Vācu ieroču konstruktoru un rūpnieku, brāļu Vilhelma un Pētera Paula Mauzeru (Wilhelm Mauser, Peter Paul Mauser) radošā doma realizējās vairākos viņu firmas izstrādātajos ieroču paraugos eksportam, ar dažāda kalibra munīciju. 19. gs. pēdējā trešdaļā daudzus Mauzera firmas ražojumus kā militārām, tā medību vajadzībām augsti novērtēja visā pasaulē. Līdzās garstobra šautenēm popularitāti ieguva arī šīs firmas radītie īsstobra ieroči – pistoles un revolveri, piemēram, 7,63 mm kalibra pusautomātiskā pistole K.96. ar 7,63 mm un 9 mm munīciju.

P. Mauzera radītā šautene Gewehr 98 joprojām daudzās valstīs ir viens no pazīstamākajiem un plaši lietotajiem ieročiem. Šauteni Gew.98 pieņēma Vācijas armijas apbruņojumā 19. gs. beigās, tā ieguva lielu popularitāti gan kā militārs, gan kā medību ierocis. Šautenei bija vairākas modifikācijas ar atšķirīgu lietojamās patronas kalibru, tipu, tēmēkļa konstrukciju un dažām citām tehnoloģiskām detaļām. Medību ieroču biežās variācijas izraisīja pielāgošanos pieaugošajai munīcijas veidu dažādībai.

Šautene Gew.98 bija Vācijas karavīru standarta apbruņojums Pirmajā pasaules karā un ar nelielām izmaiņām saglabāja savu plašo pielietojumu arī Otrajā pasaules karā. Uz šī ieroča bāzes radās tā atvieglotās modifikācijas – karabīnes, kurām bija izmainīti daži tehnoloģiskie risinājumi un piešķirti atšķirīgi modeļu nosaukumi, vienlaikus saglabājot visas galvenās šautenes Gewehr 98 konstruktīvās īpašības. Gan šautenes “98”, gan karabīnes “98” Vācijas armijā lietoja līdz Otrā pasaules kara beigām.

Veiksmīgās konstrukcijas dēļ arī daudzu citu valstu armiju apbruņošanai ieviesa šautenes Gew.98, izmantojot gan no Vācijas eksportētos, gan pēc licencēm ražotos ieročus. Kopā Gewehr 98 un tās modifikācijas bija pieņemtas bruņojumā 52 pasaules valstīs.

Laikā starp Pirmo un Otro pasaules karu Mauzera sistēmas ieročus vairākās Eiropas valstīs ražoja pēc licencēm, ieviešot atsevišķus uzlabojumus (Austrijā – Steyr (Mauser) M.1912, Beļģijā – Mauser M^-le 1924/30, Čehoslovākijā – Puška WZ.1923 un WZ.1924, Polijā – karabin wz.29 Radom, Zviedrijā – Gevär m/96). Sākoties Otrajam pasaules karam, ar šādām Polijā, Čehoslovākijā un Austrijā ražotajām Mauzera šautenēm apbruņoja vācu karaspēku, un tā okupēto teritoriju rūpnīcās turpinājās šo ieroču ražošana.

Pēc Otrā pasaules kara Mauzera šautenes un karabīnes ražoja arī Beļģijā, Čehoslovākijā un Francijā, galvenokārt medībām, lietošanai ar dažādu kalibru munīciju. Kādu laiku pēc kara Gew.98 palika dažu valstu bruņojumā, šos ieročus bieži modificēja šaušanai ar 7,62 mm NATO (.308 Win) kaujas munīciju.

Gan Mauzera sistēmas šautenes, gan karabīnes ieguva un ilgstoši saglabāja popularitāti kā medību un sporta ieroči ar piemērotām 7,92 mm kalibra (pašlaik bieži lieto apzīmējumu 7,9 mm jeb 8 mm) vai līdzīga kalibra, vai .22 kalibra (5,56 mm) sporta un medību patronām.

Vācija savu ražojumu jaunos tehniskos risinājumus daudzkārt mēdza izmēģināt eksportam paredzētās precēs. Jau 1893. gada parauga šautenēm, ko eksportēja uz Čīli, Meksiku un Spāniju, bija centrālās divrindu patronkārbas (patronas novietotas pamīšus, šahveidā viena virs otras), tā patronkārba neizdalījās no šautenes spala, rāmja aptveres vietā tika izmantota plakanā aptvere piecām patronām, trīspozīciju aizslēga drošinātājs, Langes konstrukcijas tēmēklis u. c. uzlabojumi, kurus vēlāk izmantoja šautenes Gew.98 konstrukcijā. Mauzera sistēmas dažādu gadu modeļu šautenes iepirka vairākas Latīņamerikas (Argentīna, Brazīlija, Čīle, Kolumbija, Kostarika, Meksika un Paragvaja), Āzijas (Ķīna, Persija, Osmaņu Impērija) un Eiropas valstis (Beļģija, Portugāle, Serbija, Spānija, Zviedrija un citas). Beļģijas un Zviedrijas firmas – FN un Husqvarna – pēc Mauzera sistēmas paraugiem sāka ražot šautenes FN M^-le 1889 un Gevär m/1896.

05.08.1898. Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.) apstiprināja Gewehr 98 pieņemšanu armijas apbruņojumā. Pirmās sērijveidā ražotās šautenes Gewehr 98 saņēma vācu kara jūrnieki un ekspedīcijas korpusa karavīri Ķīnā 1900. gadā.

Pirmā pasaules kara gados Mauzera šauteni vairākkārt uzlaboja un pielāgoja kara lauka apstākļiem. Pēc Vācijas kapitulācijas 1918. gadā šautenes Gewehr 98 ražošanu pārtrauca, jo Versaļas miera līguma noteikumi neatļāva Vācijā ražot esošās un radīt jaunas ieroču sistēmas.

Vācijas militārajā koncepcijā starpkaru gados kājnieku bruņojumā bija klasiskās patronkārbas (magazīnas) šautenes un karabīnes. Armijai (Reichswehr), ņemot vērā Pirmā pasaules kara pieredzi, bija nepieciešama šaujamieroču uzlabošana un standartizācija, tādēļ nācās izlietot vecos uzkrājumus un tos pielāgot efektīvākai munīcijai ar smago smailo lodi un samazinātu pulvera lādiņu –sS–Patrone (s/chweres/ S/pitzgeschoss/), kura sākotnēji bija paredzēta šaušanai ar ložmetējiem, bet tagad kļuva par standarta munīciju Vācijas bruņotajos spēkos. Kaut gan tai bija nedaudz mazāka jauda, toties bija iespējama lielāka šāvienu precizitāte. Uzlabojumiem par pamatu izvēlējās kara laika šautenes modifikāciju Radfahrergewehr 98, kurai izmainīja nosaukumu – karabīne Karabiner 98b, lai varētu izvairīties no Sabiedroto pārbaudes komisijām, kaut gan tās tehniskie rādītāji bija tādi paši kā šautenei “98”. Vienlaicīgi apbruņojumā bija 1908. gada parauga Mauzera karabīnes, kuras 1923. gadā nosauca par Karabiner 98(a). Līdz pat 1936. gadam lielu daudzumu Gewehr 98 rūpnieciski pārveidoja par Karabiner 98b, tā, apejot noteikumus, Vācijā varēja ražot jaunus ieročus. Vienīgā atšķirība no šautenes jaunajam ierocim bija uz leju saliekts aizslēga rokturis un izmanīts plecu siksnas stiprinājums pēc karabīņu parauga. Kopš 1923. gada kā šīs šautenes ražotāju Vācija oficiāli uzrādīja tikai Zūlas firmu Simson & CO., taču zināms, ka šādus ieročus ražoja arī vairākas citas vācu firmas. Līdz 1936. gadam šauteni Gew.98 un tās modifikācijas Vācijā izgatavoja daudzviet: Berlīnē firmās DWM un Mauser Borisingwalde, Mauzera rūpnīcā Obendorfā pie Nekāras, Ambergas Arsenālā, Dancigā, Erfurtē, Špandavā, Zūlā, firmā V.Chr.Schilling un citur.

Sākot ar 1935. gadu, Vācijas armiju sāka pārapbruņot ar Mauzera sistēmas karabīnēm Karabiner 98k (arī Gew.98k) un vairāku modeļu atvieglotām šautenēm ar saīsinātiem stobriem, kuras tika pieskaitītas karabīņu kategorijai, bet šautene Gew.98 savu vietu bruņojuma sistēmā saglabāja līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gadā.

Šautene Gewehr 98 sastāvēja no stobra, stobra kārbas, slīdošā aizslēga ar drošinātāju, sprūda mehānisma, koka spala, patronkārbas (magazīnas) un durkļa. Aizslēgu pārņēma no šautenes Gewehr 88, tas bija nedaudz pārveidots un uzlabots Špandavas valsts arsenāla inženiera Luija Šlēgelmilha (Louis Schlegelmilch) konstrukcijas variants.

Šautenes sākuma modifikācija Gew.98 Mod.I šāva ar vācu 1888. gada parauga 7,92 mm patronu bez apmales un lodi ar noapaļotu (“strupo”) galu, kas kļuva par vienu no pirmajām masveidā ražotajām šauteņu patronām bez apmales, tikai ar gropi. 1904. gadā Vācijā pieņēma patronu S/pitzgeschoss/ ar smailo galu, kurai bija uzlabotas ballistiskās īpašības. Lai izmantotu jauno munīciju, vajadzēja pārveidot stobra patrontelpu un Langes konstrukcijas tēmēkli. Šādu šauteni sauca par Gew.98 Mod.II. Šautenes spalu gatavoja no riekstkoka vai buka ar pistoles veida spala kaklu, viengabala laidi ar pastobri un atsevišķu uzstobri. Pēc 1906. gada uz laides labajā pusē piestiprināja metālisku disku ar iedobi, lai atvieglotu aizslēga izjaukšanu.

Tuvcīņai šauteni izmantoja kopā ar durkli, pie spala gala uzgaļa zem stobra bija H profila durkļa balsts, kas ievietojās roktura gropē ar fiksatoru. Šim nolūkam izmantoja vairāku modifikāciju nažveida durkļus ar rokturiem, bet bez stobra uzmavas gredzena, tā stobra tievgali pasargājot no deformācijas. Durkli karavīri nēsāja metāla vai ādas makstī ar apkalumiem un pievienoja šaujamierocim tikai pirms tiešas saskarsmes ar pretinieku. Vācijas rūpnīcās ražotie durkļi bija ļoti daudzveidīgi, tie atšķīrās kā ar garumu, tā ar svaru un šķeltņa formu. Visbiežāk lietotie vienasmeņa nažveida durkļi bija M.1884/98, M.1898, M.1898/05 gan ar gludu šķeltņa muguru kājniekiem, gan ar zāģveida muguru sapieriem un artilēristiem. Pirmā pasaules kara laikā lietošanai pielāgoja arī senākus modeļus un izgatavoja t. s. erzacdurkļus Ersatz – tie bija vienkāršoti un primitīvi apstrādāti aukstie ieroči, ar kuriem nācās aizvietot kvalitatīvos miera laika ražojumus.

Pirmā pasaules kara laikā Langes konstrukcijas šautenes tēmēkli nomainīja pret plakano sektora tēmēkli, jo tā izgatavošana bija lētāka. No Gew.98 kājnieku šautenes izveidoja ieroci, piemērotu riteņbraucējiem – sakarniekiem un izlūkiem – Radfahrergewehr 98. Šai šautenei sāka ražot aizslēgu, kuram rokturis saliekts uz leju, bet plecu siksnas loķus nomainīja ar gredzenu pie stobra riņķa kreisajā pusē un siksnas ieveramo spraugu laidē – pēc kavalēristu karabīņu parauga.

Sākot ar 1915. gadu, vācu armijā sāka plašāk lietot snaiperu šautenes. Tās bija tās pašas Gewehr 98, kurām pievienoja četrkārtīga palielinājuma Karla Ceisa (Carl Zeiss) konstrukcijas un citu firmu optiskos tēmēkļus. Īpaši nozīmīgas snaiperu šautenes kļuva pozīciju karā, kad mainījās taktika – precīzi tēmētu uguni vērsa pret pretinieka virsniekiem, ziņnešiem, ložmetēju ligzdām un lielgabalu apkalpēm. Attīstītā optikas rūpniecība Vācijā veicināja plašu šāda veida ieroču pielietošanu – 1915. gada beigās Vācijas armijā bija apmēram 20 000 Gewehr 98 ar optiskajiem tēmēkļiem. Kaut gan šautene “98” vienmēr uzskatīta par kvalitatīvu bruņojumu, notika speciālu izcilu ieroču ražošana ar uzlabotiem stobru kanāliem, kuriem tika īpaši piemeklēta vēl kvalitatīvāka munīcija. Lai ar šādām šautenēm efektīvāk varētu apdraudēt pretinieku, no karavīru vidus atlasīja labākos šāvējus un iniciatīvas bagātākos karavīrus, viņus apmācīja maskēšanās mākslā un apgādāja ar speciālo inventāru (strēlnieku vairogi, bruņu cepures, maskēšanās tīkli un citi).

Vairākus tehnoloģiskos uzlabojumus veica tās ārzemju firmas, kas savām armijām ražoja vācu šautenes pēc licencēm. Austrijā – Steyr (Mauser) M.1912, Beļģijā – Mauser M^-le 1924/30, Čehoslovākijā – Puška WZ.1923 un WZ.1924, Polijā – karabin wz.29 Radom, Zviedrijā – Gevär m/96.

Ar šādām Austrijā, Čehoslovākijā un Polijā ražotajām Mauzera šautenēm apbruņoja vācu karaspēku, un kara laikā okupēto teritoriju rūpnīcās turpinājās to ražošana. Piemēram, aptuveni 1 200 000 šautenes WZ.1923 un WZ.1924 pēc Čehoslovākijas okupācijas nonāca Vērmahta (Wehrmacht) apbruņojumā ar vācu nomenklatūras nosaukumu G.24(t).

Šautene Gewehr 98 bija Vācijas karavīru standarta apbruņojums gandrīz 50 gadus, sākot ar 19. gs. un 20. gs. miju, kad Vācijas armiju pārapbruņoja ar Mauzera sistēmas šautenēm Gew.98. Tās izmantoja Pirmajā pasaules karā, un ar nelielām izmaiņām tās saglabāja savu plašo pielietojumu arī Otrajā pasaules karā. Šauteņu Gew.98. veiksmīgās konstrukcijas un labās kvalitātes dēļ tās sāka ražot daudzās valstīs, arī tādās, kas vēlākos gados karoja pretējās nometnēs, tādēļ bieži kaujā vienādi ieroči šāva abās frontes pusēs.

Ilgstošā karadarbībā Vācijas pretinieki šīs šautenes kā trofejas ieguva lielā skaitā, tā Pirmajā pasaules kara laikā Krievijas armijā nonāca apmēram 30 000 šauteņu un karabīņu. Lielu daļu no tām izdalīja Maskavas un Petrogradas kara apgabalu garnizoniem. Šautene Gew.98 kļuva par paraugu daudzu valstu radītajiem ieročiem, jo tā izcēlās ar veiksmīgu tehnisko risinājumu, lietošanas drošību, ļoti augstu izturību pret bojājumiem, vienkāršu un ērtu lietošanu un labām ballistiskām īpašībām, kuras gan nedaudz samazināja pārāk jaudīgā patrona. Tas pierādījās ārzemēs, kur veiksmīgi lietoja šautenes ar mazāka kalibra patronām – 7 mm vai 7,65 mm. Mauzera konstrukcija nedaudz pārveidotā variantā bija pamats Amerikas Savienotajās Valstīs ražotajai .30 kalibra (7,62 mm) šautenei Springfield M1903 un tās vēlākajām modifikācijām, Latvijas armijā lietotā britu .303 kalibra (7,71 mm) šautene Ross-Enfield 1914 (R.-E.14.g.) lielā mērā bija līdzīgas vācu Gewehr 98, tādēļ pasaulē bieži to dēvēja par “angļu mauzeri”.

Ar šautenēm “98” bija apbruņots karaspēks, kas Latvijas teritorijā cīnījās pret carisko Krieviju un Padomju Krievijas armiju. Sākoties Latvijas Neatkarības karam 1918. gada rudenī, vācu armijas noliktavās bija atrodami arī šādi ieroči, tie nonāca pulkveža Kalpaka bataljona rokās. Vācijas 8. armija, kas atradās Latvijas teritorijā, daļēji jau bija pārgājusi uz pozīciju karā ierakumos ērtāk lietojamām 1908. gada parauga karabīnēm. Sākoties Otrajam pasaules karam, Vācijas bruņoto spēku standarta ierocis bija Mauzera sistēmas 1935. gada parauga karabīne Kar.98k, tomēr šauteni “98” izmantoja svinīgās ceremonijās, parādēs un godasardzēs, taču arī kā rezerves ieroci modernāku ieroču trūkuma dēļ.

Latvijas Neatkarības kara laikā šautenes Gew.98 lietoja gan vācu algotņi un brīvprātīgie, kuri uz Latviju bija atbraukuši cīnīties pret lieliniekiem, gan bermontieši un, protams, nacionālās armijas karavīri kā trofeju ieročus.

No 1945. līdz 1954. gadam Mauzera rūpnīcas bija spiestas pārtraukt savu darbību, bet vēlāk firmai deva iespēju strādāt pie medību un sporta ieroču attīstības. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā pasaulē Mauzera sistēmas šautenes joprojām tiek pilnveidotas un ražotas medību un sporta vajadzībām. Mauzera šauteņu vēsturiski pierādītā šāvienu precizitāte, stobra un stobra kārbas izturība, aizslēga kvalitāte, iespēja bez sarežģījumiem pielāgot plašu, dažādu kalibru munīcijas klāstu ir nostādījušas šīs šautenes popularitātes topa augšgalā, salīdzinot ar citiem ieročiem.

Mūsdienās daudzas pazīstamas medību ieroču firmas (Holland & Holland, Rigby u. c.) ražo savu produkciju uz šautenes Gewehr 98 bāzes. Izveidoti un laisti pārdošanā vairāki desmiti Mauzera sistēmas šauteņu un karabīņu, ko veikusi gan pati firma Mauser, gan daudzi citu valstu ieroču ražotāji. Tas apliecina, ka 19. gs. beigās radītā šautene Mauser Gewehr 98 joprojām kā šaujamieroču klasiska vērtība palikusi nepārspēta.

Autora veidota

* atkarībā no durkļa modeļa