 7500 m² plašu teritoriju pirms Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra celtniecības darbu sākšanas.

Daļa kādreizējās Kobronskansts teritorijas nākotnē paliks neskarta, jo tajā plānota arī zaļā zona, tomēr lielākā daļa būs pakļauta “Rail Baltica” dzelzceļa līnijas izbūves ietekmei. Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra attīstības programmas ietvaros 2015. gadā tika atklāta Dabas māja, 2019. gada janvārī ekspluatācijā tika nodota Zinātņu māja, bet 2025. gadā vēl turpinās Rakstu mājas būvniecība.